Vankūvera. Karjeras beigas

Jau no spēļu pirmajām dienām Latvijas sportisti pieradinājuši pie situācijas, ka pēc finiša pašās sarunas beigās der uzdot kontroljautājumu: ko tālāk pēc Vankūveras, vai turpināsi sportot? Pārāk daudz skaidru "nē" un vēl kaudzīte "varbūt" jau sakrājusies. Loģikas tajā ir pat vairāk, nekā var likties pirmajā mirklī. Vankūveras spēles Latvijas sportam ir pirmās pēc ekonomiskā "ledus laikmeta" iestāšanās, un tas, ka līdz Kanādai atbraukusi atkārtoti lielākā sportistu delegācija, ir vairāk pēc inerces - daudzi šo olimpisko ciklu izvilka tikai tādēļ, ka bija sākuši, un pusceļā savu olimpisko sapni apdzēst nebija gatavi. Lai arī cik grūti klātos.

Kas un kā ar naudas lietām notiek sportā, pēdējo gadu labi redzams ar vairāku vēl nesen biezo sporta spēļu piemēru, un olimpiskie sporta veidi nedzīvo uz salas - daudziem ne tik populārajiem nekad nav bijusi komfortabla dzīve, bet nupat jau josta ciešāk jāsavelk ne vairs ap vēderu, bet jau kaklu. Vairākiem pagājušajā ziemā tika parādītas durvis ierastajās darba vietās dažādās drošības struktūrās, un uz Olimpiskās vienības (kam nu bija tā laime tur būt) sportistu algu samazinājuma rēķina - nav brīnums, ka daudzi dzīvē sāk meklēt citas iespējas. Kā pirmie par aktīvo sporta gaitu beigām Vankūverā paziņoja kamaniņu braucēji Guntis Rēķis un Anna Orlova, bet šādu iespēju apsvērs Maija Tīruma (iespējas pārcelties uz Norvēģiju un strādāt viesnīcu biznesā) un Inārs Kivlenieks. Ja piepildās šāds scenārijs, katrs pats var rēķināt, kas paliek ierindā.

Biatlonā procents varētu būt vēl dramatiskāks, un, lai kā vīpsnātu daudzie sporta eksperti bērnistabā pie savas datorpeles - runa ir par labākajiem, kādi mums ir. Jau pirms spēlēm par karjeras beigšanu kā visticamāko scenāriju izteicās Kristaps Lībietis, līdzīgs noskaņojums bija arī dažiem izlases biatlonistiem, kas neizturēja atlasi uz Vankūveru, bet pēc tās - noteikti būs vēl rindai (jau izteikusies Līga Glāzere. No tiešas atbildes pagaidām vairās Ilmārs Bricis, taču uz Soču spēlēm viņam būs jau 43 gadi. Uz emocijām lēmumus negrib pieņemt Madara Līduma, taču pagaidām izskatās, ka pašai to nemaz nebūs iespēja darīt - situācija lēmumu pieņems viņas vietā.

Bobslejs. Jau pirms olimpiskajām spēlēm savējo lokā par to, ka pēc Vankūveras metīs sportam mieru, pateica Edgars Maskalāns. Pēc speciālistu atzinuma - patiešām prasmīgs pilots, ko apliecināja arī Vistleras trasē, momentāni adaptējoties jaunajiem apstākļiem (cits bobs un slieces un cits stūmējs) un no izteitkti neparocīgās 25 starta vietas ielaužoties labāko astoņniekā. Uz ko ar labākajiem resursiem (divnieku bobu kvalitāte atšķiroties dramatiski) Edgars būtu gatavs ikdienā, šobrīd varam tikai iztēloties, un atbildi uz šo jautajumu droši vien arī nekad neuzzināsim. Jau labu laiku pirms Vankūveras par saviem nākotnes plāniem flirtēja arī Jānis Miņins, un nojaušams - arī viņa rīcību lielā mērā diktēs finansiālā situācija. Runā, ka Miņinam izveidojušās tuvākas attiecības ar Beļģijas komandu, kas uzstājīgi aicinot latvieti nākt strādāt par treneri.

Ja par treneriem - arī te aina draud zīmēties pelēcīga. Sandim Prūsim ir vairāki piedāvājumi, un starp tiem jau kādu laiku īpaši uzstājīgs - no krieviem, kas Soču spēlēm grib sagatavoties čempionu formā. Nauda, protams, nesalīdzināmi lielāka, taču pēc neoficiālas informācijas - Sandis būtu gatavs palikt Latvijā par esošo algu, ja vien viņam būtu iespēja īstenot ieceres attiecībā uz komandu sastāvu. Jau ilgāku laiku par atvadām no biatlona runā Vitālijs Urbanovičs, tiesa - te informācija ir diezgan pretrunīga, jo ne visiem šobrīd būtu izdevīgi izjaukt pastāvošo neproduktīvo, taču ērto biatlona sistēmu. Par Māri Čakaru - izskatās, ka viņa izturības resurss laikam būs beidzies, un tas nozīmē, ka skaitītas var izrādīties visas sieviešu izlases dienas.

Saraksts garš, un iespējams kaut kur klusībā - pat vēl garāks. Un nav runa par mazajiem ķeizariem, kas būtu pieraduši pie bentlijiem, džakuzi un kaviāra, un tagad uzmet lūpu - runa ir par sportistiem, kas vienkārši vēlētos normālos apstākļos nodarboties ar lietu, kas viņiem padodas - labāk kā jebkuram citam Latvijā un ne sliktāk kā labākajiem pasaulē. Par līdzekļiem, kas ļautu nevis tur vienkārši būt un piedalīties kā vērotājiem, bet gan sagatavoties tā, lai kaut vai epizodiski parādītu maksimālo potenciālu. Jo sportistam nav daudz briesmīgāku lietu, kā zaudēt zinot, ka patiesībā varētu labāk, taču nevari to pierādīt. Morāle? Tādas šoreiz īsti nav. Tikai garš saraksts. Priecāsimies par to, kas mums ir bijis un ir. Kas zina, kādi brauksim uz Sočiem.