Izrādās, hokejisti par darbu prasa naudu...

Pats kluba menedžeris arī nemaz neslēpj savu pašreizējo sapīkumu, jo budžets ir viens, bet prasības – citas. Parasti tās otrās ir virs iespēju griestiem un tad nākas piekopt pirkstā košanas taktiku. Jā, visos gadījumos sāp, taču – vai visos vajag par katru cenu kost? Zemāk rakstīto informāciju varat saukt par nepārbaudītu, taču kā pierāda mūsu iepriekšējās sajūtas un maldi – patiesība parasti tepat vien apkārt ganās. Pirmais – kas notiek ar pašmāju hokejistiem? Ja runājam par līgumiem, tad, šķiet, tikai aizsargs Laviņš un uzbrucējs Ankipāns šobrīd ir tikuši pie juridiski noformēta papīra gala – ar citiem panāktas konceptuālas vienošanās un labi nodomi. Arī Ozoliņam līgums vēl nav kabatā un nav pat uz rokas tā projekts, lai gan komandas oficiālajā mājas lapā nepārprotami tiek vēstīts, ka kapteinis spēlēs Rīgā vēl vienu gadu. Gan jau beigās tā arī būs, taču, ja esam korekti – tad situācija ir šāda. Tas pats ar Reķi, Galviņu, Kiršjāni Rēdlihu, Andersonu. It kā abām pusēm gribēšana pietiek, domstarpību nav – atliek vien salikt autogrāfus, cik nu kuram tie veikli padodas. Visai liela skaidrība ir par Sotnieku – ar Artūra Irbes gādību viņš vasarā dosies uz Vašingtonas Capitals jauno talantu treniņu nometni, kur latvietis mēģinās likt pamatus savai Ziemeļamerikas karjerai. Rīgā paliek līgums, kas paģēr – ja Kristaps pēc šī reida atgriežas Eiropā, tad pa taisno brauc uz Dinamo, apkārt neostoties un nemeklējoties. Dūša viņam esot, atliek vien novēlēt izturību. Ja atceramies, ka pēc sezonas Šuplers ar Sējēju lēsa, ka aizsardzībā palīgos tiks saukti vismaz divi leģionāri, tad šajā ampluā mums sanāks jau vienpadsmit veču, ieskaitot jau ar pērnajiem līgumiem esošos Jēkabu Rēdlihu un Cibuļski. Oi, maldos – desmit. Oļegam Sorokinam līgumu neviens šeit nepiedāvā un te izmantoju iespēju Sējējam pavaicāt tieši – kāpēc?
- Tāpēc, ka Oļegs jau ir gados... Sniegums arī nebija aizvadītajā sezonā vienmērīgs un tika nolemts – nepiedāvāt jaunu līgumu...
Kas attiecas uz aizsardzības galu, tad te noteikti jāmin arī vārtsarga Masaļska gadījums. Sajūtas saka priekšā – Edgars lēnām izslīd no Dinamo saltajiem apskāvieniem. Ja Rīga šajās dienās paliks tik pat nepiekāpīga kā līdz šim, tad kluba pirmais numurs un aizvadītās sezonas varonis pateiks komandas akcionāriem paldies par uzmanību. Netieši kluba akcionāri jau Masaļskim likuši noprast, ka viņa uzvārds Rīgas Dinamo algu sarakstos nebūs jaunajā sezonā atrodams. Vismaz – ne ar piedāvājumu, ko izteicis vārtsargs. Žēl. Tas nozīmē, ka dinamieši ir gatavi meklēt sev vārtsargus leģionāru brīvajā tirgū.

