Arājam ir rezerves varianti. Citi sporta veidi!

Tā gadījās, ka sarunā ar šā brīža Latvijas ātrāko sprinteri par viņa gaitām aiz okeāna pieskārāmies arī vienam no amerikāņu nacionālajiem sporta veidiem, un izrādās, ka tas Ronaldam nav svešs.

– Esmu domājis par to, jo spēlēju amerikāņu futbolu 12. klasē. Nebiju iemanījies, varēju kaut ko izdarīt tikai ar savu ātrumu un fizisko sagatavotību. Noķert to bumbu maksimālā ātrumā ir ļoti grūti, bet kaut kā iemācījos. Man patīk, ka tas ir ļoti fizisks sporta veids, kuram citi nestāv blakus. Pēc treniņiem mājās guli tā, ka ne rokas, ne kājas salocīt, ceļi apsisti... Tas ir agresīvs sporta veids, kurā vieta ir tikai riktīgiem večiem. Nedrīksti baidīties. Tu skrien, bet pretī nesas simtsdivdesmitkilogramīgs kuilis, un tu zini, ka tevi noteikti nonesīs no kātiem, bet nedrīkst izrādīt bailes, bremzēt. Taisni otrādi – vēl jāpalielina ātrums un jāskrien tieši virsū, zinot, ka vienalga pats būsi gar zemi. No sākuma ir grūti. Tu pagriezies, un tev jau metas virsū.
Man iepatikās, un tas bija arī viens no iemesliem, kāpēc paliku UTEP (Elpaso Teksasas universitāte), ka man atļāva spēlēt futbolu un nodarboties ar vieglatlētiku. Vieglatlētikā man bija pilna stipendija, bet ar futbolu stipendija bija jānopelna. Pirmā sezona man vieglatlētikā neizdevās, tāpēc pirmā mācību gada beigās (martā) pārgāju uz futbolu un jau no otrā gada puses pretendēju uz stipendiju tur, jo ātri skrēju un fiziskie rādītāji man bija labi. Tomēr, trenējoties svaru zālē, izlauzu labo plecu – viss izšķīda. Latvijā dakteris Vitolds Jurkevičs uztaisīja operāciju. Aizbraucu atpakaļ uz Ameriku, teicu, ka pusgadu nevaru trenēties futbolā, un atsāku skriet, jo negribējās pusgadu neko nedarīt. Skraidīju, skraidīju, pienāca pirmie vieglatlētikas mači, kuros normāli noskrēju. Otrajos jau izskrēju kvalifikācijas normatīvu olimpiādei! Nodomāju, kāda velna pēc man tagad pāriet atpakaļ uz amerikāņu futbolu, ja varu pietiekami ātri skriet un tikt uz olimpiādi? Tā es amerikāņu futbolista karjeru nedaudz pastūmu maliņā, bet domāju, ja gribēšu atgriezties, viss notiks. Varu aizbraukt uz kādu profesionāļu nometni, jo kā mana izmēra un pozīcijas spēlētājam mani fiziskie rādītāji ir pietiekami labi, ātrums ir, ja ne lielāks, tad tāds pats kā viņiem. Atliek tikai iemācīties spēlēt – skriet gar malu un ķert.

– Kā to pozīciju sauc?
– Wide receiver, tālais ķērājs. Vienīgais, tie puiši spēlē futbolu kopš sešu, septiņu gadu vecuma, bet es esmu kā balta lapa. Viens treneris gan man teica, ka vieglāk ir iemācīt baltu lapu nekā izmainīt apdrukātu – ja kaut kas nepareizi iemācīts, to novērst un iemācīt pareizi. Kad aiziešu, kā man rādīs, tā arī mācīšos. Nav problēmu iesākt spēlēt kādā zemākā līgā, ātrums ir, spēku vēl varu pielikt.

Pagaidām Arājs noskaņots virsotnes sasniegt vieglatlētikā, tomēr, ja tur neveiksies, viņš ir pietiekami jauns un ātrs, lai mierīgi izmēģinātu sevi amerikāņu futbolā, un varbūt mums dienās šajā latviešu saprašanai dīvainajā sporta veidā būs savs pārstāvis kādā no profesionālajām līgām ASV, bet tas vēl nav viss. Izrādās, arī Latvijā citos sporta veidos ātri un stipri vīri tiek gaidīti atplestām rokām. Tas ir sporta veids, uz kuru visbiežāk pāriet bijušie vieglatlēti, lai kļūtu par olimpiskajiem, pasaules un Eiropas čempioniem, – bobslejs.

– Jā, es gribu izmēģināt sevi arī bobslejā. Esmu par to domājis, un esam ar Jāni Miņinu runājuši, ka es varētu mēģināt, bet man nekad nesanāk, jo vasaras sezonā ir jāstartē, un pēc tam, kad viņiem ir nometnes, man vēl skola jābeidz. Tomēr domāju, ka pēc šī gada noteikti pamēģināšu kopā ar viņiem aizbraukt uz kādu nometni, aiziet kopā uz testiem, jo tas mani ļoti interesē, un, ja es varētu palīdzēt, labprāt to darītu, lai viņiem ietu vēl labāk. Džeki ir ļoti labi bobslejisti, „baigais” respekts pret viņiem ir, jo viņi ir tādi spēkavīri.
– Bet tad tas īsti nesaskanētu ar tavu moto, ka vēlies ar sportu pelnīt naudu, jo tikai vadošajiem bobslejistiem Latvijas Olimpiskā vienība maksā ap tūkstoti latu mēnesī. Slavai gan tas var noderēt, kā vienmēr uzsver Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidents Zintis Ekmanis.
– Tā ir gan, bet slava mani šajā gadījumā neinteresē, jo daru to pats priekš sevis. Esmu patriots un gribu nest pasaulē Latvijas vārdu. Ja varu palīdzēt, tas būtu gan priekš sevis, gan komandas.
– Es tevi iedomājos kā aizmugurējo stūmēju četriniekā.
– Tieši tā, kā ceturto stūmēju, kā mazāko, jo ar tiem pārējiem – lielajiem – es nevaru sacensties. Tie ir tādi veči... „Nokačājušies”, pa kilometru var redzēt, ka nāk. Protams, ar to daudz nenopelnīsi, bet man tas sagādātu lielu gandarījumu.
– Viņi jau tevi arī pa trasi var novizināt.
– Jā, jāsazinās ar viņiem pēc sezonas, septembrī varbūt varam nobraukt. Ar Latvijas izlases galveno treneri Sandi Prūsi un Miņinu runājām, ka varbūt tik daudz, īpaši sākumā, nevarētu izdarīt, bet interese man ir ļoti liela. Visu vasaru vienkārši nebija laika, jo bija sezona, mači...
– Domāju, ka arī Prūsis priecātos, ja kāds konkurētspējīgs sportists nāktu klāt.
– Jā, un domāju, ka varētu palīdzēt arī bobslejistiem pacelties citā līmenī, jo tā jau nebūs, ka es atnākšu un viņi man atdos savu vietu. Es jau arī nekāds superkrutais vecis neesmu. Visiem viss būs vienādi – ja varu kādos testos uzvarēt, tad varu. Vēl jau man jāiemācās arī bobī lekt un pa ledu skriet, jo testi to vēl negarantē. Varbūt nemācēšu ielekt tā, kā ceturtajam tas nepieciešams. Es aizeju, gribu cīnīties un saviem spēkiem izcīnīt to vietu.

Tā nu pagaidām novēlam Ronaldam sasniegumus sprinta celiņā, bet nākotnē – kas zina? Lai izdodas!