Ārā!

Krievija: galvenais nav uzvarēt, galvenais – piedalīties!

Sākšu ar anekdoti no Euro 2004. „Kā mainās Krievijas izlases noskaņojums čempionāta laikā.?

Pirms pirmās spēles: mēs atbraucām visus uzvarēt!

Pēc pirmās spēles: mums vēl ir labas izredzes!

Pēc otrās spēles: cerība mirst pēdējā!

Pēc trešās spēles: galvenais jau nav uzvarēt, galvenais – piedalīties!”

Un kaut ko līdzīgu mēs redzējām arī šogad. Ir tāds apzīmējums kā „lielkrievu šovinisms”, kas ir raksturīgs nācijai. Krievijas izlase, tikuši labā grupā, ieradās par sevi pārliecināti, izslējuši pirkstus gaisā. Šoreiz pat šķita – viņiem ir visas tiesības to darīt! Pārbaudes spēlē tika sabradāti itāļi, spēlējot teicami organizētu futbolu, bet pirmajā spēlē sasisti čehi. Iespējams, pēc šīm spēlēm radās atslābums. Krievija uz čempionātu veda pieredzējušu, labi zināmu un saspēlētu komandu, bet atpakaļ ved – pensionārus, kas vairs nemākot spēlēt...Spēles maniere bija paradzema, un laikam jau kāršu kavā citu trumpju nebija, jo nekas nemainījās. Uzbrukumā krievi čempionāta sākumā nodemonstrēja vislabāko kustību, kuras trajektorijas bija pakārtotas dispečeram Aršavinam. Tā bija šī modeļa iezīme, jo Aršavins allaž ir bijis teicams piespēlētājs, piespēlējot uz brīvo vietu un kustībā, bet tarāntipa uzbrucēju apgādāšana nekad nav bijis viņa lauciņš. Pret Grieķiju krieviem nelīdzēja pat tiesnešu labvēlība, jo aizsardzības žņaugi bija pa ciešu. Vispār – līdzīgu spēli Krievijas izpildījumā varēja vērot jau atlases ciklā pret Īriju. Proti, tāda pati dominance, tikpat daudz nerealizētu iespēju svarīgā spēlē.

Spilgti iemirdzējās Dzagojevs, kurš, visticamāk, nonāks ārzemēs, no kurām, visticamāk, salīdzinoši ātri atgriezīsies. Pārējie? Vecā modeļa paliekas. Būs jauns treneris, jauna komanda. Trenera jautājums ir tas, kas būtu šobrīd jārisina, bet spēlētājus gan jau viņš piemeklēs pats. Bet futbolistiem tagad nāksies sadzīvot ar lamām un nopēlumiem, jo ej nu tagad un iestāsti, ka konkurenti nav tikai spāņi, vācieši, angļi un itāļi...

Polija: rīkotāji bez komandas

Nezinu, kad gatavošanos Eiropas čempionātam uzsāka poļi, bet pavisam droši var teikt – par vēlu. Polija atstāja visjuceklīgās un nesaspēlētākās komandas iespaidu. Komanda nebija monolīta – ārzemnieki, kuri neesot vēlami, Dortmundes trio un pārējie. Skaidrs, ka uzbrukumi pa labo malu bija bīstamākais ierocis, kas periodiski nostrādāja, bet oponenti arī zināja, kā spēlēs Polijas izlase. Roberts Levandovskis, protams, ir trumpis uzbrukumā, bet viņš ir jāmāk izmantot. Redzējāt saikni Gomess – Švainstštaigers? Poļiem pietrūka šāda pussarga. Tomēr vislielākā problēma bija aizsardzība. It kā nav ielaists lērums ar vārtiem, bet – kā tika ielaisti tie daži? Vārtsargu un aizsargu sapratnes un komunikācijas trūkums bija problēma, kura maksāja dārgi, bet zaudētie vārti pret čehiem vispār bija kronis visam, jo atkal pasvītroja galveno problēmu visā komandā – elementāru sapratnes trūkumu laukumā!

Kvalitatīvu spēlētāju netrūkst – tas vieš cerības ar skatu nākotnē. Protams, ka gaidīts savās mājās tika vairāk un grupa bija pateicīga, taču ceturtdaļfināls īsti nav Polijas vieta. Cita lieta, ka arī ne Grieķijas un Čehijas...

