Gars vai prāts? Cena un karogs.

Laikam jau būtu dīvaini, ja šajā situācijā Edgars Masaļskis visā noskatītos no malas. Viņš to nespētu, jo tas nepiestāv Rīgas Dinamo hokejistam. Ar gara stiprumu vispirms un – pēc tam ar pašaizliedzību un meistarību – esam jau nocēluši vienu medni no koka... Ko gribam tagad? Nocirst šo koku. Pēc tam? Izrakt sakni un apēst. Pēc tam? Iespļaut izraktajā bedrē... Play off spēlēs uzvar komanda, kurai ir visaugstākais sāpju slieksnis. Mēs šajā ziņā neesam sevi žēlojuši, tāpēc jau ir tā kā tagad ir – SKA hokejisti domā, kāpēc viņi vairs nespēlē, bet atbilde uz šo jautājumu ir atrodama pie mūsu komandas ārstiem. Viņi tagad skaita un lāpa kritušos, kas, dīvainā kārtā ir uzvarētāji... Oficiāli mums tādi robi ir tikai divi – Ankipāna lauztā roka un Pruseka sirdsvājums. Nu, jā – vēl Iguldens, taču arī viņš otrdien būšot atpakaļ ierindā. Taču, ja nopietni – esam apskādēti daudz skarbāk. Hokejisti nav nekādi mīkstie, viņi neņaud par zilumiem vai sasitumiem – ja vajadzēs, spēlēs ar lauztu pirkstu, vai elkoni, kur šuves tiek spēles laikā aizlāpītas ar izolācijas lentu... Tāpēc patiesību, kāda bija uzvaras cena, mēs nekad neuzzināsim. Šajā ziņā spēlētāji pelna ne tikai cieņu, bet arī bijību. Normāli cilvēki tādas pārpūles un slodzes parasti neiztur. Bet – vai uzvarēt varenos SKA varēja parasti mirstīgie? Protams, ka nē.

Visā šajā varonības eposā ir tikai viens liels – BET. Ja mūsu komanda no paša sākuma būtu veidota kā vienība, kas cīnīsies par līgas galveno trofeju, tad paslēpes un aklās vistiņas ar savu veselību šie gladiatori varētu spēlēt līdz nemaņai. Taču mēs jau kopš sezonas sākuma zinājām, ka sastāva komplektācija ir ar skaidru mērķi un uzdevumu – iekļūt play off izcīņā un tad, ja paveiksies – paņemt vismaz pirmos pretiniekus. Neko citu mēs līdz šim neplānojām. Tas nozīmē, ka mēs savu Gagarina kausu jau esam izcīnījuši, bet viss tālākais ir laimīgu apstākļu sakritība. Diemžēl apstākļi ar katru nākamo spēļu kārtu izskatās arvien prognozējamāki, par ko pašiem spēlētājiem nav ko pārmest. Katrai degvielas bākai ir savs tilpums... Zinu, ka izklausos nesportisks, taču – mēs šogad patiešām uz neko dižāku vairs nespējam atvēzēties, jo esam jau kā izspiests citrons. Nav labi tā runāt, bet varbūt dažos gadījumos nav labi izlikties, vai to slēpt. Edgars grib palīdzēt un raujas laukumā kā izsalcis un satrakojies vilks. Taču, ja man būtu akcionāru teikšana, tad šodien pēc treniņa es Masaļski pasauktu malā un iedotu labu līgumu vēl uz diviem gadiem, bet nekādā gadījumā neļautu savam labākajam vārtsargam sabeigt sevi līdz galam – tieši tagad un tieši šajā sērijā. Tā es rīkotos, ja vien turpat blakus nebūtu...vēl viens BET.

Vērojot šodien komandas treniņu, neviļus pieķēru sevi pie domas: laukumā nav vienkārši hokejisti, bet gan cilvēki, kas simbolizē šī kluba kaujas garu. Tas ir šīs komandas spēks – negriezt ceļu nevienam, neatkarīgi no kontraktu lielumiem, pretinieku lauriem un vadības uzplečiem! Jā, Znaroka veči ir labāki, viņi mūs apslido, viņiem ir vairāk izturības, taču – mēs nevienam tāpat vien vārtu atslēgu uz spēles nākamo līmeni nedāvināsim. Ja viņi grib iekļūt pusfinālā, tad šai veiksmei vai panākumam būs cena. Ja viņi to vēl nezina, tad mēs to varam nosaukt, bet tikai uz laukuma. Nebūs tā, ka Rīgas Dinamo nesitīsies līdz galam. Varbūt šajās dienās mēs nepiedzīvosim uzvaras (lai piedod man komandas līdzjutēji par šo vaidēšanu), taču pilnīgi droši, ka mēs redzēsim, kā top Dinamo lielais veiksmes stāsts. Dižas komandas netop vienā vai divās sezonās. Šajā ziņā Masaļskis nevis vienkārši izies laukumā, bet – pacels karogu. Un – tas nebūs baltā krāsā... Vai atceraties, ko pēc pirmajiem diviem zaudējumiem vakar pateica kapteinis Ozoliņš? „Jūs gribat no manis dzirdēt teikumu, ka pēc diviem zaudējumiem, mēs braucam uz Rīgu ar nolemtības sajūtu un bez cerībām atgriezties Balašihas arēnā? Nesagaidīsiet!” Ko citu pēc šādiem vārdiem darīt Edgaram Masaļskim? Viņš uzvilka slidas...