Latvieši kāvās un latvieši cīnījās

Tas bija tolaik, par kuru jau nesen rakstījām – notiekot Latvijas basketbola dziļajai krīzei sešdesmito un septiņdesmito gadu mijā. Protams, ka vispārējais vājums atstāja savu iespaidu arīdzan uz LPSR izlases komandu, kurai visaugstākais pieietamais sacensību līmenis bija PSRS tautu spartakiāde. Ziedu laikos pirmajās trijās spartakiādēs izcīnītās zelta un divas sudraba medaļas 1967. gadā nomainīja 5. vieta, bet 1971. gadā – vairs tikai devītā. Patiesi šķita: Latvijas basketbola izlase nenovēršami ripo uz bojāeju...

Lai neatkārtotu jau iepriekš rakstīto, 1971. gadu pieminēšu vien ar divām, manuprāt, to laiku izteiksmīgi raksturojošām epizodēm.
Mačā ar Ļeņingradu asi sadūrās atšķirīgi viedokļi par dzīvi basketbolā. Aleksandrs Zabello pārstāvēja to mazākumu, kurš uzskatīja: ir jācīnās par katru centimetru laukumā un par katru bumbu zem groziem līdz pat pēdējai sekundei. Jeb vienkāršāk: savu sportista darbu jāpadara godam, lai pašam ne brīdi nebūtu jākaunās. Tālis Freimanis savukārt bija no tās brīvmākslinieku paaudzes, kura uzskatīja: ja veiksies, tad uzlaidīsim lustīgi, bet ja nekritīs grozā, tad nav ko nabu pušu plēst. Tikpat gluži visus jau nevaram vinnēt – kā teica izcils šā novirziena pārstāvis Igors Lukašēvics.
Tā nu mačā ar tolaik izcilajiem varoņpilsētas basketbolistiem nekas labs nenotika, un Tālis jau ļāvās sakāves miegainībai. Zabis savukārt, saspēles vadītājs būdams, mudināja snaiperi izšķirīgai rīcībai. Vienreiz, otrreiz. Nekā! Nu tad fantasts atvēzējās un šķīla reālistam pa snuķi. Asinis no grīdas uzslaucīja ar dvieli, abus noņēma no laukuma – un zaudēja tālāk. Maskavieši skatītāji skrēja turp no citām zālēm, lai redzētu, kā latiši derutsja. Bet vairs nekā...

Morāle: izlasē tolaik bija dažāda attieksme pret kopīgo lietu, pret basketbolu. (Bet kā ir un būs tagad?) Toreiz abi atšķirīgo virzienu apoloģēti tika nākamajā rītā nosūtīti mājās... vienā vilciena kupejā.

Tad vēl tā pati Leņingrada spēlēja ar Lietuvu, kas arī tajā laikā atradās savā laikam visdziļākajā basketbola krīzē. Visā izlasē bija tikai viens izcils spēlētājs – Modests Paulausks. Pēc pirmā puslaika leiši zaudēja ar 22 punktu starpību un Paulausks jau bija malā ar piecām piezīmēm. Savā pirmajā tautu spartakiādē būdams, skatījos visus mačus no rīta līdz vakaram—līdz pilnīgam apstulbumam – taču pieminēto vairs nebija atvēziena vērot līdz galam. Jo: nekas taču te vairs nevar notikt! Aizbraucu uz viesnīcu, un neredzēju, kā lietuvieši otrajā puslaikā ņēma un vinnēja maču ar piecu punktu pārsvaru. Tādi pie pigori!

Morāle: ja izlase ir vienota un spica kā zāģa zūbi, tad arī viduvējībām neiespējamais kļūst izdarāms. Diezin, kā mums būs šodienas izlasē?