Uzbrukuma galā ir līdzīga rosība – it kā principiāla vienošanās esot panākta ar Dārziņu, taču pats hokejists pagaidām ļauj Rīgas piedāvājumu novērtēt savam aģentam. Tur būšot par ko vēl pačalot... Ņiživijs vienubrīd slīdēja prom, tad atkal bija pie mūsu siles, te – atkal prom. Krievu klubiem viņš patīk – taču jāpatur prātā, ka Saška tur var spēlēt tikai kā leģionārs, kuru skaits katrā komandā ir ierobežots. Iespējams, ka Ņiživija jautājumā lielu lomu nospēlēs Herbreta Vasiļjeva lēmums – ja Rīgai izdosies piedāvāt vilinošākus noteikumus nekā sola Krēfelde, Latvijas izlases kapteinis tiks izgaismots zem Arēnas Rīga rampu gaismām. Runā, ka tādā gadījumā arī Ņiživijs būšot pielaidīgāks savos lūgumos. No Dinamo pagaidām diezgan lielā attālumā atrodas divi aģenta Pola Teofanusa klienti – Karsums un Miķelis Rēdlihs. Abi prasa lielu un taisnīgu samaksu par savu darbu, bet komanda tik pat pārliecinoši atsaka... Kas mūsu laikos ir liela samaksa minētajiem hokejistiem? Tāpat kā tirgū – vari pirkt Mārupes tomātus, bet vari paņemt lētākus no poļu gala... Tālāk – cik atļauj katra iztēle un izpratne par ekoloģisko lauksaimniecību. Tas pats stāsts jau ir ap hokeju. Ja viņi prasa, bet klubs nevar – tad ir viens stāsts. Ja klubs nevar tagad, bet sezonas laikā atved dažus klaunus par naudu, kas beigās izrādīsies pārmaksa ar uzviju – tad jau gadījums velk uz citu žanru... Hokejisti jau arī nav vakar izdrāzti no bērza pagalītes tēta Karlo galdniecībā - viņi labi atceras, ka nauda nebija arī pagājušajā gadā, taču sezonas laikā tomēr komanda atļāvās dažus treknus izgājienus, kas izrādījās apgrauzti kauli par karbonādes cenu. Sējējs ir runājis arī ar Kasparu Daugaviņu par iespējamo pievienošanos dinamiešu krāsām, taču visticamāk Otavas Senators sistēmas uzbrucējs brauks tomēr uz Ameriku, kur viņam ir spēkā līgums uz vēl vienu gadu ar domu – ja nu paveicas... Pareizi darīs, jo Rīgā viņš varēs atgriezties vienmēr. Starp citu, vēl jau jāpatur prātā, ka Ņižņijnovgorodas Torpedo pieder tiesības uz Kaspara pakalpojumiem KHL ietvaros, tā kā vispirms mūsējiem vajag izprasīt atļauju krieviem vai – vismaz piedāvāt pieklājīgu risinājumu šim gadījumam. Menedžeris Sējējs visai skopi komentē savu tikšanos ar Maskavas Kriļja Sovetov junioru Aināru Podziņu, kam it kā tikšot dota iespēja pamēģināt sevi atrādīt Rīgas Dinamo vasaras nometnē. Taču atkal „bet” – jāvienojas ar maskaviešiem, kas vēl saglabā sportisku interesi par Latvijā dzimušo, bet Maskavā augušo jaunieti. Te pieminu skaļākos gadījumus – tā sauktie mazie (Cipulis, Meija, Pečura) arī mēģina tikt pie jaunajiem līgumiem, kas noteiktā mērogā raisa tādas pašas kaislības.

Par leģionāriem pagaidām ir tikai skaidrība uz papīra, taču izskatās, ka šis saraksts ir zīmēts akvareļa tehnikā un pagaidām nolikts zem tekoša ūdens krāna. Ja vēl pirms mēneša bija pārliecība, ka čehs Lukašs Kašpars būs Dinamo kreklā, tad pēc pasaules čempionāta izrādās, ka Rīgas piedāvājums ir kalpojis par labu starterīti minētajam uzbrucējam. Astanas Baris esot mierīgi nosaukuši divreiz lielāku skaitli... Izskatās un izklausās, ka neko labāk komandas vadībai nevedas sarunas ar citiem nodomātajiem ārzemniekiem. Pirmkārt, tāpēc, ka KHL klubi leģionāru galā veic visai lielu izpētes darbu un tas nozīmē, ka neviens labs hokejists apkārt ar izstieptu roku nestaigā, kur nu vēl lūdzas. Vismaz šajā laikā – nē. Kamēr leģionāru kvotas klubos nebūs aizpildītas, cenas no hokejistu puses tiks turētas pieklājīgā augstumā. Daļēji tiek gaidīts arī 1.jūlijs, kad NHL pusē būs brīvo aģentu un neaizsargāto spēlētāju gadatirgus – arī no tā trauka varētu pasmelties. Ja vien – būtu nauda... Ja vēl pirms mēneša Rīgas komandas rīcības spējīgais personāls centās publiski iegalvot, ka hokeja tirgus ir pilns ar labiem kadriem, kam vajadzēja kalpot par mājienu pašmāju gaiļu virzienā, tad tagad nākas atzīt – hokejistu patiešām ir daudz, taču viņi bez maksas nav pieraduši spēlēt... Vismaz KHL klubos tā nenotiek. Tā kā Dinamo ierobežotās iespējas nav nekāds pirmās sezonas brīnums, tad varam pieņemt, ka Normunds Sējējs kopā ar Jūliusu Šupleru spēs šo skaudro realitāti pārvērst vēl vienā pasakā ar laimīgām beigām. Divus gadus pēc kārtas tas viņiem ir izdevies – kāpēc tas nevarētu notikt vēl vienu reizi? Ja vien ir galvas...