Bailes un trase

Kanādiešu vēlme uzbūvēt pasaulē ātrāko trasi par visdārgāko cenu vēl būtu maza bēda. Tagad izrādās, ka vairāk kā 100 miljonus vērtā būve drīzāk saucama par gaļas mašīnu, nevis pasaules labāko atlētu starta vietu. Organizatoru vēlme no katras iespējas paņemt maksimālo medaļu ražu jau ir izgāzusies – Kanādas olimpiskās komitejas cilvēki šīs spēles nosaukuši par pašmāju sportistu kauna traipu. Neesot sasniegta plānotā medaļu raža. Tagad priekšā stāv citas nepatikšanas – virkne sportistu apsver iespēju sūdzēt spēļu organizatorus tiesā par fizisko un morālo kaitējumu, kas tiem nodarīti, neļaujot minētajā trasē aizvadīt pilnvērtīgus treniņus. Bojā gājušā gruzīna radinieki visnotaļ nopietni apsver iespēju apsūdzēt gan olimpiādes rīkotājus, gan trases būvniekus un arhitektus. Vieni pārmet, ka trases profils ir izbūvēts ar defektiem, citi ir pārliecināti, ka pietrūcis laiks šīs virāžas apgūt.

Tieši treniņu ierobežošana bija kanādiešu sausais aprēķins, lai iegūtu priekšrocības pār konkurentiem, bet tagad izrādās, ka šīs priekšrocības pārvērtušās bailēs. Baidās visi – kamaniņnieki atteicās no iezīmētajām starta estakādēm, taču vienalga bija kritieni. Skeletonisti kā pašnāvnieki pēdējā līkumā zilināja plecus un, ja runa būtu par kaut kādiem iesācējiem – tad būtu viens stāsts. Šīs sezonas Pasaules kausa ieguvējs Martins Dukurs visos četros olimpiskajos braucienos tā arī netika galā ar pēdējo līkumu, kura izbraukšana pat skatītājos raisīja šermuļus. Pamēģiniet ieskrieties un ar plecu ielekt jebkuras sev priekšā esošās mājas mūrī? Tad iztēlojoties, ka jūs spējat ieskrieties ar simts kilometriem stundā un tad padomājiet – tas ir normāli, vai nav, kas šajās dienās notiek olimpiskajā kamaniņu un bobsleja trasē?

Tikko runāju ar vienu no Latvijas olimpiskās komitejas runas vīriem Eināru Fogeli – viņš arī viens no kamaniņu sporta lielās federācijas viceprezidentiem un šobrīd atrodas Vankūverā. Pirms bobsleja četrinieku startiem gaisotne esot ļoti nervoza. Treniņos piedzīvotie kritieni to neuzlabojot, turklāt visi saprot, ka četrinieki pa trasi nāks lejā rūkdami un to ātrums būs lielākais, kāds jebkad šajā trasē šajās spēlēs piedzīvots. Noraustījušies visi – gan pieredze bagātie, gan debitanti. Mūsu Miņina apvēliens ir tikai izsaucis jaunas pārdomas, bet viņš nebija vienīgais pēdējo dienu upuris. Runā, ka jau rudens pusē, kad vairākas komandas esot bikli iemēģinājušas Vistleras reni, vairāki piloti pēc dažiem mēģinājumiem esot kategoriski atteikušies sēsties kamanās. Kategorisks bijis arī viens otrs no mūsējiem, bet kopš tās dienas daudz nekas nav mainījies...

Sacensību gars un olimpisko apļu augstās likmes piespiež sportistus riskēt, dažos gadījumos – par jebkuru cenu. Labi būtu, ja šī cena nebūtu dzīvības vērta, ko gan šīs spēles vairs nevar prasīt... Vēl nav bijusi neviena olimpiāde, kurās kāds no medaļu komplektiem netiktu izcīnīts. Jādomā, tā nenotiks arī šajā reizē, jo bobsleja četriniekiem tīri fiziski nevar piemērot kaut kādus ierobežojumus vai trases garuma korekcijas. Ko darīt? Tas būs lielais jautājums. Neesmu nekāds dūņu rūķītis vai Pokaiņu purva gars, taču kā lai nedomā, ka savā ziņā mūsu Miņina aklā zarna varbūt nav nemaz tik akla – dažreiz arī šādas zīmes liek cilvēkam pārdomāt savas darbības un rīcību, kas var beigties neprognozējami. Runa tagad nav par sportu, bet – par fizisku izdzīvošanu. Skarbi.