Sējējs grauž nagus, domājot par nākamo sezonu...

Apburzījušies

Lielākā daļa no vīriem savus pašreizējos darba līgumus dabūja laikā, kad Rīgas „Dinamo” ideja bija autiņos. Tobrīd vēl nebija priekšstats ne par mūsu hokejistu varējumu, meistarības pielietojumu, ne citiem atskaites punktiem, kas ļautu pielāgot tirgus instrumentus algu griestu noteikšanai. Atminu, viens otrs, „Dinamo” nonāca pēc tam, kad bija vīzdegunīgi paziņojis, ka viņu neapmierina pirmais piedāvājums. Kad puika bija apskrējis tuvējo apkārtni un gribētājus, izrādījās, ka Sējēja priekšlikums ir teju vai jēdzīgākais, ja neteiktu vairāk. Citi savukārt dabūja uzreiz labu kumosu, ko gan tā sauktais neaizsargāto hokejistu saraksts jeb redrafts pēc pirmā gada noēda uz pusi – proti, ja neviena līgas komanda pēc publiskā piedāvājuma tevi nepaņēma, tad līdzšinējie saimnieki otrajā gadā varēja maksāt par 50 procentiem mazāku algu. Spilgtākais piemērs bija Sorokins, kam nācās šos noteikumus izbaudīt. Cits – Širokovs pēc šāda samazinājuma atrada darbu citur. Šogad redrafts nebūšot, bet, nešaubos, ka pret pavasari KHL klubu vadības var vienoties par cita veida instrumentiem vai karteli.

Vai būs pirmie ilgtermiņa līgumi?

Kāpēc šobrīd „Dinamo” sastāvā ir tik daudz spēlētāju ar pēdējā gada līgumiem? Viens no KHL priekšnoteikumiem – visiem hokejistiem, kam tiek piedāvātas darba attiecības līdz 28 gadu vecumam, obligāti jāgarantē vismaz divu gadu kontrakts. Ja ir vienošanās par opciju 1+1, tad otrajā gadā algas pieaugums nedrīkst būt lielāks par 20 procentiem. Ņemot vērā, ka šī ir otrā KHL sezona, pilnīgi loģiski, ka pēc tās „Dinamo” menedžmentam vajadzēs krietni pasvīst. Acīmredzot, lai pēc diviem gadiem nebūtu līdzīgi strēgumi, komandas komplektācijā vajadzētu izstrādāt zināmus principus, jo tas palīdzētu izvairīties no ūdens smelšanas spainī ar tējas karotīti. Noteikti kādam vajadzētu piedāvāt ilgtermiņa līgumu (trīs – piecus gadus), tad pa vidu būs neierobežotie brīvie aģenti un, protams, arī tā sauktais kaujas vecums – līdz 28 gadiem. Lai gan „Dinamo” menedžeris Normunds Sējējs apgalvo, ka kluba vadība spēlētāju algu budžetam gatava atvēlēt tikpat daudz naudas kā šogad, dabā šī nauda būs mazāk – ņemiet vērā izmaiņas nodokļu likumdošanā, tāpat jau pieminētos spēlētāju resursus. Tiem, kuriem pirmajā gadā izdevās uzspiest zemāku iztikšanu, tagad varētu būt jau augstākas prasības – protams, ja vien tās var pamatot ar individuālās statistikas kvalitātēm.

Klavieru nesēji

Ar ko varam droši rēķināties jeb – kam ir līgumi arī uz nākamo sezonu: Jānis Sprukts, Jēkabs Rēdlihs, Andris Džeriņš, Roberts Bukarts, Oskars Cibuļskis, Nauris Enkuzens, Ronalds Cinks. Ja būtu redrafta iespējas, Sprukta līgumu pēc šīs sezonas noteikti izmaltu caur neaizsargāto spēlētāju sarakstu, jo gaidīts no viņa tika vairāk, nekā iztērēts. Šajā gadījumā tas nenotiks. Tiesa, tajā pašā laikā atzīsim – rakstura un cīņaspara ziņā Jānis ir pirmajās rindās. Bukartam vairs nebūs tā sauktais vecuma vairogs un tas nozīmē, ka sarunās par nākamo gadu viņa sakarā visai bieži varētu tikt pieminēts vārds – fārmklubs. No šeit nosauktajiem stabili vietu pamatsastāvā iezīmējis Jēkabs Rēdlihs, labs ir Džeriņš, savukārt Cibuļskis un Meija varētu mierīgi pieteikt sevi lielās komandas konkurencē kā vērtīgi klavieru nesēji (tādi vienmēr ir vajadzīgi), kas noteikti nav pazemojums. Zinu, ka Sējējam padomā ir darbības ar jauno latviešu izcelsmes krievu talantu Podziņu (Kriļja Sovetov), ko „Dinamo” pērn izvēlējās jauno spēlētāju draftā, taču – vai viņš tiks pie vārda Rīgā, vai viņu ar Rīgas vārdu iesaistīs kādā izdevīgā darījumā, paliek ģenerālmenedžera kompetence. Katrā ziņā, šis juniors ir labs aktīvs, lai spētu būt arguments spēlētāju tirgū.

