Vai jūs ticat brīnumiem? Hmmm...

Teiksiet, zvaigžņu stāvoklis var daudz izšķirt? Nē, visu nosaka cilvēku attieksme un darbības. Amerikāņu studenti astoņdesmitajā pirms spēles ar PSRS izlasi bija desmit reizes bezcerīgākā stāvoklī, nekā šobrīd Latvija pret Čehiju. Faktiski – tā laika padomju izlase bija hokeja pasaules sapņu komanda – viņi varēja uzvarēt ikvienu un jebkurā zemes nostūrī. Pirms olimpiskajām spēlēm padomieši Ņujorkā uzspēlēja draudzības spēli ar ASV izlasi, kas arī mērķtiecīgi gatavojās saviem hokeja svētkiem. Vakars Medisona skvērā sanāca bezcerīgs, jo padomju meistari vienkārši samina trenera Herba Brūka izvēlētos audzēkņus – 10:3... Gadu vēlāk Kanādas kausa izcīņas finālā neko vieglāk pret sarkano mašīnu neklājās NHL zvaigžņu izlasei – 8:1... Bet – nekas tamlīdzīgs nenotika tajā vienā februāra vakarā 1980. gadā, kad PSRS spēlēja pret ASV, kas noteica olimpiskā turnīra likteni.

„Es nemeklēju labākos, es meklēju derīgākos!”, tā, uzsākot pirmsolimpisko sagatavošanās nometni, saviem hokejistiem paziņoja treneris Brūks. (Šeit un turpmāk izmantoti citāti no filmas „Miracle on Ice”, kas veltīta vienam no pasaules sporta lielākajiem brīnumiem.) Vai Latvijas izlases treneris Znaroks nevarētu teikt tādus pašus vārdus? Viņš taču uz šo olimpiādi neaizveda labāko Latvijas izlasi, bet komandu, kas der viņa spēles plānam.

„Domājiet, ar talantu pietiks, lai šovakar uzvarētu?
Džentelmeņi, jums nav tik daudz talanta, lai uzvarētu tikai ar talantu vien...”
Tas ir gluži vai par Latvijas izlasi, kas gandrīz nevienā komponentā nestāv savam šī vakara pretiniekam pat tuvumā.
„Kad jūs uzvelkat mugurā šos kreklus, tas, kas rakstīts uz krūtīm ir daudz svarīgāks par uzrakstu uz muguras.” Par to nav šaubu, vienīgi – vai Znaroks varētu būt tik sentimentāls ar tik nacionālas pašapziņas pieskaņu? Par šo – neticu.
„Komandai jākļūst par komandu tieši šovakar.” Tas nu varētu būt tipiskā Oļega stilā, jo citu iespēju vairāk šajā turnīrā nebūs. Ja vēl atceramies, ka olimpiāde notiek Kanādā – vai vēl labāku vietu uz šīs zemes varētu sameklēt jebkurš hokejists, kam kaut nedaudz ir ambīcijas un pašcieņas? Atkāpei viens fragments no trenera Herba Brūka sarunas ar vienu no komandas uzbrukuma līderiem. Ja nu mēs varētu iztēloties, ka tā Znaroks runātu, piemēram, ar Lauri Dārziņu vai Kasparu Daugaviņu, kad saticis spēlētāju pirms rīta treniņa ģērbtuvē:
Treneris: - Kas ar tevi notiek? Apģērbies. Es teicu – uzvelc formu!
Spēlētājs: - Dakteris teica, es nevaru spēlēt.
T: - Jā, jā, es zinu. Tev uz kājas ir zilums... Zini ko, labāk uzvelc džinsus un tinies, man nav laika te noņemties ar gļēvuļiem.
Komandas kapteinis iejaucas: - Pietiek, trener! Neviens te nav gļēvulis.
T: - (uz mirkli pievēršas kapteinim) Labāk uztraucies pats par savu spēli. Tur vēl ir pie kā piestrādāt. (turpina runāt ar spēlētāju) Paklau, zilums uz kājas ir diezgan tālu no sirds, tu - saldā pakaļa.
S: - Kā jūs mani nosaucāt?
T: - Tu labi dzirdēji!
S: - Jūs gribat, lai es spēlēju? To jūs gribat?
T: - Es gribu, lai tu esi hokejists.
S: - Es esmu hokejists! Jūs gribat, lai es spēlēju ar vienu kāju? Nu, ziniet, tad es spēlēšu uz vienas kājas.
T: (pagriežas un iet ārā no ģērbtuves, pie sevis norūcot) – Tas noteikti tev palīdzēs vairāk...

Tik nokaitēta bija atmosfēra todien ASV komandas ģērbtuvē. Vai treneris varēja domāt, runāt un rīkoties savādāk? Viņam bija tāda iespēja, taču viņš izmantoja citu ceļu. Viņš neteica ne žurnālistiem, ne saviem spēlētājiem – cik stiprs ir nākamais pretinieks. Tas nebija vajadzīgs, jo visi to tāpat zināja. Kāpēc Znaroks tagad mūsu presei stāsta, ka NHL līmenis ir...NHL līmenis? Nav jābūt izlases trenerim, lai to saprastu. Vai Oļegs pirms šodienas spēles ar Čehiju varētu teikt šādus vārdus:
„Lieli darbi tiek paveikti, kad tiek dotas lielas iespējas. Tieši tas ar jums notiks šovakar, puiši. Tieši to jūs šovakar esat nopelnījuši. Viena spēle. Ja mēs ar viņiem spēlētu desmit reižu, deviņos gadījumos viņi vinnētu. Bet – ne šo spēli! Šovakar tas nenotiks! Šovakar mēs slidosim tāpat kā viņi. Šovakar mēs viņiem būsim blakus. Šovakar mēs viņus apspēlēsim, jo mēs to varam. Šovakar mēs esam pasaules labākā hokeja komanda. Jūs esat piedzimuši, lai spēlētu hokeju. Visi! Jūs šeit šovakar neesat nokļuvuši nejauši. Tas ir jūsu laiks! Viņi savu jau ir izdarījuši. Tas ir beidzies. Man ir pieriebies klausīties, cik varena hokeja komanda ir šis pretinieks. Piežmiedziet viņus! Tas ir jūsu laiks. Ejiet laukumā un paņemiet to, kas jums pienākas!”

Vai mēs to varam? Varam, ja vien noticam, ka esam labākā hokeja komanda pasaulē. Kāpēc ASV studenti pirms mača ar PSRS izlasi tam spēja noticēt, bet mēs tagad – pret čehiem to nevaram? Vai viņi bija kastrēti vai sazāļoti? Viņi bija tikai parasti studenti, hokejisti, kas vienā naktī kļuva par izciliem hokejistiem. Vai jūs ticat brīnumiem? Tā spēles pēdējās sekundēs iekliedzās amerikāņu televīzijas kompānijas ABC žurnālists Els Maikls, kas šo spēli komentēja. Viņš pats līdz ar spēles beigu signālu atbildēja ar garu un lepnu – Jāāāāā... Kreipāns arī tā pateiktu, ja vien šovakar mūsu hokejisti vispirms noticēs paši sev.