Basketbols ir dzīvs!

Pēc pusfināla spēles nepagāja pat 3 minūtes, kad man pieteicās jau pirmie līdzbraucēji uz finālspēli. Un šaubu nebija – jābrauc! Pirmkārt, cik tad bieži kāda Latvijas izlase – neatkarīgi no vecuma, dzimuma, sporta veida – spēlē Eiropas čempionāta finālā? Otrkārt, cik bieži šādi notikumi atrod reputācijas problēmu vēl aizvien nomākto basketbolu? Kad jau pirmā Igaunijas „Statoil” degvielas uzpildes stacija vairāk atgādināja Latvijas izlases fanu telšu pilsētiņu, bija skaidrs – šī spēle, šis notikums Latvijas basketbolam ir vēsturisks un īpašs. Viennozīmīgi – nepieciešams. Skaidrs, ka halle bija pilna un tajā 99% skatītāju bija no Latvijas. Ko viņi tur meklēja? Nākamos Eiropas čempionus latviešus – tā bija aisberga redzamā daļa. Emocijas un ticību Latvijas basketbolam – tas viss palika zem ūdens, taču, kā jau aisbergam, zem ūdens paliek lielākā un spēcīgākā daļa. Ja Latvija spēlētu Tallinā Eiropas čempionāta finālā, bet tribīnes būtu pustukšas, tad tas būtu ārkārtīgi bēdīgs signāls, bēdīgāks par VEF mājas spēļu apmeklējumu, jo nozīmētu, ka ticība basketbolam kā sporta veidam Latvijā būtu stipri, stipri iedragāta - iespējams, neatgriezeniski.

Kad 2011. gadā Rīgā bija pasaules U-19 čempionāta fināls un arēnā bija kārtīga leišu fanu armija, piemetās skaudība – sak, vai mēs tā varētu? Izrādās, varam gan, un tas ir labs signāls gan U-18 Eiropas čempionāta peripetiju kontekstā, kas notiek Latvijā, gan pieaugušo Eiropas čempionātam Slovēnijā. Lai arī kaut kur pirms finālspēles pavīdēja kāda čivināšanas ģenerāļa komentārs, ka uz Tallinu neviens nebrauks, jo visi dzers Salacgrīvas „pozitīvajā” festivālā, prognoze – tavu brīnumu! – atkal nebija precīza. Lielākā daļa, starp citu, braucot uz Igauniju, cauri Salacgrīvai brauca, un kontrasts patiešām bija iespaidīgs – pozitīvi emocionāli uzvilkti cilvēki izbrauca cauri it kā „pozitīvam” festivālam, kura apmeklētāji – vismaz redzētie – visi kā viens bija zaudējuši spēju verbāli sazināties, orientēties apkārtnē, acīm redzamas problēmas radīja arī dienas gaismas klātbūtne. Savukārt, braucot atpakaļ jau naktī, situācija bija mainījusies vien ar to, ka nu vairs nebija problēmas ar dienas gaismu. Tie tukšie skatieni pat nezināja, ka mūsējie bija tikuši līdz pusfinālam...Ļoti simboliski!

Var jau, protams, teikt, ka U-20 – tas jau neesot nekāds čempionāts, lielvalstis tajos nemaz labākajos sastāvos nespēlē, jo, redz, īstie špīleri šādos vairs nepiedalās. Var jau arī teikt, ka pretinieki bija šķidri un vēl visu ko, bet – ne visi argumenti, pirmkārt, iztur kritiku, otrkārt – vai tie ir tik būtiski? Visticamāk, kā jau no visām jauniešu izlasēm, arī no šīs nopietnā līmenī basketbolā aizķersies labi ja puse, taču visi, kas spēlēja, tāpat uz mūžu paliks Latvijas basketbola vēstures grāmatās. Latvijas U-20 izlase visu čempionātu spēlēja stabili, pārliecinoši un veiksmīgi, apspēlējot pa ceļam vairākas basketbola lielvalstis. Palika viena soļa attālumā no Eiropas troņa. Gadās...Nepatīkami, bet - ne traģiski. Un to arī latviešu pūļi tribīnēs novērtēja – viņi bija atbraukuši uz basketbola svētkiem, kurus arī izbaudīja, un par to arī vaininiekiem pateica paldies. Cilvēki bija gatavi braukt uz Tallinu, atgriezties Latvijā nakts vidū (uz pirmdienu!), norīt krupi par ļoti nepatīkamu zaudējumu un vēl teju pusstundu stāvēt kājās, lai kliegtu „,malači!”, „Latvija!” un aplaudētu. Ārkārtīgi silta sajūta, un tādas pēdējos gados Latvijas basketbolam ir metušas līkumu.

Ja gribat nelielu mierinājumu par 2. vietu, tad lūdzu – Latvijā šobrīd notiek U-18 čempionāts, kur mums tiešām spīd. Vai uzspīdēs, redzēsim. Tāpat arī vīru Eiropas čempionāts Slovēnijā būtu jāuzlūko ar cerībām, kaut nelielām. Arī no U-20 izlases neviens neko tādu negaidīja, bet, lūk, kas sanāca. Šī mums ir īpaša basketbola vasara, kas tikai tagad uzņem apgriezienus un kulmināciju sasniegs jau agrā rudenī. Izskatās cerīgi – ja pietika ar vienu vasaru, lai basketbols savas pozīcijas nopietni iedragātu, tad kāpēc lai nepietiktu ar vienu vasaru, lai tās atgūtu? Mazliet pārfrāzējot klasiku, jāsaka – basketbols nevaidēja miris. Tas tikai atpūtās...