Kapteiņa nojauta...

Tik ellīgu Ozoliņu nebiju redzējis kopš viņš spēlē Rīgas Dinamo. Ceturtās spēles rīts komandas vadības istabā izvērtās par nezināmā meklējumiem. Kas bija noticis? Ārsti strikti pateica, ka Sandis nevar spēlēt, jo viņa savainotais elkonis izskatījās bēdīgi... Pats Ozoliņš gan tā nedomāja un mierīgi gatavojās rīta treniņam. Pēc nodarbības viņa saruna ar Šupleru bija īsa: „Es spēlēt varu, paši izdomājiet – ko ar mani darīt...” Saprotams, jebkurā citā gadījumā runāt ar spēlētāju būtu viegli – sak, vecīt, pastāvi pie ratiem ar labu prātu, jo veselība tomēr nav joka lieta, turklāt, mums tu būsi vajadzīgs vēl citām svarīgām spēlēm... Ja vien tas nebūtu Ozoliņš! Sezonas laikā viņš bija gājis laukumā, nedodot ne mazāko iespēju apkārtējo šaubām par viņa veselības stāvokli un fizisko gatavību. Tagad kāds atļāvās nenoticēt viņa apņēmībai?! Par ārstiem skaidrs, viņi profesionālā sportistā vispirms redz pacientu, nevis gladiatoru.

Trenerus var mēģināt saprast – iepriekšējā vakarā bija aizvadīta laba spēle, izcīnīta uzvara, turklāt – bez Ozoliņa sastāvā, kurš bija diskvalificēts par kaušanos Balašihā. Varētu domāt – uzvarētāji sastāvu nemaina, mēģina saglabāt noķerto spēles pavedienu un tamlīdzīgi. Jā, tas būtu arguments, tikai ar vienu mazu un principiālu atkāpi – šosezon Rīgas Dinamo nav tā komanda, kura var vienlīdz stabili nospēlēt divus mačus pēc kārtas. Vēl vairāk – komandas fiziskās varēšanas ielāpi praktiski turējās uz diegiem un katra nākamā spēle tika izrauta nevis ar mūsu spēku, bet gan ar nodzīto (labāk izklausītos – nogurušo) meistarību un emocijām. Teiksiet – bet kā tad ar pirmajām divām play off spēlēm Sanktpēterburgā, kurās izcīnījām uzvaras? Jā, bet kopā ar Ozoliņu... Izejot no trenera istabas, pirms durvju aizciršanas, kapteinis pateica: „Jums nav pat priekšstata, kā tiek izcīnītas uzvaras play off spēlēs... Tas nenotiek uz papīra un tam nav nekāda sakara ar komandas fizisko gatavību vai veselību. Uzvaras tiek izrautas ar sirdi...” Ironiski, bet arī lēmumam par Ozoliņa atstāšanu malā, tajā rītā vajadzēja vairākus pagarinājumus. Ar pirmo reizi komandas vadībai nepietika dūša un pārliecības – ka viņi rīkojas pareizi...

Nevajadzētu glorificēt Ozoliņa lomu, taču kā komandas iedvesmotājs un kulaka savilcējs viņš šosezon praktiski ir neaizstājams. Par pieredzi vispār nav vērts šeit runāt, jo Sandis savā karjerā ir redzējis tādas ģērbtuves, uz kuru fona pašreizējie Rīgas Dinamo hokejistu savainojumi izskatās pēc nobrāztiem ceļgaliem un – ne vairāk. Par Šuplera lēmumu tovakar labāk palikt bez Ozoliņa – atcerējos mača otrajā trešdaļā, kad uz laukuma mēs izskatījāmies apjukuši. Valdīja panika, jo pretinieks mūs rāva gabalos pēc visām mērauklām... Rezultāts gan dīvainā kārtā – un mums par lielu laimi un veiksmi! - pēc šīs trešdaļas palika vienāds (3:3), taču pašu spēli mēs jau bijām iegāzuši grāvī. Šuplers uz zirga vairs nesēdēja, nemaz nerunājot par viņa drosmi paņemt minūtes pārtraukumu, kas organiski prasījās, lai vīriem sakārtotu domas. Arī laukumā nebija neviena, kas varētu pavadu ja ne savākt, tad vismaz noturēt. Ļaujiet tik šādos brīžos noticēt pretiniekam, ka viņi var strādāt ar pilniem apgriezieniem – tas visos gadījumos beidzas bēdīgi. Teikt, ka Sandis būtu tajā konkrētajā brīdī un vietā pagriezis upi uz pretējo pusi, varam, taču – tā būtu negodīga spekulēšana ar apstākļiem un mākoņiem, kas vilkās ap Dinamo tā vakara likteni... Turklāt, izmantojot paša kapteiņa retoriku – uz papīra hokeju patiešām nespēlē...

