Aitas aplokā nesauc par komandu

Kas tas ir? Vai izlases hokejistiem pēkšņi sirdsapziņas vai citas –iņas ierunājušās, vai tas ir jaunā menedžera nopelns, kas neapšaubāmi ir liela autoritāte, vai tomēr – tikai pilnmēness fantāzijas un murgi
Tā ir vēsture!

Puišiem nav emociju, tās palikušas KHL sezonā... Apmēram tāda bija līdzjutēju noskaņa pērn, kad viņi vēroja Latvijas izlases spēles pasaules čempionātā. Kad šogad viens no hokejistiem pasaka, ka viņš patiešām tā arī jūtas, izrādās, ka lielai daļai nemaz tāda atklāsme nav vajadzīga. Jo noticis trakums – uz galda paliek mazāk gaļas, ko knābāt...

Tieši pirms divpadsmit gadiem Latvijas hokeja izlase brauca uz pasaules čempionātu, kas solīja iedvesmojošu intrigu. Izlasei patiešām bija jauns menedžeris – izcilā uzbrucēja Helmuta Baldera personā. Lipmans viņu bija pierunājis... Pēc tam, kad Karolīnas Hurricanes komanda izkrita no Stenlija kausa izcīņas, jau turnīra gaitā palīgos ieradās vārtsargs Artūrs Irbe. Mūsu aizsardzības līniju balstīja Skrastiņš, kas bija aizvadījis NHL tikai divas spēles, taču Nešvilas fārmklubā viņš bija stabili labākais savā pozīcijā. Kārlim blakus Čudinovs – varenais tālšāvējs, kura metienu no zilās vēl neviens mūsu jaunlaiku hokejists nav pārspējis, bet toreiz viņam maz kāds šajā ziņā varēja turēt līdzi arī plašākā mērogā. Laviņam (somu Jokerit) bija divdesmit pieci, bet Sējējam (čehu Karlovivari) – trīsdesmit viens. Pats labums! Maticins bija pieredzes bagāta vairākuma mašīna, bet Bogdanovs ar Tribuncovu – labākie no mūsu jaunās paaudzes aizsargiem. Mūsu uzbrukums bija tik sabalansēts un atspēlēts, ka Monreālas Canadiens uzbrucējs Sergejs Žoltoks tika ielikts...ceturtajā maiņā. Kopā ar Mareku Jasu un Ņiživiju, kurš, starp citu, tieši tajā laikā jau bija kļuvis par Jaroslavļas Lokomotiv publikas mīluli un vienu no labākajiem šī kluba uzbrucējiem. Ignatovičs, Cipruss un Tambijevs uz laukuma viens otru saprata kā vienšūnas trīnīši, un to pašu varēja teikt par ilgus gadus iespēlētajiem – Beļavski, Fanduļu, Kerču. Kapteinis Znaroks un viņa ilggadējais maiņas munīcijas piegādātājs Vītoliņš blakus ņēma Semjonovu, bet rezervē sēdēja Artis Ābols. Tāda mums bija izlase ar galveno treneri Leonīdu Beresņevu un konsultantu Vladimiru Jurzinovu fonā. Sandis Ozoliņš toreiz uz čempionātu netika, jo Kolorado Avalanche labi spēlēja Stenlija kausa izcīņā. Taču par to neviens īpaši neuztraucās, jo atzīsim – pēc 1996. gada olimpiskā kvalifikācijas turnīra, šī bija otra labākā izlase, kas atkal savākta kopā, ja vērtējam tikai mūsu hokejistus uz papīra. Labāku sastāvu tobrīd praktiski nevarēja nokomplektēt. Neviens nesūdzējās par nogurumu, arī līdzjutēju uzmanība bija pārpārēm... Un tomēr – TIEŠI ŠĀDA KOMANDA ČEMPIONĀTĀ IZGĀZĀS! Tieši šī komanda līdz šim ir pirmā un vienīgā no daudzajiem valstsvienības modeļiem, kas piedzīvoja izkrišanu no A grupas. Jā, jā – viņi bija kā vecas sētas! Viņiem nebija nekādu variantu, jo patiesībā kopā bija savākti labi spēlētāji, bet nebija komandas. Tieši pēc šī pavasara tautā aizgāja Baldera slavenā frāze, ko viņš veltīja Žoltokam – „kas viņš ir Monreālā? Šestjorka!”. Tas arī bija kapteiņa Znaroka pēdējais čempionāts, jo pēc tam nākamais treneris viņu izmeta no izlases...

Ko ar šo vēlos pateikt? Labi spēlētāji vienmēr noder, viņi ir vajadzīgi. Taču kā rāda mūsu pašu hokeja vēsture - ar to vien, ka esam dabūjuši labākos, bieži var izrādīties par maz. Jo vienatnē šo komandu nav glābis neviens – pat Stenlija kausa čempions ne, kad likās – eh, mēs tūlīt viņus visus uz vienas slidas... Uzmanība, kas pievērsta izlasei sakarā ar vairāku hokejistu nevēlēšanos vai nevarēšanu spēlēt pasaules čempionātā, neko nepalīdz pašai komandai, kam tomēr uz turnīru būs jābrauc un jāizstāv iepriekšējo gadu iekarojumi. Nebrauc Sprukts, nebūs Laviņš, varbūt netiks Skrastiņš vai - nevarēs palīdzēt Karsums. Nu, un? Vai tā ir visa komanda? Ja mums nav ar ko aizlāpīt šos caurumus, tad agrāk vai vēlāk ar visiem spruktiem un skrastiņiem atradīsimies tur, kur jau reiz bijām deviņdesmit devītajā. Arī tolaik runāja, ka nebūs, kas aizstāj Znaroku vai Beļavski, tāpat – neatkārtojama esot Kerča pauze, vai necaursitams Irbes mūris... Bet izlases spēks jau ir pārmantojamībā! Ja tas nav, tad nevajag domāt, ka viena vai divu hokejistu klātbūtne ir sākums vai gals visām laimēm vai nelaimēm. Uz čempionātu brauks mūsu labākie. Visi tie, kas var palīdzēt izlasei! Labāku mums nav. Ja kāds šobrīd nevēlas savu vārdu saistīt ar šo komandu, tad jau laikam viņš nejūtas piederīgs izlases spēkam un attiecīgi – nav nekāds labais vai labākais. Jo nekad nav bijis tā, ka tas viens atnāk un visiem parāda. Šī komanda, kas šobrīd gatavojas pasaules čempionātam, nav slikta, jo izlase vispār nevar būt slikta pēc būtības. Vai tā ir gana laba, lai izcīnītu kādu uzvaru, vai vismaz tik daudz – lai paliktu pie lielajiem puikiem? Labs jautājums... Ja viņiem nesanāks, nez vai būs vērts viņus sist krustā, jo tad labāko paliks vēl mazāk. Ja sanāks, tad tiks pierādīts nekas vairāk, ka vecum vecā dziesma par komandu. Ar pēdējo domu arī dzīvosim, jo šai komandai nav vārds un uzvārds.
Ir tikai viens – Latvija!