Dānija, Norvēģija, ASV, Vācija, Čehija... Kas pārsteidza visvairāk?

Par Dānijas izlasi jau rakstīju un Norvēģiju pieminēju tās kontekstā. Abām izlasēm ir viena līdzība - proti, tajā ir vairāki spēlētāji no citu valstu spēcīgām līgām un tādi, kas tajās spēlējuši, dāņiem ir trīs NHL klubu spēlētāji, bet norvēģiem viens hokejists no KHL, kas kopā ar labākajiem pašmāju spēcīgāko komandu hokejistiem izveidoja cīņasspējīgas izlases. Ja norvēģi pārsteidza tikai dažās spēlēs un to var norakstīt arī uz viņu nenovērtēšanu no pretinieku puses, tad Dānijas izlase aizspēlējās līdz ceturtdaļfinālam, kur ļoti cienīgi turējās pret Zviedriju. Lai cik tas banāli skan, bet hokejā ir sen pagājis tas laiks, kad favorīti sita pārējos (runa ir par Elites grupu) ar divciparu skaitļiem (atsevišķi izņēmumi tieši tāpēc arī ir izņēmumi), favorītu loks īpaši nav mainījies un tuvākajā laikā diezin vai krasi mainīsies (kādam no grandiem klupiens gadās gandrīz katru gadu), taču tā saukto "otrā plaukta" komandu spēku samērs arvien vairāk izlīdzinās un tās arvien biežāk uzvar favorītus. Vai Dānijā tagad sāksies hokeja bums? Nesāksies, jo tad jau būtu sācies. Dānijas hokeja līga nav slikta vai ļoti vāja, tās labākajos klubos vēl ir jātiek, taču gan dāņu 3. numurs, gan 8. numurs NHL draftā tur tika no Zviedrijas Elites līgas klubiem un to jaunatnes komandām. Hokeju dāņi sāka spēlēt pašu mājās, bet meistarību slīpēja Zviedrijā (līdzīgi arī ar norvēģiem), kur arī otrā pēc ranga līga ir labs posms jauna spēlētāja izaugsmē. Zviedrijā trenējas un spēlē daudz jauno Latvijas hokejistu, varbūt kāds no viņiem arī caur Zviedrijas Elites līgu, Allsvenska līgu vai jaunatnes līgu tiks pamanīts un NHL skautu novērtēts? Lai cik ļoti Dānija arī pārsteidza, tomēr pagaidīsim kaut vai nākamo pasaules čempionātu, lai pārliecinātos, ka tas nebija tikai vienreizīgs pārsteigums, bet gan patiešām likumsakarīgs hokeja attīstības programmas (Dānijā tāda valstiskā līmenī darbojas jau vairāk nekā 10 gadus!) rezultāts. Starp citu, nākamgad Slovakijā spēlēsim ar Dāniju vienā apakšgrupā, tā ka varēsim pārliecināties arī par to, vai mums vēl ir iemesls skatīties uz viņiem no augšas vai tomēr tas ir novecojis priekšstats.

ASV izlases 13. vieta ir liels pārsteigums? Amerikāņu sudraba medaļu kontekstā Vankūveras olimpiskajās spēlēs - ļoti liels pārsteigums, bet citādi - nemaz. Jā, Kanādai arī sastāvā bija tikai viens spēlētājs no olimpiskā virknējuma un neviens taču arī neapšauba, ka šī Kanādas izlase nav tā, kas bija Vankūverā, kaut gan arī varēja nospēlēt krietni labāk. Amerikāņiem šajā izlasē bija daļa spēlētāju, kas Eiropas hokeja līdzjutējam nav plaši pazīstami, vairāki bija NHL klubu pamatsastāvu un pirmo maiņu spēlētāji, taču daudzi tādi spēlētāji negribēja braukt uz pasaules čempionātu, kam ASV tiek veltīta minimāla uzmanība. Un amerikāņiem arī nav tik lielas augstas klases hokejistu izvēles, kāda tā ir Kanādai. Tiesa, jau tuvākajā laikā šeit situācija varētu mainīties, jo šogad ASV izlases uzvarēja U18 un U20 pasaules čempionātos, bet daudzi hokeja speciālisti tieši ASV jauno hokejistu sagatavošanas sistēmu pēdējā laikā uzskata par progresīvāko. Laiks rādīs, kā būs, bet šoreiz amerikāņiem pietrūka arī viņiem raksturīgā entuziasma, vienotības un pašatdeves, Vankūveras "sudraba fons", šķiet, radīja arī pašpārliecinātību. Pagaidīsim nākamo čempionātu un pārliecināsimies, ka ASV izlases izgāšanās bija tikai nelaimīga nejaušība.

