33. nedēļa. Mamutu mednieki Pļaviņš un Šmēdiņš

Vieni no patīkamākajiem brīžiem Londonas olimpiādē bija Latvijas pludmales volejbolistu aizvadītie mači, kuri dāvāja veselu Lamanša kanālu ar emocijām – sākot no visdrūmākajām līdz gavilēm, kuras apogeju sasniedza sacensību pēdējā dienā. Pēc tam nedēļu Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš tika visādi sumināti un bija spiesti vilkt smago popularitātes nastu. Treniņiem neatlika laiks, kur nu vēl atpūtai...

Tādi, atslābinājušies pēc olimpiskās medaļas izcīnīšanas (maz bija tādu, kas pirms olimpiādes cerēja uz medaļu šajā sporta veidā), popularitātes nogurdināti, bez jebkādas atbildības sajūtas un nervu spriedzes, mūsējie arī brauca uz Poliju. Tādi „pusizjaukti” tomēr pirmajā dienā abi tika galā ar otru Latvijas pāri Aleksandru Samoilovu un Ruslanu Sorokinu, kuriem pēc augstās devītās vietas olimpiādē un zaudējuma izšķirošajā spēlē nākamajiem čempioniem (cita lieta, ka puiši paši gribēja vairāk) bija daudz vairāk, ko pierādīt. Pēc tam gan pie sporta veida elites nepiederošie austrieši ierādīja Jānim ar Mārtiņu, ka, Mārtiņa terminoloģijā runājot, ar 99% atdevi spēlējot, uzvarēt nevar. Beigās izrādījās, ka tas ir mūsējo pēdējais zaudējums šajā turnīrā. Ne tāpēc, ka abi nebūtu tikuši ārā no apakšgrupas, bet tāpēc, ka visi nākamie pretinieki bija spiesti atzīt, ka mūsējie bija labāki.

Līdz šim pat lielākajās Latvijas bīčvolejbola uzvarās vairāk par vienu no pasaules pludmales volejbola dūžiem nevienam no mūsu pāriem pārspēt vienās sacensībās nebija izdevies. Spilgtākā uzvara pirms olimpiādes bija... olimpiādē Pekinā, kad pirmajā cīņā tika izģērbti nākamie olimpiskie čempioni amerikāņi Fils Dalhauzers un Tods Rodžerss. Pēc tam cīņām pret Pļaviņa un Samoilova pārstāvētajiem duetiem amerikāņi vienmēr pievērsa pienācīgu uzmanību, un īpaši no viņiem cieta Samoilovs ar Sorokinu – desmit spēlēs deviņi zaudējumi, daudzi graujoši (setos 9:21, 11:21, 12:21). Vienīgā uzvara gūta šogad Pekinā. Arī Pļaviņš ar Šmēdiņu līdz Starejablonkiem pret amīšiem uzvarējuši nebija...

Turpinot par pirmatnējo laiku medību sezonas īpatnībām, nav saprotams, kā izmira mamuti, jo, ja latvieši medību sezonu atklāj 2. augustā (pirmā spēle pret nīderlandiešiem Šuilu un Numerdoru olimpiskajā Londonā) un beidz to 19. augustā (uzvara pusfinālā pār jau pieminētajiem Rodžersu un Dalhauzeru), 18 dienu laikā neko dižu izšaut nevar. Kaut gan... Ja visi medīja tā kā Pļaviņš ar Šmēdiņu šajās divās ar pusi nedēļās, bet daži brakani vēl arī neievēroja medību laikus...