Galviņu būs noturēt visgrūtāk

Kam noteikti vajadzētu piedāvāt jaunus līgumus? Aleksandrs Ņiživijs esot vārdos solījis palikšanu – turklāt, par saprātīgu cenu. Domāju, ka jēdzīgu kompromisu vēl vienai sezonai izdosies sarunāt ar Ģirtu Ankipānu un Mārtiņu Cipuli, kuru palikšana noteiks mērenība prasībās. Laurim Dārziņam un Miķelim Rēdliham gribēsies saņemt vairāk nekā līdz šim, jo abi ir solīdi apliecinājuši sevi starp lielajiem krievu dūžiem. Viens var nepiekrist... No aizsargiem Galviņš noteikti atgādinās savus lietderības rādītājus - viņa prasības varētu būt lielākas par „Dinamo” vēlmēm Gunti redzēt ar jaunu līgumu. Bet vienošanās iespējama, jo Sējējam pašam kā bijušajam aizsargam ir daži pretargumenti – īpaši jau Galviņa sakarā. Maz ticams, ka Sotnieks lēks uz ecešām, bet Krišjānis Rēdlihs pēc dabas ir racionāls – domājams, abi paliks ar domām par hokeju, nevis lieliem līguma cipariem. Krišam gan var patraucēt hronisko savainojumu saraksts... Par Laviņu un Sorokinu: ja abi gribēs par katru cenu turpināt spēlēt, tad viņiem vieta „Dinamo” sastāvā ir garantēta, jo dzīvi un hokeju pieredzējušie savos lēmumos būs kopā ar prātu – runa ir par algas apjomu. Lielais Sējēja jautājums būs Ozoliņš, kuru viņš noteikti vēlas dabūt uz vēl vienu gadu. Sandis solījis atbildēt pēc sezonas – pēc ģimenes sapulces, kam būs noteicošais vārds. Karsums ir jāpielauž, jo tur var saskatīt pamata skriemeļus uzbrukumā, turklāt – cena šobrīd varētu būt vislabākā kāda par šo spēlētāju tirgū dabūjama. Taču visprincipiālākās būs sarunas ar vārtsargu Masaļski – loģika prasītu, lai Edgars tiktu pie stabila darba un sajūtām vēl vismaz uz trīs gadiem. Tas būtu izdevīgi abām pusēm un tādā gadījumā kā otro numuru vajadzētu tomēr pamēģināt Muštukovu – tur savukārt priekšplānā naudai izvirzīsies sportiskais princips, kas nav nemaz tik slikti, ja Edžam ticis liels kontrakts.

Leģionāri būs citi. Arī Hosa

Leģionāri ir atsevišķs stāsts, jo tie praktiski nekad neatgriežas savās vecajās komandās. Pilnīgi droši var apgalvot, ka Marselu Hosu šogad Rīgas „Dinamo” nevarēs noturēt uz vēl vienu sezonu, jo slovaks savas snaipera kvalitātes ir pierādījis jau divus gadus pēc kārtas. Saprotams, ka viņš tirgū meklēs lielāku algu un dabūs – tur nav jēgas iespringt. Pašmērķīgi dzenoties tikai pēc Hosas, var iztērēt mūsu klubam nepiedienīgi lielu summu, kas noteikti nav vajadzīgs un diez vai būs attaisnojoši. Lejot asaras par Hosu, neaizmirsīsim arī trenera lomu viņa vietā uz laukuma – Šuplers tomēr viņam uzticējās un ļāva spēlēt, ar citu būs grūtāk jeb – savādāk. No šī gada ārzemniekiem nevienu nevajadzētu paturēt uz vēl vienu cēlienu, kas nozīmē sekojošo – jāmeklē vismaz trīs jauni uzbrucēji (divi centri, viens malējais) un viens brangs aizsargs. Ja Ozoliņš neatgriežas, tad runa ir par diviem aizsargiem/leģionāriem, jo ar savējiem vien šajā sakarā neizlāpīsimies.

Treneris? Menedžeris?

Jā, taču lielais jautājums par nākamo gadu slēpjas pavisam citur: līdz ar noteiktiem aizkulišu procesiem „Dinamo” saimniecībā, nevar izslēgt iespēju, ka intrigu kārtā akcionāri nonāk līdz jauna menedžera meklējumiem, kas atvedīs arī jaunu treneri. Sējējam būs jāpasvīst kā iestājeksāmenos... Tas, ka Šuplers nebūs nākamajā gadā uz soliņa – par to nevajadzētu diskutēt. Kurš tad? Šis kandidāts var izrādīties sezonas zelta atslēdziņa, bet, lai pie tās tiktu – vajadzēs pārdzīvot vēl ne vienu vien manevru. Par to Rīgas komandā gādā akcionāri, viņiem pietuvinātie un pietuvināto padomnieki...