Vašingtonas ekspedīcija

Vispirms jau laikam jāsāk ar to, ka tā sauktās NHL klubu Development Camp drīzāk saucamas par pārbaudēm, nevis treniņu dienām. Vasaras vidū komandas savāc vienkop tos savus jaunos spēlētājus, kas tikuši izsijāti NHL draftā un vēl nespēlē lielajā komandā - vēl šādam pulciņam tiek piemesti klāt pa dažādiem ceļiem izvēlēti citi talanti, kas pārsvarā ir zinošu hokeja cilvēku ieteikti pretendenti. Ar draftētajiem ir gaužām vienkārši – klubs ar šādu nometni vēlreiz pārliecinās par savu izlūku apķērību un kompetenci. Ar uzaicinātajiem ir maķenīt savādāk – daudzos gadījumos viņi kalpo par fona tapetēm jau nodraftētajiem, citos – par skautu pēdējās cerības izsaukumu zīmēm, vēl kādos – par aizmirstajiem dārgumiem... Faktiski, Development Camp ir viena no lielā hokeja sieta pēdējām atlasēm vai caurskatēm un ļoti pārliecinoši pasvītro šīs sistēmas smalkumus. Proti – ja kaut kur uz pasaules vēl ir kāds hokeja tīrradnis, kam nav sanācis atzīmēties NHL draftā, tad tieši caur šādām pārbaudēm viņš par sevi var atgādināt, vai vismaz – pievērst uzmanību. Kurš katrs uz šādām raudzībām arī netiek vilks pēc matiem – lai gan latviešiem Sotniekam un Enkuzenam bija labs lobijs bijušā hokeja vārtsarga un pašreizējā Vašingtonas Capitals trenera Artūra Irbes personā, arī tad komanda pirms abu brašuļu uzaicināšanas diezgan skrupulozi centās izzināt abu censoņu hokeja biogrāfijas un iemaņas. Starp citu, amizanti, ka kāds krievu aģents, kas redzēja Irbes rosīšanos šīs nometnes sakarā, gribēja Vašingtonas sistēmai piespēlēt vēl vienu Rīgas Dinamo spēlētāju, kuru pašu mājās mēs saucam par labu esam lielajam hokejam, taču pēc sev vien raksturīgās izlūkošanas, komanda tomēr šo pretendentu izbrāķēja. „Ne jau tikai statistika tiek vākta par katru no hokejistiem – daudzos gadījumos ļoti izšķirošas ir attiecīgā spēlētāja rakstura īpašības, viņa spēja iekļauties kolektīvā...”, tā piemet klāt Irbe.

Development Camp ir desmit dienu gara pārbaude, kurā hokejisti kopā ar kluba treneriem lēkā pa lielās komandas apgūtajām un iespēlētajām sistēmām, kombinācijām un kārtību. Pragmatiski, jo tādā veidā Vašingtonas Capitals treneru korpuss visai uzskatāmi pārliecinās par jaunā talanta spēju lasīt un izprast konkrētus uzdevumus, tāpat viņi redz, cik viegli vai grūti jaunajam ir pieņemt noteiktos taktiskos zīmējumus. Pārsvarā visi no šiem brašuļiem savas sezonas aizvada NHL kluba piramīdas zemākajos plauktos – AHL, ECHL, junioru komandās. No turienes arī sākās viņu ceļš uz lielo mērķi – soli pa solītim. Daži, kam daba ir devusi vairāk, spēj ielekt jau braucošā vilciena vagonā, citi – gaida nākamo sastāvu... Sotniekam un Enkuzenam te bija iespēja nevis pārsteigt Capitals skautus, cik pašiem iegūt pārliecību un salīdzinājumu par savu varēšanu. Neaizmirsīsim, ka neviens NHL klubs nedos tā sauktajam brīvajam putnam vai nedraftētajam spēlētājam nekādu priekšroku, pirms viņi nebūs izspieduši no savējiem visu sulu... Tā tomēr ir goda lieta – tieši veiksmes draftā raksturo konkrētās komandas menedžmenta zināšanas par hokeja drēbi. Dažos gadījumos izvēlētais tiek marinēts pa siltumnīcu galīgi nevietā, taču – ja reiz noskatīts, tad līdz pēdējam viņš tiek saukts par kluba nākotnes spēlētāju. Dažiem tas palīdz, daudzi tiek beigās norakstīti. Vašingtonai pēdējos gados draftā izdevies tikt pie solīdiem cēlkokiem – par ko liecina ne tikai Capitals rezultāti NHL čempionātā, bet, piemēram, šīs komandas fārmkluba sniegums. Hēršija divus gadus pēc kārtas visus noliek uz lāpstiņām AHL ietvaros, turklāt – galvenokārt ar savu jauno talantu rokām un galvām. Uz vietu rezerves komandā ir tāda konkurence, ka vienu otru NHL drafta pirmo kārtu izvēli komanda ir spiesta iespēlēt vēl vienu līgu zemāk vai junioros...