Kas ir (bija) mamuts? Liels, spēcīgs dzīvnieks, ar ko tikt galā nebija vienkārši. Un vienalga viņi izmira, kaut gan no laba prāta virsū viņiem attiecīgo izmēru dēļ neviens nekrita. Ja salīdzinām izmirušos kustoņus ar mūsdienu pludmales volejbolistiem, pie tiem varētu pieskaitīt kādus pārus četrus – piecus, tos, kuri šobrīd arī atrodas ranga virsotnē Pasaules kausa šā gada sacensību kopvērtējumā un par kuriem Mārtiņš vēl pavasarī teica, ka tiem kaut ko ir grūti izdarīt, jo līdz viņu līmenim vienkārši mūsējie vēl nav izauguši. Rangā pirmie ir citi amerikāņi Gibs un Rozentāls, brazīlieši Emanuels/Alisons un Hikardu/Kunha, Pļaviņa un Samoilova Pekinas klienti Dalhauzers un Rodžerss, kā arī nīderlandieši Šuils un Numerdors un zemāk rangā esošie olimpiskie čempioni no Vācijas Brinks un Rekermans, kuri šogad aizvadījuši vien četrus Pasaules tūres posmus. Ja ņemam vērā, cik grūti visus šos pārus uzvarēt, riktīgi nemirstīgie. Ne velti tik retas ir bijušas Latvijas pāru uzvaras pār viņiem.

Visiem ir vēl viena kopīga iezīme. Uz mūsu sprīdīšu fona (1,90-1,96 m) fona viens no pretiniekiem izskatās pēc īsta giganta: Rekermans, Gibs, Hikardu ir divmetrinieki, alisonam un Šuilam pa 2,03 metriem, Dalhauzeram – pat 2,06 metri! Ja ņem vērā gudrību, kas šajā sporta veidā asociējas ar Hikardu (37 gadus vecs), Rekermanu (33), Gibu (36), Emanuelu (39!), Rodžeru (38) un Šuilu (39!). Liels, gudrs un spēcīgs...

Kāpēc izmira mamuti toreiz, nav zināms, bet pēdējo triju nedēļu laikā viņi patrāpījās zem Pļaviņa un Šmēdiņa akmens cirvja, kuri lauza tradīciju uzvarēt ne vairāk kā vienu lielo vienā turnīrā. Spriediet paši! Londonā 2. augustā labākajās indiāņu tradīcijās noskalpēti Šuils ar Numerdoru, 6. augustā par skalpēšanas paražas ieviešanas vēsturi jāsāk interesēties Gibam ar Rozentālu, bet 9. augustā cīņā par bronzas medaļām pavisam tiek piebeigti nīderlandieši. Un tikai turnīrā ar pirmo numuru izliktie brazīlieši Alisons ar Emanuelu pusfinālā kaut kā pamanās pamukt no manīgajiem latviešiem. Nevar vēl zināt, kā viss būtu beidzies, ja otrā seta galotnē panākumu būtu svinējuši Mārtiņš ar Jāni. Varbūt tad, tēlaini izsakoties, arī šo milžu gaļa būtu savilkta pagrabā ziemas iztikai un ādas rotātu mīļoto sieviešu apartamentus?

Atgriežoties pie pagājušās nedēļas un sekojot pīļu medību atklāšanai Latvijā olimpiādes pēdējo dienu laikā, trofeju medības Starejablonkkos atsākās ar jaunu sparu – sestdien, 18. augustā cilpā beidzot iekrita arī Alisons un Emanuels, bet dienu vēlāk arī senie draugi amerikāņi Dalhauzers ar Rodžersu, kuri brīžiem otrajā un trešajā setā izskatījās apjukuši un bezspēcīgi.

Šī medību sezona pludmales volejbolā Pasaules kausa laukos ir noslēgusies, un laikam jau visgudrākie bija vācu lapsas Brinks ar Rekermanu, kuri uz potenciālo tikšanos ar latviešiem Polijā nemaz nebija ieradušies. Gan jau nojauta, kas viņus tur sagaida. Varbūt ir pienācis laiks, kad arī latvieši pretinieku blociņos tiek pie atzīmes – liels un spēcīgs vai vismaz spēcīgs? Spriežot pēc to vecuma un ārā birstošajiem zobiem, vecie mamuti kuru katru dienu var izmirt (beigt spēlēt). Varbūt sākusies jauna ēra?