Kāpēc ir jāplēš krekli?
Rīgas „Dinamo” gaida izslēgšanas spēles. Labi gaida. Nekādu uztraukumu, vieta turnīra tabulā ir stabila - zemāk par astoto jau nenokritīs, bet, ja iesprings – mierīgi būs septītie. Vai viņi šajā sezonā vēlas uz ledus izdarīt vēl kaut ko? Vai grib? Vai var? Vai vajag?
Protams, katrs no hokejistiem jums pateiks, ka spēles ir jāuzvar, ka viņi ir profesionāļi, ka šajā līgā nav nepieveicamu pretinieku un tā tālāk. Bla, bla, bla. Trenerim Rautakalio arī ir plate vai singls – nu, vismaz pēc spēlēm Rīgā viņš var palūgt žurnālistiem ņemt citātus no jebkuras citas iepriekšējās spēles, ko hokejisti ir demonstrējuši savu skatītāju priekšā. Doma tāda – ja nav uz ledus disciplīna, nav variantu. Uz visa šī dīvainā fona lieli ieguvēji ir psihologi, kas strādā ar komandu. Viņiem te darbs pietiek un, ja puikām un meitenei (strādā divi veči un viena dāma) dotu uzdevumu vēl izpētīt komandas vadības psiholoģisko portretu, kas neizbēgami nosaka strāvojumus arī hokejistu zemapziņu laukos, varētu uz „Dinamo” bāzes rakstīt disertācijas. Uz mirkli arī mēs iejutīsimies psihologu ādā un mēģināsim saprast – kas notiek ar komandu pirms sezonas izšķirošajām spēlēm? Kāpēc mēs jau šobrīd varam pateikt, ka augstāko sportisko punktu „Dinamo” šajā sezonā jau ir sasniedzis un - nez vai notiks vēl kāds pavasara brīnums.
Līderis
Kurš šobrīd šajā komandā ir līderis? Nevajag pētīt statistiku - vērtējiet darbības laukumā, ķermeņu valodu, žestus, atdevi uz ledus. Cenšas daudzi, bet jautājums paliek – kurš ir līderis? Kurš ir vadonis? Vienam tādam vajadzētu būt kapteinim. Ozoliņa personā jūt profesionālismu, tomēr – Sandis vairs nav tas aizrautīgais cīņā saucējs, ko esam redzējuši iepriekš. Ja nebūtu pieredzes ar citu Ozoliņu, kas bija novērojams pērn un aizpērn, mums šāds kapteiņa lējums būtu gana labs. Ko viņam pārmest tagad? Izmaiņas komandā ir bijušas gana lielas, mainījušies spēles uzsvari un kārtība. Tieši tāpēc neatkāpjos no tēzes, ka iedot līgumu Ozoliņam uz šo sezonu bija kluba vadības taktiska un stratēģiska kļūda. Ja viņi piesaistīja treneri, kas, salīdzinot ar priekšgājēju, hokeju saprot un spēj savu koncepciju pamatot, tad vecā kapteiņa loma faktiski palika Šuplera baltā zirga iemauktos. Pie Jūļa radītā haosa Sandis varēja būt kā kulaks zem acs, ko arī apliecināja, pie Pekas – cita melodija. Te viņa emocionālā būtība un praktiskās zināšanas vai pieredze noder tik daudz, lai pastrīdētos, bet – nevis, lai iedvesmotu komandas biedrus. Jo komandai ir treneris, kam ir plāns, izpratne un kompetence. Turklāt, ir acīmredzams, ka Rautakalio labi saprot, ka būvēt komandu ap Ozoliņu ir tuvredzīgi un – to jūt arī kapteinis. Arī aizsarga bioloģiskais pulkstenis tam ir atbilde. Turklāt, neaizmirsīsim kluba administratora Savicka mājienu ar mietu Ozoliņa virzienā pirms gada, kad pirmais kapteinim sabrauca augumā, publiski viņu padarot par galveno vaininieku zaudējumā Jaroslavļā. Gan jau tam bija pamats, bet parasti tik atklāti šķēpus met uz tiem, no kuriem vairs neko negaida. Lai Savickis pakonsultējas ar nolīgtajiem psihologiem, kur ir Ozoliņa šīs sezonas emocionālā problēma? Var sanākt, ka pēc atklāsmēm psihologi dabūs meklēt jaunu darbu... Vārdu sakot – mums ir labs kapteinis, bet – viņa personā mēs nesaņemam vairs līderi. Vai citiem spēlētājiem nav tādu īpašību, tieksmes? Sprukts? Par maigu... Miķelis? Par zaļu... Galviņš? Par karstasinīgu... Hosa? Par klusu... Krišjānis? Par pieklājīgu... Varjs? Par svešu...
