NHL pret KHL jeb Hokeja aukstā kara priekšvakarā

Krievu zaudējumam būs sekas, turklāt tālejošas, kas noteikti ietekmēs šīs spēles tālāko attīstību ne tikai Krievijā, bet visā pasaulē. Nelaimīgie diezgan labi patur prātā gan vārdus, gan teikumus, kas šajās dienās tiek mētāti viņu virzienā – sākot ar krievu zvaigžņu nespēju aizstāvēt uz ledus savu meistarību un, beidzot ar KHL abviatūras izsmiešanu šīs organizācijas saturiskajā ietvarā. Ziemeļamerikas prese ar gardu muti cenšas izgaršot krievu aplauzienu, kur galvenā vieta tiek ierādīta divām parādībām: 1) Kontinentālajai hokeja līgai, kas patiesībā „esot krievu oligarhu rotaļlieta un grauj hokeja tirgu”; 2) Soču olimpiskajām spēlēm 2014. gadā, uz kurām „NHL hokejistiem vispār nevajadzētu braukt”. Abas piezīmes vēršas ne tikai pret konkrētiem projektiem, bet līdz kaulam aizskar krievu cilvēka pašapziņu. KHL patiešām nav vēl biznesa projekts, lai gan NHL pārspīlētā ironija šajā sakarā, drīzāk jāuztver par jaunās līgas spēku, nevis vājumu – ja jau pasākums tik bezcerīgs, kāpēc uztraukties? Bet, nē – amerikāņi (arī kanādieši) spītīgi skaita KHL spēlētājus dažādu valstu olimpiskajās izlasēs un augstprātīgi norāda uz šo hokejistu nespēju konkurēt visaugstākajā līmenī. Te blakus tiek likta gan Latvijas izlase, kas praktiski bija viena KHL kluba klons, gan Krievijas valstsvienība, kas savus godkārīgos mērķus gribēja sasniegt ne tikai ar NHL spēlējošajiem tautiešiem vien... Visam pa vidu vēl tiek degunā ierīvēts KHL labākais snaiperis Marsels Hosa, kurš uz Vankūveras olimpiskā ledus drīzāk atgādinot koledžas komandas pirmo rezervistu, nevis nopietnu uzbrucēju – tik nemanāms esot šajā turnīrā slovaks no Rīgas Dinamo. Te gan taisnības labad jāteic, ka arī NHL lielākā zvaigzne Aleksandrs Ovečkins mačā pret Kanādu, vairāk atgādināja popkorna tirgotāju, nevis draudu pretinieku vārtiem.

Vārdu sakot, KHL patiesībā nav nekāda līga, tur viss ir slikti un labākajā gadījumā - to varot nosaukt par NHL bijušo vai caurkritušo hokejistu pieturvietu, kur tiek maksāta un mazgāta netīra nauda. Šādi uzbraucieni liecina, ka NHL krievu aktivitātes ir ļoti ņēmuši pie sirds, bet – tā kā viņi nespēj izprast Krieviju ar prātu, tad publiskajā telpā tiek piedāvātas versijas par minēto projektu. Savā ziņā KHL patiešām ir ļoti nopietns drauds NHL biznesam, jo tā ir tirgus alternatīva, kas patiesībā izgriež rokas klubu īpašniekiem. Ja līdz šim visas sarunas par līgumiem praktiski bija ar ievirzi par NHL vērtībām un izaicinājumiem, tagad spēlētāju aģenti komandu menedžeriem blakus liek piedāvājumus no KHL. Turklāt, finansiālajā ziņā tie mierīgi spēj konkurēt un atsevišķos gadījumos, pat pārspēt NHL klubu iespējas. Piemēram, Jāgram neviens Amerikā nespēja samaksāt tādu naudu kā Krievijā un, starp citu, arī mūsu Ozoliņš pie Rīgas galda pelna vairāk nekā, piemēram, cits latviešu aizsargs Kārlis Skrastiņš, esot NHL maizē. Pašiem krieviem KHL ir viņu hokeja piramīdas rota, jo projekts tiek atbalstīts politiskā līmenī, kas Krievijā nozīmē iespējas. Nu, vismaz saprāta līmenī... Ja Amerikā par šo svētumu ņirgājas, tad krievi to patur prātā vai – rīkojas. Savā ziņā uzvara pār Kanādu būtu ne tikai krievu hokeja, bet arī KHL kvalitātes apliecinājums. Paspēle šos mārketinga plānus mazliet sašķobīja, taču aizvainots vai nokaitināts krievs ir ļoti bīstams un tādos brīžos racionālie argumenti tiek nolikti iesāņus. Tas amerikāņiem kaut kā vēl nav pielecis.