„Par organizāciju palika tikai tie labākie iespaidi – viss pārdomāts, smalki izdomāts... Tev pašam atliek tikai spēlēt hokeju”, par nometni savās atmiņās dalās aizsargs Kristaps Sotnieks. „Ļoti iespaidīgi... Artūrs (Irbe) teica, ka Vašingtonai patiešām esot labākā treniņu bāze starp visām NHL komandām, tā kā šajā ziņā mēs tikām krietni lutināti. Pārsteigts biju arī par treniņu darbu: daudz slidojām, ļoti intensīvas nodarbības, praktiski bez pauzēm... Lieli ātrumi. Varbūt tikai pirmajā nodarbībā vēl īsti nejutos savā ādā, taču pēc tam piešāvos – viss bija kārtībā”. Līdzīgas pārdomas ir arī Naurim Enkuzenam. „Man kā vārtsargam uzdevums vienkāršs – ķert ripas. Taču jau šajā līmenī sapratu, ka hokejisti te met pa vārtiem gan stiprāk, gan precīzāk.” Abi latvieši secina: „Tur var spēlēt...” Kristaps ir pārsteigts par draudzīgo atmosfēru, kas valdījusi starp hokejistiem. „It kā jau visi saprot, ka šis ir viens no posmiem, lai izkarotu sev tālāku pamatu zem kājām – lai tevi pamanītu. Taču egoismam te vietas nebija – puiši draudzīgi, atvērti, izpalīdzīgi. Uz laukuma tehniski izcēlās jaunie krievi, taču ātruma ziņā pamatīgus viļņus taisīja kanādieši.” Runājot par pašu varēšanu, kā viens tā otrs norāda uz konkrētām lietām, kas laikam ir tipiski šai videi – ja reiz gribi būt labāks, tad visu noteiks sīkumi un nianses. „Slidošanā kā aizsargs es jutos pārliecinoši, bet noteikti jāpiestrādā pie divcīņu beigu fāzes – ne tikai atņemt vai izsist ripu, bet likt pretiniekam saprast, ka viņš no manis dabūs arī ķermenī... Ja reiz esi pie apmales, tad pabeidz spēka spēli līdz galam. Uz ledus es spēlēju tāpat kā Rīgā – maksimāli vienkārši. Patiesībā – neko citu viņi arī neprasīja. Mūs sadalīja divās komandās un lika spēlēt Capitals kombinācijas, sistēmas. Tā kā to darīja abas puses, tad praktiski varēja diezgan ātri apjēgt nianses. Ar hokeja valodu man problēmas nebija, angļu valodu gan vēlētos labāku...” Naurim ir savas lietas: „Man jāpiestrādā pie spēles eksplozitātes. Ko tas nozīmē? Ja mainās situācijas ap vārtiem, tad manai darbībai ir jābūt dinamiskākai, pārliecinošākai. Tas nav reakcijas ātrums, drīzāk te runa ir par ķermeņa valodu. Tā ir rezerve, kas spēlē pilnveidojama.” Kristaps, kas savu tautieti vēroja no malas, vēl saliek dažus uzsvarus: „Nauris atstāja labu iespaidu. Man nav šaubu, ka viņam ir jāspēlē Ziemeļamerikā, jo kā vārtsargs viņš ne ar ko nebija sliktāks par nometnē redzētajiem...”