Meistarība
Ja salīdzina statistiku, kas panākta iepriekšējos gados, tad šis „Dinamo” šosezon regulārajā čempionātā ir nodemonstrējis diezgan pieticīgu sniegumu. Tāpēc, gluži vai jāpabrīnās, kā esam tikuši līdz kārotajām izslēgšanas spēlēm. Uzbrukumā pirmās vijoles spēlē pašmāju audzēkņi, aizsardzībā – nav nemaz citu variantu. Vārtos – izteikts pirmais numurs ar sniegumu, kas atgādina amerikāņu kalniņus. Kriss Holts var rindā salikt gan izcilas sausās spēles, gan bezcerīgus taurenīšus... Ja aizsardzība viņa priekšā tikai uz mirkli atslābst – vilcējs tiek iesēdināts peļķē, vai – pats tur iesēžas. Tajā pašā laikā, paskaitām spēles, kuras šogad ir uzvarētas, pašiem gūstot tikai divus vārtus? To ir daudz. Tātad – kaut kādas rakstura iezīmes parādās. Diemžēl leģionāru devums uz ledus ir viduvējs, kas spilgti atspoguļojas arī iespēju realizācijas statistikā. Kurš nezināja, ka viens no mūsu Mārtiņiem šajā ziņā komplekso, bet – vai mēs varējām nojaust, ka arī ārzemnieki būs ar līdzīgu stresu? Pēc izdarīto metienu skaita esam līgā septītie, pēc efektivitātes – divdesmit pirmie. Interesanti, ka pērn mēs pēc izpildītajiem metieniem uz vārtiem bijām septiņpadsmitie, bet pēc realizācijas – ceturtie. Šogad noteikti mazāk zaudēsim vārtus kā pērn, bet – līdz gūtajiem apjomiem gan būs gaismas gads. Pērn iespētie 160, pret šobrīd sakasītajiem 119, ar trīs palikušajām spēlēm azotē – ļoti izteiksmīgs un daudznozīmīgs salīdzinājums. Turklāt, atgādinu – iespējas gūt vārtus šogad ir bijušas vairāk. Hosas piesaiste mazliet pēc gadu mijas šo statistiku uzlabo, bet – vai viņš ir play off lielā atbilde? Nav. Marsels var palīdzēt komandai, ko viņš arī veiksmīgi dara, bet – viņš nav tas, kas komandu vilks vai - izvilks. Izslēgšanas spēlēs bieži vien kārtība noliek meistarību pie vietas un - tas arī paliek šī pavasara vienīgais „Dinamo” trumpis. Jāatzīst, arī pie stingras kārtības, kaut kādam meistarības un talanta uzplaiksnījumam ir jābūt, ja vēlamies vinnēt. Kārtība neizbēgami nes līdzi pašaizliedzību un pašatdevi laukumā, tas līdzi stiepj sasitumus, zilumus, asinis... Atliek atbildēt uz jautājumu – kāpēc šie krekli viņiem ir jāplēš?
