Blēdis uz paklāja

Sabiedrības reakcijas uz Starptautiskās Riteņbraukšanas federācijas (UCI) vakardienas paziņojumu, ka tā atzīst ASV Antidopinga aģentūras (USADA) savāktos materiālus par pietiekami pārliecinošiem un akceptē Ārmstrongam piespriestos sodus, ir dažādas. Gana liela daļa nav ar mieru tik vienkārši atteikties no savas pārliecības, ka amerikāņu sportists ir dabas fenomens un visas cilvēces varonis, un grūti kādam to pārmest - zinot, ka šādas ilūzijas kultivētas daudzu gadu garumā. Daudzi brīnās - kāpēc tieši tagad? Bet kā tad ar visām pārbaudēm, kas neko neuzrādīja?! Un vispār - lieto taču visi, kāpēc piekasās tieši viņam... Pamatotas atbildes uz to visu iespējams rast kādā grāmatā, kas klajā nāca pirms pusotra mēneša - bijušā Ārmstronga komandas biedra Tailera Hamiltona grēksūdzē par profesionālās riteņbraukšanas neredzamo pusi. Brutālās aizkulises, ko atklāj šī no meliem nogurušā sportista autobiogrāfija "Slepenās sacīkstes" ("The Secret Race"), bija šoks pat tiem, kas jau tā neloloja nekādas ilūzijas par dopinga vietu profesionālo riteņbraucēju ēdienkartē. Tā nav grāmata par Ārmstrongu, taču tā ir grāmata, kurā aprakstītās epizodes ļāva satvert pavedienu un pamazām atšķetināt izmeklēšanu, kas noveda līdz vakardienas UCI atzinumam.

"Šī grāmata nav tikai pavērsiena punkts mītā par Lensu Ārmstrongu. Tās ir šī mīta beigas," raksta pazīstamā žurnāla "Outside" redaktors Kristofers Keins. "Nedomāju, ka kāds, kurš izlasīs šo grāmatu ar atvērtu prātu, spēs turpināt ticēt, ka Ārsmstrongs nesēdēja uz dopinga. Vienkārši neiespējami. Tas nekādi nemaina faktu, ka viņš uzvarēja cīņā ar vēzi, un palīdzējis miljoniem cilvēku ar "Livestrong" starpniecību, taču mīts par godīgo varoni, kas atgriezies no mirušajiem, ir... miris." Nav sakritība, ka tieši "The Secret Race" iznākšanas priekšvakarā par atteikšanos no turpmākas cīņas pret apsūdzībām atteicās arī Ārmstrongs, kas vienmēr asi cīnījies par savu taisnību, sūdzējis tiesā pasaules preses izdevumus, kas publicējuši materiālus par viņa iespējamo saistību ar dopingu, un dedzīgi aizstāvējies pret katru aizdomu ēnas metēju. Visticamāk, apzinājās, ka pēc "kamikadzes" Hamiltona stāsta nākšanas klajā - būs kaudzēm jautājumu, uz ko viņam atbilžu nebūs. Toties atbildes tagad var pameklēt grāmatas lasītāji - arī uz dažiem pavisam vienkāršiem mītiem.

Ja visi lieto - kas gan atlika Ārmstrongam...

Saprotams un loģisks pieņēmums - Ārmstrongs taču bija tikai sistēmas upuris! Hamiltona stāsts (te atgādināsim - pēc tam to apliecināja vairāk nekā desmit citu nesaistītu liecinieku) paver pavisam citu ainu. "Lenss izstrādāja šo sistēmu. Viņš pats bija sistēma," atzīst viņa ilggadējais komandas biedrs un uzticamākais ieroču nesējs. Hamiltons izskaidro, ka Lenss Ārmstrongs nebija tikai kārtējais braucējs, kas nonācis šīs sportu visaptverošās dopinga kultūras viducī - viņš bija tās pionieris, pēc kura iniciatīvas apgūtas arvien jaunas teritorijas. "Grāmata sagrauj vēl vienu mītu - par to, ka Ārmstrongs to darīja tikai tāpēc, ka to darīja konkurenti. Jo konkurentu nebija. Ar saviem sakariem ar Mišeli Ferari, prasmīgāko negodīgāko doktoru šajā biznesā, Ārmstrongs vienmēr atradās "divus gadus priekšā jebkam, ko darīja pārējie," raksta Hamiltons. Pat komandas iekšienē eksistēja sava neoficiālā hierarhija un Ārmstrongs saņēma vislabāko "aprūpi"," pārstāsta Kristofers Keins.

