Miņins un Slovākija. Sen gatavota atkāpšanās?

Kopš izvirduma Latvijas bobsleja saimniecībā pagājušas jau divas nedēļas, taču miers joprojām nav iestājies - ik pa laikam seko pēcgrūdieni, kas turpina šūpot satrauktos Latvijas līdzjutēju prātus. Kaut gan pats sportists apliecina, ka uz situāciju - tikt izslēgtam no komandas - pēdējo nedēļu laikā gājis apzināti, un federācijas lēmums bija loģisks (nav runa par apstākļiem, kas pie tā noveda - tur viedokļi, protams, krasi atšķiras), sabiedrības simpātijas tomēr nosliecas Jāņa Miņina, nevis federācijas pusē. Sak`, redz cik tālu, maitas, novedāt vienu no pasaules labākajiem pilotiem! Padzināt un, lūk - uzreiz uzradās gudrāki, kas savāca pie sevis... Var skatīties uz šo lietu tā. Tomēr slovāku mediju arhīvos pieejamā informācija liek vismaz izvērtēt arī kādu citu versiju.

"Aprīlī Slovākijā ieradīsies izcilais latviešu pilots Jānis Miņins, kurš šosezon Pasaules kausa kopvērtējumā ieņēma otro vietu. Mēs kopā sāksim projektu, kas spēlēs vitālu lomu un kura galamērķis ir 2014. gada olimpiskās spēles. Vēlos atlasīt jaunus cilvēkus un Jānis uzraudzīs šo procesu. Pašreizējā komanda ir sevi izsmēlusi." Šīs rindas, kas lasāmas izdevuma "Šport" pagājušā gada 30. marta publikācijā, ir pirmās, kuras varam attiecināt uz situāciju, kāda tā attīstās šobrīd, un tajās citēts pieredzējušais slovāku pilots, tagad arī Bobsleja federācijas prezidents Milans Jagnešaks. Kopš Vankūveras olimpiskajām spēlēm tobrīd pagājis vien pusotrs mēnesis, un varam atcerēties to laiku - pēc Vistlerā pārdzīvotajiem trilleriem trenera Prūša un pilota Miņina attiecības atkal saspringušas.

Tomēr vienošanās par turpmāku kopēju darbu tika panākta un Miņins kopā ar visiem sāka vasaras treniņnometnes - joprojām kā Latvijas pirmais pilots. Šādā statusā sākas arī jaunā sezona, un... te mēs atkal pārceļamies uz Slovākiju. Vēl viena publikācija, kas mūs interesē - intervija ar to pašu Jagnešaku, 2010. gada 3. septembris. Virsraksts: "Slovāku bobslejs sadarbosies ar pasaules čempionu no Latvijas Jāni Miņinu." Daži fragmenti.

- Kas komplektēs komandu uz Sočiem? Tas ir jau tuvas nākotnes jautājums?
- Tai jābūt komandai, kas spēs neatkārtot kļūdas, ko pieļāvām Vankūverā. Jaunā komanda pamazām veidojas, taču vārdus, par kuriem vēl neesmu pārliecināts, negribu saukt.

- Cik taisnības tajā, ka palīdzību sniegs latvietis Jānis Miņins?
- Nav noslēpums, ka olimpisko spēļu laikā viņš man sniedza vērtīgus padomus, kas noderēja trasē. Tad arī vienojāmies, ka viņš apmeklēs Slovākiju. Viņš šeit ieradās maijā, mēs bijām Pjestani spā kompleksā. Tagad viņš man sūta treniņu plānus, mēs daudz komunicējam un ņemu vērā viņa ieteikumus. Viņš man palīdzēs arī Pasaules kausa sacensību laikā.

- Var teikt - tavs treneris?
- Daļēji. Vienmēr labi, kad var salīdzināt divu pilotu trajektorijas. Treneris - tas ir cilvēks, kas uzrauga braukšanu un koncentrējas uz kļūdām.

