„Dinamo” kungi, draudzēsimies ar prātu, labi?
Pirmdien notikušajā „Dinamo Rīga” padomes sēdē komandai tika noteikts mērķis play-off mačiem – „iekļūšana Gagarina kausa finālā”. Vai kāds no padomes kungiem ir domājis par šo četru vārdu nozīmi un iespaidu uz hokejistu spēli?
Šodien KHL izslēgšanas spēļu pirmās kārtas pirmajā spēlē izbraukumā Rīgas „Dinamo” tiksies ar Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa trenētajiem Maskavas „Dinamo” klubabiedriem. Pēc pirmdien notikušās Rīgas „Dinamo” padomes sēdes rīdziniekiem ir tikai viens mērķis – kā asfalta rullim „pārbraukt” Oļega vīriem pāri, pēc tam paņemt pie dziesmas mūsu pagājušās sezonas klientus SKA, bet beigās piesmiet Rietumu grupas spēcīgāko komandu no Jaroslavļas.
Nav jau pirmā reize, kad kāds grib tikt vaļā no Šupleru Jūļa, tomēr normālā organizācijā viss tiek darīts soli pa solim, jo pretējā gadījumā var atjēgties ne tikai pie sasistas siles, bet arī ar milzīgu punu. Iespējams, ka kāds cits treneris Rīgas komandai būtu vairāk piemērots, taču kurš ir teicis, ka tam panākumu būs vairāk? Pat, ja šāds būtu akcionāru un kluba vadības mērķis (visu cieņu, trīs sezonas pēc kārtas tomēr pietika pacietības sezonas vidū pagaidīt nedaudz ilgāk kā krieviem daudzās komandās uz austrumiem no mūsu galvaspilsētas, un rezultāti bija), izpeld kāds Njūvasjuki (Jaunvasjuku) variants, kad kāds ir iedomājies sevi varenāku esam par pārējiem vai pūš miglu citiem acīs.
Pirmkārt, kāda ir garantija, ka rīdzinieki tiks galā ar Znaroka blici, kurai gan esot problēmas ar naudas izmaksām algas dienās, tomēr noskaņot savējos svarīgākajām cīņām Oļegs ir pratis vienmēr. Ilūzijām nevajadzētu rasties arī pēc četrām uzvarām savstarpējās piecās spēlēs šosezon.
Otrkārt, pret SKA jau arī mēs neesam favorīti. Turklāt ziepes ir gadījumā, ja pirmās kārtas mačā šajā pārī uzvar „Spartaks” – šosezon nevis viņi ir mūsu klienti, bet mēs – viņējie... Un tas, ka pēc tam acīmredzot būs jātiekas ar Jaroslavļas „Lokomotīvi” mērķu stabiņus mīnu laukā spraudošos kungus tas nemulsina – kas tie dzelzceļnieki tādi ir, salīdzinot ar labākā menedžmenta komandu no Rīgas? Taču tieši pret „Lokomotīvi” varētu būt spēlēt visgrūtāk, jo aizsardzības tipa komandas, turklāt augstas klases, mūsējiem nekad nav patikušas. Minēsim tikai pagājušā gada MVD modeli vai šādā stilā jau gadus 30-40 spēlējošo Čehijas valstsvienību. Tāpēc jau augstāka uzdevuma stādīšana kā iepriekšējā gadā (tad bija jāpārvar 1. kārta) un tā izpildīšana būtu kritni labāks sniegums kā iepriekšējā gadā. Īstenībā, tāda neiespējamā misija, ja salīdzina komandu spēku samērus.
Treškārt, par spīti tam, ka „padomes locekļi novērtēja Rīgas „Dinamo” startu 2010./2011. gada sezonas KHL regulārajā čempionātā kā ļoti labu, turklāt pozitīva iezīme bija tā, ka komandas spēles kvalitātei bija tendence uzlaboties”, spēle turnīra tabulā ir uzlabojusies tikai par akurāt vienu vietu. Pagājušosezon, kad tika ieviests pašreizējais izslēgšanas spēļu pretinieku noteikšanas mehānisms, mūsējie bija astotie, šoreiz – septītie. Ka komanda spēlē labāk, šaubu nav, bet, vai secinājumi par komandas snieguma uzlabošanos izdarīti tikai pēc katastrofālā decembra, ko noteica traumu sērija, tai skaitā „puses komandas” – kapteiņa Sanda Ozoliņa ķibeles ar ribām, un tam sekojošā punktu izteiksmē labākā janvāra?
Ceturtkārt, ja komanda būtu finišējusi Rietumu grupā vismaz mainītās lomās ar Znaroka „Dinamo”, šādas gaisa pilis opija tvaikos varētu celt. Septītajai komandai nevar uzstādīt mērķi – vinnēt trīs kārtas un būt Gagarina kausa finālā! Tas, ka katra „Dinamo Rīga” sportista mērķis ir vinnēt, vēl nenozīmē, ka tāda nav pārējām septiņām Rietumu grupas komandām.
Piektkārt, man nav nekas pretī, ja komanda patiešām paveiks brīnumu un nokļūs līdz līgas pēdējām spēlēm – Gagarina kausa finālam. Arī 1988. gadā mūsējiem it kā nebija it nekādu izredžu ne tikai izcīnīt sudraba medaļas, bet pat iekļūt labāko sešiniekā. Un tomēr tas notika!
