Badingera medības

Šī puiša vārds saistībā ar Latvijas izlasi pie mūsu basketbola apvāršņiem uzpeldēja pagājušajā pavasarī. 24 gadus vecā basketbolista tonis sarunā ar kādu no Latvijas mediju vides, kas viņam stipri vienkāršotā līmenī (gribi/negribi) bija pajautājis par šo tēmu, bija - un kāds gan tur pārsteigums - amerikānisks. Ar būtībā pieklājīgām, taču latviešiem, protams, šķietami zīmīgām frāzēm kā "spēlēšana Latvijas izlasē būtu liels gods" un "ja šāda iespēja nāktu, es noteikti to apsvērtu". Tajā pat laikā gan neaizmirstot tikpat laipni atgādināt, ka "tomēr tādā gadījumā man zustu iespēja spēlēt ASV valstsvienībā, kas vienmēr bijis mans sapnis." Šo būtisko piebildi gan lielākā daļa Latvijā palaida gar ausīm, pieprasot Basketbola vadībai: dodiet mums Badingeru un nevelciet garumā! LBS atrunas, ka nav īstais brīdis, un šādus jautājumus ugunsgrēka režīmā nekārto, izklausījās tikpat derdzīgas kā vairums atrunu, taču - nebija jau variantu. Tauta mazliet papērās, pēc zaudējumiem paburkšķēja par "tizlo Šnepu, kas negrib Badingeru", taču vasaru kaut kā pārlaidām un nepieciešamās uzvaras, lai tiktu uz Slovēniju - sadabūjām tāpat. Tagad priekšā deviņi mēneši līdz brīdim, kad pulcēsies nākamā finālturnīra sasaukums, un nu ir īstais brīdis saprast - vai mēs tādu Badingeru gribam, un - vai varam dabūt?

Uz pirmo atbilde skaidrojama vien formāli - skaidrs, ka gribam. To apliecinājis Bagatskis un apliecinājusi arī LBS. Oktobra beigās vai novembra sākumā Edgars Šneps ieplānojis vizīti pie izlases trenera Ukrainā, un šajā tikšanās reizē rūpīgi izsijās visas kandidatūras - spēlētājus, kas pēdējā laikā nav bijuši izlasē, bet varētu uz to pretendēt. Tad galdā tiks celts arī Badingera gadījums. "Mēģināsim kopīgi saprast sabiedrotos, ar kuru palīdzību viņu visefektīvāk uzrunāt. Ja Badingers dzīvotu Latvijā vai vismaz regulāri šeit atbrauktu, tas būtu viens stāsts, taču situācijā, kāda tā ir šobrīd - kad viņš ir amerikānis un dažādas pazīmes liek domāt, ka viņa reālās saiknes ar Latviju ir visnotaļ attālinātas - ir jāatrod pareizie cilvēki, kas mācētu pastāstīt, kas ir Eiropas čempionāts, kas - Latvijas izlase, un kāpēc viņam šeit vajadzētu braukt. Parasti amerikāņiem Eiropas pase interesē tajā brīdī, kad viņiem šeit jāsāk meklēt darbs. Šis nav tas gadījums, tāpēc arī pieejai jābūt citādai," uzskata Šneps.

Versijas, kas varētu būt šie aģenti, ar kuru pārliecību sēt basketbolistā senču dzimtenes mīlestību, jau ir, un Šneps tās neslēpj. "Man ir labas attiecības ar Toronto kluba cilvēkiem - ģenerālmenedžeri un viceprezidentu. Uzturu kontaktu arī ar ASV Basketbola federācijas izpilddirektoru Džimu Tūliju, kas koordinē nacionālo izlašu basketbolu. Bagijs savukārt labi pazīstams ar Nelsonu ģimeni. Jānolemj par taktiku, par konkrētiem cilvēkiem un - uz priekšu," pārliecināts Edgars. "Ja gribam sasniegt rezultātu, jāpieiet maksimāli nopietni. Ja uzraksta tādu e-pastu, kā viens no mūsu žurnālistiem, tad arī pretī var saņemt tikai tādu, visticamāk, viņa aģenta sekretāres sagatavotu atbildi, kāda nu tā bija - standartfrāzes no sērijas "mani tas interesē", "būtu liels gods" utt. Kaut ko tādu mēs varētu dabūt kaut rīt, pēc mēneša un pēc gada - atkal. Taču svarīgāk panākt, lai viņš patiešām saprot, par ko ir runa, un sāk apsvērt šo domu ne tikai kaut kādā netveramā teorētiskā līmenī."

Kāda būtu tālākā procedūra, ja basketbolista atbilde būs pozitīva, pagaidām noskaidrots neesot, taču - tam laika pietiks, pārliecināts Šneps. Šobrīd galvenais - iegrozīt pareizajās sliedēs paša spēlētāja domāšanu. Šobrīd viņam priekšā iejušanās jaunajā klubā, taču laika pārdomām pietiks - ziema būs gara.