Otra konfrontācijas fronte iezīmējas ap Soču olimpiskajām spēlēm. Tā kā tās pēc NHL komisāra Betmena loģikas būs „krievu spēles” un „mums gar tām nav nekāda daļa”, šobrīd visai aktīvi tiek piedāvāta ideja, ka 2014. gada februārī Ziemeļamerikas labākā hokeja līga savā kalendārā pārtraukumu neplānos. Tā esot NHL klubu īpašnieku vēlme, jo saistībā ar olimpisko turnīru, šiem esot vieni vienīgi zaudējumi. Tas nozīmē, ka līga varētu liegt saviem spēlētājiem piedalīties Soču olimpiādē, kas automātiski nozīmē olimpiskā hokeja turnīra bezzobainību. Krievi jau šobrīd ir atklāti pauduši savu riebumu pret tamlīdzīgām tēzēm, tāpēc kulišu līmenī tiek apstrādāts IIHF prezidents Fazels, kam jābūt gana apķērīgam, lai apmierinātu vienu no lielākajām hokeja nācijām. Lielāko nāciju! – atļaujas kategoriskā tonī norādīt krievi, kuri pēdējā laikā esot visai bieži viesi IIHF galvenajā mītnē Šveicē. Ja Kanādas hokeja izlase šajās spēlēs vēl izcīnīs zeltu, tad vienai pusei patiešām nebūs nekāda motivācija tiekties pēc Soču dārgumiem, bet otri savukārt riskē nedabūt savā izlasē tos, kas viņiem var garantēt spēku un panākumus laukumā. Runa ir par labākajiem NHL hokejistiem krieviem, kas pie aprakstītajām konsekvencēm olimpiādi savā dzimtenē vēros pa gabalu – neklātienē. Lielākās zvaigznes – tādi kā Ovečkins, Malkins un Kovaļčuks – jau paziņojušas, ka tādā gadījumā viņi būs spiesti lauzt līgumus ar saviem NHL klubiem, jo tēvzemei netikšot atteikts. Šo iniciatīvu vai apņēmību gatava atbalstīt arī Krievijas valsts, kas saviem tautiešiem apsolījusi kompensēt iespējamās diskvalifikācijas, ja tādas sekos no NHL klubu puses. Tiek garantēts, ka katram NHL krievam tikšot dāsns KHL līgums un tā būšot kā sava veida pateicība par izrādīto patriotismu. Pēc nule kā piedzīvotās sagrāves Vankūverā, maz ticams, ka krievu hokejisti olimpiādi savās mājās uzskatīs par formalitāti – tieši pretēji, tas būs mērķtiecīgs kairinātājs! Šāds notikumu pavērsiens nav pa prātam NHL, savukārt Fāzela kantoris mēģina būt starpnieks šo scenāriju izstrādē. Starptautiskā federācija un SOK līderi saprot, ka labāko profesionālo hokejistu klātbūtne olimpiādē dod spēlēm lielu pievienoto vērtību, tostarp NHL par šādu tēla izmantošanu paģēr naudu un striktus nosacījumus. Ar labu viņi nepiekāpsies.

Krievijas hokeja izlases zaudējums jau tā priekš krieviem ir kā nācijas pazemojums, bet, ja amerikāņi (kanādieši) šīs sajūtas vēl pastiprinās, dalot Vankūveras medaļas un pie reizes ierādot krieviem vietu gan dabā, gan uz papīra, kur Soču spēles tiks pamestas kājslauķim – starptautiska mēroga hokeja saķeršanās ir neizbēgama. Tas būs aukstais karš ap hokeja laukumiem, bet skumjākais – ka uzvarētāju šajā situācijā var nebūt.