Sestkārt, ne velti aksioma liecina, ka jādomā soli pa solim. Mūsu hokejisti pastāvīgi atgādina: „Sākumā šī spēle, tad nākamā.” Vienkārši, lai nesalielītos. Pieņemsim, ka Rīga izkrīt pirmajā kārtā. Šuplers tad noteikti varēs daudz, daudz vairāk laika veltīt mazbērniem, „Dinamo” grožus nododot kādam citam. Tomēr uzreiz jājautā, ja kluba vadoņi ir novērtējuši savu komandu tik augstu (kā KHL fināla komandu), kur viņi ir skatījušies, uz kā balstījušies? Un tad laikam VISA komanda ir jāizdzenā, kā tas līdzīgi bija Minskā, jo ar mērķi – Gagarina kausa fināls – sankcijām jābūt ne mazākām kā pagājušajā gadā Sanktpēterburgas SKA pēc zaudējuma mūsējiem izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā.
Septītkārt, varbūt kādam (Savickim? Ulmanim? Vēl kādam?) ir apnikusi spēlīte hokeja smilšu kastē, no kuras ne zeltu, ne finanses izrakt neizdodas? Tad nav nekā vienkāršāka kā uzstādīt neizpildāmu mērķi, lai uzmestu lūpu un dotos citos medību laukos, par vainīgajiem pataisot hokejistus un trenerus. Lai nu kā, trijos gados vadošie kluba darboņi nav iemācījušies, kad ir jāklusē un kad jārunā. Un kas jārunā...
Astotkārt, termins „uzdevums” ir daudz striktāks par „mērķi”. Uzdevums pieprasa tā izpildi, mērķis pieļauj atlaides no sērijas „atvainojiet, mēs gribējām, bet šoreiz nesanāca”.
Devītkārt, ja šādu mērķi „Dinamo” vadība var atļauties uzstādīt komandai KHL, kāpēc nevaram katru pavasari bļaut pa visu pagastu: „Latvijas izlasi par pasaules čempioniem!”? tomēr to neviens nedara, jo draudzējas ar prātu. Ja iepriekšējo 14 čempionātu laikā un olimpiskajās spēlēs nav izdevies iekļūt pat labāko četriniekā, šādu bļāvēju ātri savāktu Sarkandaugavas Tvaika ielas speciālisti. Vai Rīgas „Dinamo” projekts kaut reizi ir iekļuvis labāko četriniekā KHL? Nav, bet tas neliedz naudas devējiem uzstādīt histērisku mērķi – būt vismaz otrajai labākajai komandai līgā ar spēlētājiem, kas pirms KHL dibināšanas tās priekštecī un analogā – Krievijas Superlīgā ar pāris izņēmumiem sezonā nebija vajadzīgi, jo viņu spēles kvalitātes neatbilda komandu prasībām (arī leģionāru skaita problēma, protams, palīdzēja).
Desmitkārt, hokejisti nav muļķi un paši saprot, ka jāvinnē, un droši vien darīs visu, ieskaitot veselību bendējošus pasākumus, lai to izdarītu. Taču ne jau vienmēr sanāk. Tādā gadījumā katru pavasari līgai būtu aptuveni 23 Gagarina kausa ieguvēji. Ja hokejisti nav muļķi, kuram tad paliek šī loma?
Vienpadsmitkārt, ja komandai maizes tēvi uzstāda mērķi – būt Gagarina kausa finālā, kāpēc mērķis nav „vinnēt Gagarina kausu”? Vai Savickis, vicinot tenisa raketi, domā par zaudējumu spēlē? Vai Aigars Kalvītis ar labpatiku noskatīsies, kā viņa dēli zaudē izšķirošo spēli? Vai pārējiem arī ir kāda teikšana padomes sēdēs, vēsture klusē, taču arī viņi nav tik tālu no sporta, lai nesaprastu, ko dod šāds paziņojums hokejistam, kuram trīsreiz jāuzlec augstāk par savu sēžamvietu.
Divpadsmitkārt, lai Savickis, Ulmanis&Co uzprasa, piemēram, Sandim Ozoliņam, vai viņš samierinātos ar mērķi – iekļūt finālā un tur „paslidināties”, jo uzdevums taču jau izpildīts? Tad varbūt labāk kausu uzreiz atdot Austrumu grupas labākajai komandai un sākt gatavoties pasaules čempionātam, lieki netērējot spēkus?
Trīspadsmitkārt, ņemšu savus vārdus atpakaļ, ja Rīgas „Dinamo” tiešām iekļūs Gagarina kausa finālā un kluba padomes viedais piecinieks būs zinājis, kas ir raķešu degviela vienībai, lai sasniegtu izšķirošās spēles, tomēr nez kāpēc ir sajūta, ka lielummānijas un reālās situācijas ignorēšanas radīta taurēšana atkal novedīs pie sasistas siles. Ar lielu punu. Nē, jūs nesapratāt, - ar ļoti lielu punu. Ja šī būtu pirmā reize, kad situācijai nepiedienoši paziņojumi komandai nodara vairāk ļauna kā laba, pirmajai reizei nezināšanu varētu piedot.
P.S. Neatkarīgi no padomes locekļu izvirzītā mērķa vēlu „Dinamo” hokejistiem daudz uzvaru un patīkamu pārsteigumu trešajā līgas izslēgšanas spēļu maratonā. Lai piepildās komandas bosu izvirzītais mērķis!
-1 [+] [-]
[+] [-]
Uzmetam acis tabulai.
pēc 2 spēlēm sērijās
2. kārta Dināmo-Spaartaks
3. Karta Dināmo-Minska
fināls: Dināmo- Salavts
[+] [-]