Lūk, pāris no epizodēm, kuras aprakstītas grāmatā.
# 1999. gadā "US Postam" nolīga Ārmstronga dārznieku ar iesauku Motovīrs, kuram uz motocikla bija jāseko tūres maršrutam - apbruņotam ar priekšampmaksas kartes telefonu un EPO pilnu termosu. "Kad mums bija nepieciešams "Edgars", Filips izspraucās cauri tūres satiksmei un atstāja mantu norunātajā vietā," atklāj Hamiltons.
# Kamēr pats Ārmstrongs publiskajā telpā centās mazināt savu attiecību ar Ferari nozīmi, Hamiltons un citi komandas biedri apraksta viņu kā apsēstu ar šo vīru. "Mēs ar Kevinu Livingstonu mēdzām teikt, ka vārdu "Mišele" Lenss piesauca biežāk nekā "Kika"," minot Ārmstronga tā laika sievas Kristenas iesauku, raksta Hamiltons. Virkne komandas biedru, tostarp Kristians van de Velde, Džonatans Vouterss un Floids Lendiss teikuši, cik savādi bijis publiskajā telpā dzirdēt, ka Lensa treneris ir Kriss Kārmaikls. "Nespēju atcerēties ne reizi, kad Lenss būtu pieminējis Krisa vārdu vai atsaucies uz padomu, ko viņam būtu devis Kriss. Ferrari vārdu pilnīgi pretēji - viņš piesauca pastāvīgi, pat apnicīgi," saka Hamiltons. Lendiss Kārmaiklu konkrēti dēvē par "bārdu" - jeb piesegu.

Bet viņu taču pārbaudīja!

Grāmata detalizēti atklāj "US Postal" komandā realizēto dopinga programmu. Hamiltons stāsta ne tikai par to, kādas aizliegtās vielas viņš un pārējie braucēji lietoja, bet tieši kā tas noticis. Stāsta par veidiem, kā lielākā daļa braucēju izvairījās no pieķeršanas (piemēram, Francijas likumi liedz pārbaudītājiem ierasties laika posma no 22.00-6.00, tāpēc braucēji desmitos vakarā lietoja EPO nelielās dozās, kuru pēdas līdz rītam jau bija pazudušas no organisma), un metodēm, kas ļāva būt soli priekšā dopinga apkarotājiem. Šajā mehānismā ir iesaistīti un darbojas visi: sportisti, viņu sievas, ārsti, treneri, vadītāji, politiķi. "Kad pilsētā parādās dopinga pārbaudītāji, ziņa šajā sabiedrībā izplatās minūšu laikā, pabrīdinot visus, kas tobrīd atrodas bīstamajā zonā, kad dopings viņu organismā uzrādītos - tā saucamajā "glowtime". Un, pat ja trauksmes sistēma pievīlusi - vienmēr atradīsies kāds, kas piesegs," atklāj "The Secret Race".

"Ja vien tu pats biji uzmanīgs un pievērsi uzmanību niansēm - varēji dopingot un būt par 99% pārliecināts, ka netiksi pieķerts," neslēpj Hamiltons. "Atbalstītāji, kas joprojām turas pie argumenta, ka Ārmstrongs izturējis vairāk nekā 500 dopinga pārbaužu, būs šokēti uzzinot, cik patiesībā maznozīmīgas bija šīs pārbaudes," pēc grāmatas izlasīšanas secina Keins. Grāmata atklāj arī dopinga pārvadāšanas un piegādes noslēpumus, kas prasīja spiegu stāstiem atbilstošu konspirāciju un metodes - maskēšanos, priekšapmaksas mobilo telefonu kartes, tikšanos nejauši izvēlētu viesnīcu istabās. Un, protams, segvārdus. Sarkanās olas? Testosterona tabletes. Edgars? EPO... Kā piemēru Hamiltons atklāj uz savu priekšapmaksas telefonu no komandas ārsta "Tour de France" laikā saņemto īsziņu: "Restorāns atrodas 167 jūdžu attālumā." Tulkojums: tiekamies 167. istabā uz asins pārliešanu.

Kāpēc Starptautiskā federācija reaģē tikai tagad?

Tāpēc, ka vairs nebija, kur atkāpties... Pierādījumi šoreiz bija vairāk nekā pārliecinoši, un, turpinot tos ignorēt kā līdz šim, UCI riskētu galēji diskreditēt sevi un nostādīt atklātās dopinga lietotāja atbalstītāja pozīcijās. USADA izmeklēšanas sākumposmā UCI nostājās Ārmstronga pusē, publiski apšaubot un pat mēģinot apturēt aģentūras aktivitātes, tomēr cieta neveiksmi. Līdz šim UCI sekmīgi bija piesegusi tās nejaušās šmuces, ko amerikānis tomēr bija pieļāvis, kādā brīdī paliekot neuzmanīgs vai vienkārši nejauši. Piemēram, 2005. gadā franču izdevums "L`Equipe" publicēja materiālu par 1999. gada "Tour de France" ņemtajām analīzēm - atkārtoti pārbaudot tās toreiz izrādījās, ka Ārmstronga paraugos pēc sešiem posmiem atrasts EPO - riteņbraucēju vidū populārais preparāts, kas aizliegto vielu sarakstā nonāca tikai gadu vēlāk. UCI klusēja.