Nākamajā tautu spartakiādē 1975. gadā jau bija cita komanda ar citu noskaņojumu, kura varbūt varēja pat tikt kādu pakāpienu augstāk par iegūto sesto vietu. Taču visu labumu sagandēja kārtējais padomju sporta dabiskais idiotisms. Pēc kura iznāca, ka dažās situācijās kādai komandai ir izdevīgi zaudēt ar iespējami milzīgāku punktu starpību. (Nekavēšu lasītāju laiku un pacietību, iedziļinoties stulbajā nolikumā; kam ir īpaša interese, var pārcilāt tālaika avīzes.)
Cīņā par divām ceļazīmēm uz finālu mūsu kā allaž sīvie sāncenši bija gruzīni un igauņi Estiņi gružus savā mačā piesita, tagad mums vajadzēja gruzīnus, lai trešais liekais jau būtu skaidrs.. Vai arī... zaudēt Grūzijai ar vismaz 22 punktu starpību, lai tad pieveiktu Igauniju. Pret gruzīniem sākums bija cerīgs; diemžēl dažas minūtes pirms beigām rādījās mazcerīgs mīnus 4. Ko darīt? Mēģināt vinnēt? Vieglāk tomēr šķita atdoties – un sākām piespēlēt bumbu nevis partneriem, bet gaužām apjukušajiem gruzīniem. Īpaši centās Arnis Bergvalds, savukārt Kārlis Strēlis demonstrēja, kā jāmet garām soda metieni. Gruzīni savas iespējas tomēr lika lietā, aizgāja līdz +16 punktiem, tomēr dēļ vairāk nepietika spēles laika. Sacensību galvenais tiesnesis skraidīja gar sānu līniju kā apjukusi cāļumāte, dižie Maskavas funkcionāri sašuta par „padomju sporta apkaunošanu” (pašu ierosināto!) un uz karstām pēdām diskvalificēja treneri Armandu Krauliņu kā kurioza idejisko tēvu; savukārt basketbolistu Bergvaldu par morālo pagrimumu.
Tad nu Latvijai pēdējā apakšgrupas spēlē vajadzēja Igauniju uzvarēt ar vismaz +7 punktiem. Bez galvenā trenera un saspēles vadītāja – komandu, kura iepriekšējā spartakiādē izcīnīja bronzas medaļas. Mūsējie īsti vajadzīgajā brīdī taču parādīja raksturu, un negaidīti bija vadībā visas spēles ilgumā. Galvenais tiesnesis atkal cēlās spārnos, solot patriekt no padomju sporta uz mūžīgiem laikiem Krauliņa vietā palikušo treneri Valentīnu Melņičuku un Igaunijas basketbolistu vadītāju Ilmāru Kullamu – jo Latvijas pārākums strauji tuvojās tai pašai 22 punktu robežai, kuras gadījumā zaudētāji igauņi līdz ar mums ietiktu finālā, Grūziju atstājot aiz borta. Tomēr latvieši un igauņi basketbolu izspēlēja līdz galam ar godu, Latvija uzvarēja ar „tikai” desmit punktu pārākumu – un tamlīdzīgi nolikuma stulbumi turpmākajās spartakiādēs vairs neatkārtojās. Jo izdomāja atkal citus.

Pieminētajā spartakiādē pirmos soļus lielajā basketbolā spēra Vilis Krištopans un Juris Visockis – nākamā jaunā Vefiņa deleģētie pārstāvji. Tiesa, Vilis savā pirmajā lielajā intervijā presei godīgi atzina, ka īsta vieta Latvijas izlasē jānopelna nākotnē. Abi ar Juri bija vēl padsmitgadnieki.
Toties pēc četriem gadiem jauno īpatsvars Latvijas izlasē pieauga, par sevi runāt lika arī Valdis Valters, Juris Kalniņš, Andris Zvans. Viņu VEF klubs jau bija ar varenu popularitātes vilni atgriezies augstākajā līgā. Bet spartakiādē – atkal 6. vieta vietējo komandu konkurencē (piedalījās arī ārzemnieki ar pašiem amerikāņiem priekšgalā).

Bet 1983. gadā Latvijas izlase pārsteidza ne tikai Maskavu – visu basketbola sabiedrību. Izcīnītā trešā vieta un bronzas medaļas it kā neatbilda Rīgas meistarkomandu – VEF un ASK – tālaika līmenim impērijas meistarsacīkstēs. Taču spartakiādes īsajam, spraigajam turnīram trenera Maigoņa Valdmaņa un komandas kapteiņa Valda Valtera gudrajā, pārdomātajā un izcilajā vadībā basketbolisti spēja savus raksturus motivēt labāk, nekā meistarsacīkšu maratonam. Citu starpā tika atbāztas kājas atpakaļ Krievijas PFSR, Grūzijai, Igaunijai, pat Lietuvai ar visu Saboni priekšgalā. Jauno spēlētāju plejādi izlasē papildināja vefieši Kārlis Muižnieks, Andris Kuļikovskis, Andris Jēkabsons, Vladimirs Spolītis, Igors Miglinieks.
Ar to pašu tālaika vaimanām par krīzi Latvijas izlasē tika pielikts trekns beigu punkts.

Tagad nu tā: vai mūsdienās Latvijas vīriešu basketbola izlasei panākumu iegūšanai (atgūšanai) arī vajadzēs savus 12 līdz 16 gadus – kā priekštečiem? Jeb varbūt šoreiz pasteigsimies kādu gadiņu ātrāk?...