Pirms pasaules čempionāta Vācijā daudz runāja par to, ka šis turnīrs izlases galvenajam trenerim Ūve Krupam var kļūt par "pēdējo deju". Piecus gadus vācu izcilākais hokejists, Stenlija kausa ieguvējs vienā komandā ar Sandi Ozoliņu jau piecus gadus vada komandu, piedalījās ar to septiņos lielos turnīros, bet rezultāti... Ko nu ilgi meklēt piemērus - ja šis pasaules čempionāts nenotiktu Vācijā, tad Vācijas izlase tajā nemaz nespēlētu, jo pērn tai vajadzēja izkrist no Elites grupas! Nokļūšana vienā grupā ar Somiju, ASV un Dāniju ļāva domāt tikai par izkļūšanu no tās un vietas nodrošināšanu starp spēcīgākajām komandām, bet Vācija spēlēja pusfinālā. Pārsteigums? Noteikti, taču arī ne bez sava skaidrojuma. Nevar pēkšņi ne no tā, ne no šā sākt spēlēt jaunā un daudz augstākā kvalitātē un tāpēc vismaz daļēji jāpiekrīt Krupam, kad tas apgalvo, ka Vācijas iekļūšana pusfinālā nav "vēl viens brīnums uz ledus", bet gan liela un pacietīga darba augļi. Krups pamazām (straujāk to darīt nav iespēju) sāka iesaistīt izlasē jaunos hokejistus (šajā sastāvā ir četri 1988. gadā dzimuši spēlētāji, bet vēl daži viņu vienaudži vai gandrīz vienaudži piedalījās gatavošanās posmā un pārbaudes spēlēs) un saudzīgi izturējās pret pieredzējušajiem hokejistiem. Vācijas izlasei, šķiet, trūka kaut kāda emocionāla pavērsiena, varbūt vienas kaut izmocītas, bet svarīgas uzvaras, lai sev noticētu. Tiklīdz tādas uzvaras tika gūtas, tā komanda sāka pārvērsties. DEL jeb Vācijas ledus hokeja līgas līmenis ir diezgan augsts (piemēram, turnīra MVP vārtsargs Endrass tikai pirms gada debitēja DEL un tika atzīts par tās labāko jaunpienācēju un tieši DEL izauga par ļoti labu vārtsargu), plus vēl četri spēlētāji no NHL (vēl divi teorētiski var būt klāt - uzbrucēji Šturms un Hehts), plus Krupa sakrātie "zilumi" un pieredze iepriekšējos turnīros, papildināti ar atraisītību un pārliecību, ko komanda ieguva pēc izkļūšanas no grupas, arī pārvērta to līdz nepazīšanai. Spēlēs ar Krieviju (abās, bet īpaši jau pusfinālā), Slovakiju, Šveici un Somiju vācieši rādīja labu hokeju. Kāds būs turpinājums un vai šim "likumsakarīgajam pārsteigumam" tāds būs? Vācija diezin vai būs starp medaļu pretendentēm pēc gada, tā var pat netikt ceturtdaļfinālā, taču izskatās, ka melnā ēra tai arī ir beigusies.

Visbeidzot - pasaules čempione Čehija. Pārsteigums? Noteikti, ja ņem vērā, cik čehu hokejistu neatbrauca uz pasaules čempionātu. Pirms spēles pret Latviju čehu izredzes tikt ceturtdaļfinālā tika vērtētas augstākais kā 40:60 un vairāk runāja par to, ka čehi pirmo reizi var reāli netikt astoņniekā nevis par viņu izredzēm čempionātā. NHL spēlētāju neierašanās un vēl jo vairāk čehu lielākās zvaigznes Jagra skarbie izteicieni par šiem spēlētājiem - kā izrādījās - nāca tikai par labu. Čehijas izlasē visvairāk hokejistu ir tieši no vietējiem klubiem (10), no NHL tikai 4, bet toties 8 no KHL, tā ka tā bija pitiekami maistarīga izlase un tai vajadzēja laiku, kamēr šāda savāktā komanda sāk saprasties un - ticēt saviem spēkiem. Uz komandu netika izdarīts nekāds spiediens ne tikai pirms čempionāta, bet arī tad, kad tai draudēja netikšana astoņniekā. Jagra izteicieni radīja papildus sportisko niknumu un vēlēšanos pierādīt, ka "mēs arī varam" un ka "mēs neesam sliktāki". Čehijas hokeja virslīgā spēlē labi meistari, tur ir labas komandas, tur ir vairāki hokejisti ar NHL pieredzi, čehiem vajadzēja tikai pašiem noticēt, ka viņi var. Piekritīsiet - nejauši nevar uzvarēt Latviju, Kanādu, Somiju, Zviedriju un tad finālā Krieviju. Katra no šīm spēlēm čehiem bija no "būt vai nebūt" kategorijas, bet pirms fināla viņiem psiholoģiskā ziņā bija pārsvars, jo viņi jau bija varoņi, kamēr Krievijas hokejistiem obligāti vajadzēja uzvarēt, viņiem ar šādu sastāvu taču uzvaru visi paredzēja un to uzskatīja par pašsaprotamu lietu. Čehijas uzvara finālā bija pārsteidzoša un tā nāca tikai par labu hokejam - proti, tā kļuva par piemēru citām zilasēm, tā apliecināja, ka izcili zvaigžņots sastāvs "uz papīra" vēl negarantē uzvaru uz ledus. Katrs no šajā čempionātā pieredzētajiem pārsteigumiem vai tikai šķietamiem pārsteigumiem nāca hokejam tikai par labu. No katra šāda pārsteiguma vai šķietama pārsteiguma ir, ko mācīties.