- Tavs treneris taču bija čehs Pāvels Puškars.
- Sākot ar šo sezonu, vēlos pamēģināt kaut ko jaunu. Komanda strādās ar Miņinu.

- Vai nevaram sagaidīt pārsteigumu, ka Miņins ar slovāku licenci parādīsies arī trasē? Vai arī jūsu sadarbība šādu iespēju neparedz?
- Tā ir taisnība, ka Jānim nav labākās attiecības ar pašreizējo Latvijas komandas galveno treneri. Viņš teica, ka apsver pārcelšanos uz citu valsti. Ja viņam patiks Slovākija - mums ir labas attiecības. Viss ir iespējams...

Tobrīd Miņins it kā bija Latvijas komandas līderis, ar kuru federācija un treneris rēķinājās kā ar savu pirmo numuru - arī olimpiskā cikla kontekstā. Cik saprotams, par ciešajām saiknēm ar slovāku federāciju, kuras labā Jānis darbojies jau kopš pavasara (vismaz tā ļauj secināt Jagnešaka stāstītais) šeit neviens nenojauta (nenojauš?). Sekoja sezonas sākums Eiropas kausos, starpgadījums ar aizbraukšanu no Altenbergas, Jāņa neierašanās uz treniņiem un federācijas lēmums, ar kuru 5. janvāra pēcpusdienā visa šī putra arī kļuva publiska - Miņins atlikušajā sezonas laikā Latvijas komandā nebrauks. Un te vēlreiz ieskatāmies slovāku preses arhīvā - publikācijā (11. janvāris, "Šport"), kurā Jagnešaks, draudot pat ar sezonas pārtraukšanu, sūkstās par valsts atbalsta trūkumu Slovākijas bobslejam, atkal ceļ gaismā latviešu pilota vārdu. "Skatoties perspektīvā, ir vairākas iespējas. Arī variants atteikties no slovāku sportistiem un veidot pavisam jaunu komandu no ārzemniekiem. Interesi pārstāvēt Slovākiju izrāda arī Miņins."

Negribas vērpt sazvērestības teorijas, taču pārāk uzkrītoši viss liecina - Jāņa prātā (un arī konkrētās aktivitātēs) Slovākija nu jau ilgāku laiku nogulsnējusies kā pirmā izvēle, un gadu mijā izspēlētā konfliktsituācija bija vien parocīgs iegansts, lai no Latvijas aizietu paceltu galvu. Iespējams, arī pats sportists juta to, ko starp rindām vairākkārt teicis treneris Prūsis - turpinot trenēties šādi, četru gadu laikā viņš visticamāk zaudētu ne tikai pirmā pilota pozīcijas, bet arī vietu komandā vispār. Un iespējams, tāda Slovākija ir viņa vienīgā iespēja braukt Sočos... Nebūtu godīgi sportistam pārmest vēlēšanos vēlreiz startēt olimpiskajās spēlēs - lai ko tas prasītu (īpaši pēc murga, kādu Jānim nācās pārdzīvot Vankūverā). Taču tikpat negodīgi ir novelt atbildību par savu lēmumu, novadot sabiedrības negācijas uz citiem. Negodīgi ne tikai pret Ekmani vai Prūsi, bet arī pret faniem - lai arī cik ļoti gribētos viņu acīs saglabāt savu "īsta veča" tēlu neskartu.

Nākamnedēļ Pasaules kausa posma laikā Sanktmoricā ieplānota Miņina tikšanās ar treneri, federācijas vadību un bijušajiem komandas biedriem, lai atklāti izrunātu - kas nebija, kā ir un vai iespējams, ka kādreiz vēl būs. Taču realitāte ir tāda, ka Jānis uz Šveici dodas jau kā Slovākijas izlases konsultants, un, ja vien Latvija dos atļauju - visticamāk, arī tās nākamais pilots. Un tā arī labāk. Visiem.