„Man jau liekas, ka mēs Artūram kaunu nedarījām...”, paškritiski atzīst abi jaunie latviešu hokejisti. Irbe pats tagad saka, ka risks tomēr esot bijis: „Skaidrs, ka komanda pirms tam ievāca informāciju par abiem, taču arī manam vārdam bija nozīme. Teicu – veči, es jums sliktus puišus neieteikšu. Kā bija? Kristaps stabili bija labākais šīs nometnes aizsargs. Nu, labi – ja ne labākais, tad viens no diviem labākajiem noteikti. Izcēlās ar pārliecinošu slidojumu. Pats viņš zina, ka pilnam komplektam vēl vajag ieburzīties labākā angļu valodā, jo komunikācijai hokejā ir liela nozīme. Arī to treneri vēro, skatās, kā saproties ar kolēģiem uz ledus, kas notiek uz soliņa... Gandarījums par Nauri, kurš faktiski nokļuva zem salīdzinoši lielāka spiediena. Vārtsargam šādās nometnēs ir divtik sarežģīti, jo katrs no laukuma spēlētājiem ir maksimāli koncentrējies vārtu gūšanai. Taču viņš izturēja... Man ir pārliecība, ka izejot zemāko līgu skolu, gan Kristaps, gan Nauris var te spēlēt. Neko neteikšu par NHL, taču AHL ir ļoti reāls mērķis. Patiesībā, Sočam tas jau šobrīd ir pa zobam. Capitals treneri un izlūki palika apmierināti ar redzēto, taču jums jāsaprot – Vašingtonas sistēma ir pārsātināta ar talantiem. Protams, ka viņi vispirms kārtosies ap draftētajiem un tikai pēc tam ap brīvajiem aģentiem. Taču labā ziņa – abi latvieši te bija un parādīja, ka var spēlēt, ka nav nekādi baltie zvirbuļi. Ja izdosies tagad piemeklēt atbilstošas komandas, tad viņiem savas karjeras noteikti vajadzētu turpināt Ziemeļamerikā. Šis ir vecums, kad vēl var pacīnīties, turklāt, saku godīgi – abos gadījumos ir to vērts.” Kāpēc neko par abiem mūsējiem nevarēja atrasts nometnes oficiālajās atskaņās? "Atcerieties, ka prioritāte šādās nometnēs ir kluba draftētājiem hokejistiem - tas ir normāls darba process. Būtu ārkārtīgi dīvaini, ja Capitals par uzaicinātajiem sāktu rūpēties vairāk. Viņi jau arī Kristapam teica - paliec, paraksti līgumu ar ECHL, taču, manuprāt, tas noteikti nebūtu labs variants. Viņi jau riskē maz, jo būs katram gadījumam uzlikuši ķepu uz vienu jaunu un labu spēlētāju, bet pašam hokejistam tas var maz ko palīdzēt - jo viņš iestājas garā rindā. Apstākļu sakritībai bieži vien ir ļoti liela nozīme un, ja var izvairīties no liekiem šķēršļiem, tad tas ir jādara. Viņi nav tie, kam tagad vajadzētu grābt pirmo piedāvājumu, kas pagadās pa rokai."

Tagad viss būs atkarīgs no aģenta apsviedības, kam Naura un Kristapa tā sauktā Vašingtonas ekspedīcija jau ir kā pirmais arguments, liekot uz galda abus uzvārdus. Viņi vairs nav nezināmie karotāji. Visticamāk Enkuzenam jāmeklē savs ceļš caur Austrumkrasta līgu, kam viņš ir gatavs: „Jā, es no tā nevairos – būs iespēja, noteikti izmantošu. Nometnē patiešām ieguvu pārliecību, ka varu Amerikā spēlēt. Tātad – tas būs jādara.” Ar Sotnieku ir mazliet savādāk. „Man ir vienošanās ar Dinamo, ka es varu atgriezties komandā, taču vispirms – pāris nedēļās tikšu skaidrībā ar Amerikas variantiem. AHL spēlēt būtu labi, taču sadomāties negribu. Kad būs konkrēta komanda, tad varēs spriest...”

Nu, re – puikām atkal ir par ko sapņot... Lai piepildās!