Motivācija
Lielākajai daļai no spēlētājiem beidzas līgumi. Vai izslēgšanas spēles viņu statusu spēlētāju tirgū ietekmē? Tas, ka protam pretiniekam iekost, esam jau pierādījuši iepriekšējos gados. To par kairinātāju neviens vairs nesauks. Uzvara vai zaudējums pirmajā kārtā nekādu dižo pievienoto vērtību hokejista nākotnei arī nesola. Pašreizējie „Dinamo” leģionāri neviens nebauda interesi citās KHL komandās, kas attiecīgi viņus zemapziņā noskaņo uz ātrākām sezonas beigām. Kāpēc, lai viņi domātu un uzvestos savādāk? Prēmijas? Sezonas alga jau tā ir gana laba... Brīnumus var izpildīt Holts, bet te atkal jāsaka – viņa priekšnesumam ir abi gali... Mūsu pirmā maiņa savu vērtības latiņu ir nostiprinājusi sezonas laikā. Tā virspusēji prātojot – Miķelim tāpat jau ir cits līgums uz galda, Jānis var sameklēt arī labāk apmaksātu vietu, Mārtiņam ar Gunti ir ierobežots statuss, kur Rīgai pirmā roka, Krišjānis – viņa paša izvēles jautājums, kas naudas ziņā noteikti būs treknāks... Turklāt, vēl jau paturam prātā Latvijas izlasi. Nez vai viņi visi grib atteikties no šī goda un pienākuma, tajā pašā laikā – jo ātrāk beigsies KHL, jo ātrāk būs iespēja ievilkt elpu pirms Teda Nolana darbagaldiem. Nav tā, ka spēlētāji rēķinātu tik principiāli, bet kaut kur iekšā tas sēdēs... Ja play off ir jāsitās, tad viņi sev var pavaicāt – kam par godu? Nākamais līgums, stāvot uz kruķiem vai pusklibam – nekādu perspektīvu nesola. No vienas puses - lielākā daļa no pašmāju spēlētājiem sevi citur varbūt arī nemaz nevarētu piedāvāt. Pārfrāzējot kluba menedžeri – kur viņi liksies? No otras – šis pats „kur viņi liksies” - diezgan skaidri izskatās arī no hokejistu augstumiem. Kur „Dinamo” ņems naudu, lai viņus visus aizvietotu ar ārzemniekiem? Lūk, tādā vīzē un noskaņojumā esam sagaidījuši KHL regulārā čempionāta pēdējo nedēļu un Gagarina kausa izcīņu.
Prognoze
Priekšnojautas ir nekādas, lai gan izvēlētais spēles koncepts atļauj iztēlei lidot mazliet tālāk par marta mēnesi. Laukuma priekšrocības mums nav un – nevajag. Savās mājās esam šogad spēlējuši vāji jeb kā saka Rautakalio – spēlēts labi, rezultāts ir slikts. Tātad – jau viens pluss, pat neizejot uz laukuma! Pirmās kārtas pretinieks? Ja kāds baidās no SKA, tad atzīsim – arī SKA mazliet baidās no mums. Mēs viņiem esam neērts kauls. Ja būsim Rietumu konferencē septītie, pretī nāks viena no Tarasova divīzijas blicēm – Torpedo, Atlant, Minska, Severstaļ... Cik uzvaru mums šogad ir pret šīm komandām? Atbilde – viena (pret Torpedo, pēcspēles metienos).
Kam no šī „Dinamo” sastāva patiešām vajag visvairāk? Izskatās, ka ceturtajai maiņai. Pārējie spēlēs, cik atļaus... meistarība. Ja šonedēļ trīs spēlēs samizosim Austrumu konferences vidējo un zemāko galu – tas būs pamats kaut kādam sportiskam optimismam. Ja tas nenotiks, tad domāt, ka pēkšņi izslēgšanas spēlēs pamodīsimies vai saņemsimies – ir naivi. Turklāt, komandas komplektācija šobrīd vairāk atbilst play off sasniegšanai, nevis – lai tur sijātu zeltu. Un arī tas ir ar Svēto garu uz pusēm...
Ja tomēr uz ledus notiks pretējais – noskumis nebūšu.
+4 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
Divi pirmie nāca no BAČ , trešais no Ungārijas ( ļoti kruta hokeja lielvalsts) tāpat kā tad arī tagad jāuzticās jaunajiem .
[+] [-]
Takā ar patreizējo situāciju nevar īsti salīdzināt.
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
Un Ozo ir kapteinis Dinamo, kurš manispēc var spēlēt vēl 7 gadus un pfig savickus un Ulmanus, nejau viņiem viņš spēlē, bet mums....viņi maksā algu un tāpat no hokeja neko nesaprot
Un par pārējiem, neticu ka ir tik bēdīgi, kas viņi par sportistiem kas negrib būt čempioni un ka tu Armand par Hokeja cilvēku un salīdzinoši čoms viņiem ka šitā raksti???
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
Vārtus viņš sargā viduvēji... Labi sargā Garnets, Staņa utml. Holts ne!