Citu, arī jau iepriekš izskanējušu, epizodi sīkāk atklāj Hamiltons - par to, kā pozitīvu rezultātu dopinga pārbaude Ārmstrongam uzrādīja 2001. gadā "Tour of Switzerland". Viņš apraksta sarunu ar komandas biedru pēc 9. posma. "Tu nespēsi tam noticēt - esmu iekritis uz EPO!" Ārmstronga teikto atceras Hamiltons. Pazīstamā TV raidījuma "60 minūtes" izmeklēšana pērn atklāja, ka šajā brīdī iejaucās UCI, kas deva norādi - lieta netiek turpināta, un sasauca tikšanos ar laboratorijas vadītāju, Ārmstrongu un komandas šefu Johanu Bruinēlu. Mājiens skaidrs - Ārmstrongs izmantoja savus sakarus ar UCI, lai atrisinātu šo incidentu. Hamiltons apraksta šo situāciju kā pilnīgi normālu. "Atceros, kaut kad neilgi pēc tam Lenss turpat pie komandas autobusa zvanīja Heinam Verbrugenam. Mani pārsteidza sarunas ikdienišķais tonis. Lenss runāja ar UCI prezidentu kā ar savu biznesa partneri, draugu."

Kam tagad tiks tituli?

Septiņkārtēja čempiona rezultātu anulēšana nozīmē septiņu jaunu čempionu kronēšanu. Kas tad tur grūts, kāds iebildīs - skatāmies, kas togad bija otrais, atdodam balvu un miers! Nav tik vienkārši - šī tomēr ir profesionālā riteņbraukšana. Gandrīz visiem vicečempioniem agrāk vai vēlāk ir bijušas savas nepatikšanas ar dopingu. Jau 1999. gadā - kad Ārmstrongs lietoja EPO un to apliecina tolaik ņemtās analīzes - otro vietu tūrē ieguva šveicietis Alekss Cille, kurš gadu iepriekš bija atzinies tā paša preparāta ilgstošā lietošanā. Taču noteikumi tolaik neparedzēja ilgstošas diskvalifikācijas un - Cille bija atpakaļ trasē. Viens no lielajiem uzvārdiem, kura netīrie darījumi nāca gaismā 2006. gada "Operacion Puerta" izmeklēšanā, bija Jans Ulrihs - vācietis, kurš Francijā bija otrais aiz Ārmstronga trīs tūrēs. Divus gadus šīs pašas operācijas rezultātā malā nosēdēja itālietis Ivans Baso (2005. gadā vicečempions), dopinga skandālos figurēja arī spāņa Hosevas Beloki (2002. gads) un vācieša Andreasa Klodena (2004. gads) vārdi. Dānis Bjarne Rīss uz mūžiem paliks kā 1996. gada "Tour de France" čempions. 2007. gadā viņš atzinās, ka titulu togad izcīnīja ar augšanas hormonu un kortizona palīdzību, taču - WADA kods paredz astoņu gadu noilgumu, pēc kura sportistus vairs nevar sodīt ar atpakaļejošu datumu...

Franču laikraksts "Liberation" tomēr mēģināja izsekot diskvalifikāciju līkločiem un sastādīt čempionu sarakstu gadījumā, ja no tā tiktu izņemts Ārmstrongs - izslēdzot arī visus pārējos, kas kādreiz sasmērējušies. Iznākums ir amizants. Piemēram, 2000. gada tūrē labākais braucējs, kurš nekad nav bijis sodīts par dopinga lietošanu, ir mazpazīstamais itālis Daniele Nardello. Viņš togad ierindojās 10. vietā. Arī 2002. gada tūres čempiona lauri tiktu 10. vietas ieguvējam - Karlosam Sastrem. Spānim, kurš šobrīd jau ir Francijas daudzdienu brauciena čempions (uzvarēja 2008. gadā) tituls pienāktos arī 2004. gadā - kad viņš kopvērtējumā bija astotais. Pie savas otrās uzvaras tiktu 2011. gada čempions Keidels Evanss - septiņi vīri, kas finišēja pirms viņa 2005. gadā, visi pēcāk iekrituši... Pilnvaras pasludināt vai nepasludināt jaunos čempionus ir UCI rokās, taču uzdevums nav vienkāršs. Loģiskākais variants, kam ir daudz atbalstītāju - atstāt šīs septiņas tūres vispār bez uzvarētāja. Kā atgādinājumu pašiem sev un tiem, kam varbūt kaut kas padomā...