Mazāk populāru sporta veidu par vieglatlētiku atrast ir grūti...

„Uz maniem mačiem atnāk desmit – divdesmit cilvēku vai tie paši sportisti no citiem sporta veidiem. Visiem principā ir vienalga, kaut gan manā universitātē vieglatlētikas tradīcijas ir ļoti labas. Skolas rekordi ir tādi, ka citas skolas blakus nestāv, bet vieglatlētika nav pieprasīta. Basketbolā vienmēr ir pilnas tribīnes, amerikāņu futbolā, kur ir 55–60 tūkstošu skatītāju. Mums uz vieglatlētikas mačiem atnāk 100 cilvēku...” tā par savu vieglatlēta karjeru Teksasas universitātē Elpaso (ASV) stāsta Latvijas ātrākais cilvēks sprinteris Ronalds Arājs.

No šiem vārdiem tūlīt ataust Latvijas aina ar „pārpildītajām un lūstošajām” tribīnēm Latvijas šā gada čempionātā Jēkabpilī, ar nekur neesošajām reklāmām par šo notikumu, ar sportistiem tribīnēs. Bija arī pāris interesenti tribīnēs bez ievadā nosauktajiem, žurnālistiem, fotogrāfiem un citiem, kam šīs sacīkstes bija darbs. Aizmirstiet par Latvijas meistarsacīkšu translāciju televīzijā!

Kā patīkams pretstats ataust vīzija ar Rīgas „Dinamo” spēļu ažiotāžu, reklāmām, Latvijas izlases izraisītais „pavasara drudzis”... Izrādās, sporta spēļu popularitāte ir krietni lielāka par „sporta karalieni” ne tikai Latvijā. Arī Amerika „jūk prātā” no nezin cik tur jardu skrējiena amerikāņu futbolā, gatava pieciest pašas sliktākās vietas universitātes basketbola komandas spēlēs un ... ar koku nav iedabūjama stadiona tribīnēs pat tad, ja augstskolas aptverē ir tāds sprinta lietaskoks kā Čuranda Martins no Nīderlandes Antiļu salām (personiskais rekords 100 metros – 9,93 sekundes)... Mūsu pašu Arājs arī nav sliktāks – šogad NCAA čempionātā starp 24 finālistiem viņš bija vienīgais baltais skrējējs, uz kuru ar aizdomām lūkojās katrs no viņa 23 konkurentiem. Varbūt gluži ne Lemetrs pagaidām, tomēr ievērības cienīga parādība pat ASV studentu vieglatlētikas aprindās.

Turpinot ar sporta veidu salīdzināšanu, biznesa aprindas Latvijā, apmeklējot sporta pasākumus, ir manītas basketbolā, hokejā... Daži spēlē golfu. Tas arī viss. Ies nu saviem biznesa partneriem rādīt Latvijas futbolu, volejbolu, handbolu, kur nu vēl vieglatlētus, ja spēcīgākie no viņiem sēž tribīnēs, jo Latvijas čempiona tituls īpaši augsti nekotējas un nekādas dividendes nenes. Tas nav nosodījums spēcīgākajiem atlētiem, jo piedalīšanās šajās sacensībās bieži nesakrīt ar gatavošanās plānu augstāka līmeņa mačiem. Turklāt pat Jānis Lūsis par Latvijas čempionu kļuva tikai vienreiz – pirms olimpiskā zelta izcīnīšanas 1968. gadā.

Man noteikti iebildīs, ka Dimanta līgas sacensībās Ņujorkā vai Jūdžinā, kā arī ASV čempionāts pulcē pavisam citas auditorijas, kurās sanāk ne mazums prominentas publikas. Piekrītu. Tomēr tad tur ir pasaules labākie sportisti vai ASV labākie sportisti, kas daudzos gadījumos ir ar vienlīdzības zīmi. Domāju, ja Latvijā tiktu sarīkots ASV čempionāts vai Dimanta līgas sacensības (un tās turklāt kaut nedaudz tiks popularizētas tautā ar reklāmas palīdzību), zem skatītāju skaita sagrūtu „Daugavas” stadiona tribīnes, un mēs beidzot mierīgi varētu celt jaunu, pasaules šodienas standartiem atbilstošu stadionu.

Pagaidām Latvijas čempionāts ir ne pārāk augsta ranga ASV augstskolas maču līmenī gan sportistu (mazāk), gan rīkošanas (vairāk) ziņā. Skatītāju tūkstoši uz šādu pasākumu nenāks. Tāpēc ļoti labi saprotu Latvijas vieglatlētus, kuri ar prieku brauc uz Igaunijas Zelta līgas sacensībām. Tas, ka mūsējie tur uzvar, liecina, ka tie tādi paši „sētas mači” kā Latvijas čempionāts vien ir (vispār jau zemākā līmenī par Latvijas meistarsacīkstēm), toties tur tribīnēs ir skatītāji, un valda svētku sajūta. Ja kas tāds būtu Latvijā, domājiet, viņi uz Igauniju brauktu? Kāpēc tā nav Latvijā, tā jau ir cita raksta tēma...