Labi, mierināsim sevi ar domu, ka spēle bija skaista. Bet – nesakiet to hokejistiem. Viņiem ir tikai viens atskaites punkts – uzvara. Ja tās nav, tad visi stāsti par sižetu, intrigu un dramaturģiju ir domāti pensionēto skolotāju literārajam vakaram. Otro reizi par Ozoliņa vajadzību laukumā iedomājos jau spēles pagarinājumā, kad Šuplers bija spiests savainotā Galviņa vietā laukumā sūtīt jauno un zaļo Cibuļski. Nē, Oskars neko nesavārīja, tikai ir liela atšķirība - ko tādos brīžos pamana pretinieks un, ko līdzjutējs. Vai jūs domājat, ka Štrbaks otrās spēles izskaņā sita Ozoliņam pirmais tikai tāpēc, ka gribēja kauties? Viņam pietika ar Dinamo kapteiņa skatienu un ķermeņa valodu, lai saprastu – ka viņu neviens šajā vakarā nesaudzēs. Tāpēc viņš sita pirmais... Trāpīja. Vai ievērojāt, kas ar Štrbaku – pirmo divu maču varoni - notika sērijas turpinājumā? Tādu lempi uz ledus vajadzētu pameklēt... Viņš mums praktiski dāvināja vienu iespēju pēc otras, kuras mēs – dažos gadījumos arī veiksmīgi izmantojām. Tas vairs nebija skarbais un pārliecinātais slovaku milzis, bet gan drebelīgs galerts, kam katra otrā piespēle palika pie pretinieka nūjas. Un tagad iztēlojaties spēles pagarinājumu, kur sastopas divi skatieni – Ozoliņš pret Štrbaku un – Cibuļskis pret Štrbaku... Play off hokejs mazliet atgādina cietuma paradumus par autoritātēm – laukumā ir tūkstošiem sīkumu, kas veido spēli, valda neskaitāmas attiecību konfrontācijas, kur fiziskais spēks ir tikai naga melnums no nepieciešamā handikapa pie pirmā galda. Starp citu, Znaroks to zina ļoti labi, jo pats ir no tā kaluma.

Pēc kara visi gudri - kā būtu, ja būtu, taču vienu nevaram noliegt – ceturto spēli kontrolēja MVD un viņi savu uzvaru paņēma. Pagarinājumā vai spēles pamatlaikā – kāda tam nozīme? Sērijā rezultāts ir 1:3 un Znaroka komandu tagad no iekļūšanas konferences finālā šķir vairs viens panākums. Psiholoģiski tā ir liela priekšrocība, vēl jo vairāk tāpēc, ka nākamā spēle notiks Balašihā. Piekritīsiet, būtu pavisam cita nokrāsa šim izbraukumam, ja sērijā tagad būtu 2:2. Vēl vakar no rīta man domās gribējās piekrist Normundam Sējējam, kurš teica: „Sandi jāpataupa izšķirošajai spēlei... Ar veselību nejoko.” Pēc spēles padomāju – varbūt izšķirošā spēle jau ir nospēlēta? Vai tāpēc Ozoliņš spēles rītā tā trakoja, ka apzinājās šī mirkļa gaisīgumu un tajā pašā laikā – novērtēja iespējas lielumu? Vakar pēc mača pārmiju dažus teikumus ar Znaroku – viņš bija apmierināts, mēģināja jokot, tad izvilka cigareti, aizsmēķēja un pateica: „Beidz par to sēriju... Ta’ Šuplers vēl nav sapratis, ka viņam par šo sezonu ir jāpateicas tikai vienam cilvēkam... Sančam. Viņš ir motors un smadzenes. Tādu pieredzi par skaistām acīm nedāvina, tādu pieredzi nevar iegūt treneru semināros... Ja kāds te vispār kaut ko var pagriezt vai sagriezt, tad tas ir tikai Ozoliņš. Eh, kā lai viņu pierunā izlasē... Varbūt pamēģini?”

Vai mēs vakar uzvarētu, ja būtu laukumā Ozoliņš? Nē. Vienkārši - tās ir tikai pārdomas par nojautu, instinktiem un peronībām... Arī tas raksturo šo play off pavasari, kas, ja esam piezemēti mērķos - kopumā ir izdevies. Būs labi!