Nīderlande: kārtējās zelta paaudzes fiasko

Nīderlandes izlasi mēs allaž pieskaitām pie favorītiem, viņi allaž arī cienīgi spēlē, taču paliek soļa vai pusotra attālumā no trofejas. Atskaitot 1988. gadu – vienmēr! Šķiet, ka šai paaudzei, kas sevi pieteica 2004. gada Eiropas čempionātā, kad Nīderlande uz čempionātu bija aizsūtījusi divas izlases – veco un jauno, šī bija priekšpēdējā vai pat pēdējā iespēja izcīnīt kādu lielu trofeju, bet - tiek pieļautas priekšgājēju kļūdas. Toreiz pusfināls, klūpot pret Portugāli, pēc diviem gadiem Pasaules kausā atkal paklupts pret Portugāli, bet šogad – nu, jūs jau paši redzējāt. Portālā goal.com ir interesants raksts par to, kādas reformas vajadzētu veikt. Ārā bez žēlastības tiek triekts kapteinis van Bommels, viņa asistents van der Vārts, arī van Pērsijs, Kuits...Tajā pašā laikā vilka pase nav izrakstīta Robenem, kura paredzamā spēle ir kā reizrēķins aizsargiem, tāpat nav arī Sneidera, kurš pēdējās divās sezonās ir ēna no tā spēlētāja, kuru bijām pieraduši redzēt. Spēles stils nebija mainījies, taču bija skaidri redzams, ka galvenais trumpis – pārspēks fiziskajā sagatavotībā – šoreiz nav kāršu kavā. Kas pie vainas? Vecums, garās sezonas, gribasspēks?

Nākamā lieta, kas iekrīt acīs, domājot par šo komandu – kapteiņi. Jautājums – kad pēdējo reizi Nīderlandes izlasi laukumā veda spēlētājs, kurš bija kapteiņa apsēja cienīgs ne tikai ar savu attieksmi, par kuru mēs, ģērbtuvē neesot, tā īsti nevaram spriest, bet arī sniegumu laukumā? de Būrs 2000. gadā, pusfinālā neiesitot divas pendeles, 2002. gadā komandu nemaz neaizvedot uz Pasaules kausu vai 2004. gadā, kad, iekšēju nesaskaņu un aizvainojumu pilna, no divām paaudzēm salipinātais modelis atkal izgāzās beigu fāzē? Nīderlandes izlasē ir tendence par kapteini ielikt pašu vecāko spēlētāju, kurš spēlē savu pēdējo čempionātu, nespēlē vairs tādā līmenī, kā lielākā daļa komandas. Grozies kā gribi – de Būrs, Koku, van Bronkhorsts, tagad arī van Bommels. Pēdējos lielajos turnīros šie zirdziņi vairs nevilka.

Skaidrs, ka no Nīderlandes gaidīs arī turpmāk un tam būs iemesls, jo slavenu spēlētāju netrūks, bet tagad sķiet, ka esam atgriezušies 10 gadus senā pagātnē. Proti, zvaigznes vēl nav tik vecas un sagrabējušas, lai atmestu ar roku, tajā pašā laikā svaigas asinis ir nepieciešamas. Jautājums – ko darīt? Atkal uz nākamo lielo turnīru vest divas komandas?

Dānija: paši sev vispār ticēja?

Dāņu futbols ir kvalitātes un stabilitātes zīme Eiropā. Proti, nav lielu zvaigžņu, daudz spēlētāju no vietējā čempionāta, taču komanda vienmēr izskatās solīdi. Dāņi var teikt, ka ar izlozi nepaveicās, bet nomirt gāzes kamerā – par to nav jākaunās. Pret Nīderlandi izdevās izspiest maksimumu, pret Portugāli neizšķirts norāvās, bet Vācija bija ņemama tovakar. Lēva šaubas par dāņu gribasspēku patiešām šķiet pamatotas, taču – priekšstats mēdz būt mānīgs.

Neko jaunu mēs Dānijas spēlē neredzējām – atlētisks skandināvu futbols, laba pašatdeva aizsardzībā, bet atkal jāsaka – daļa ielaisto vārtu bija aizsardzības pigori, kuriem, aizsardzībā spēlējot Ageram un Kjēram, nevajadzēja būt. Dāņiem par šo čempionātu nav jāsarkst, taču nepadarīta darba sajūtai tomēr vajadzētu būtu – tad varētu teikt, ka ar komandu viss ir kārtībā, tai ir ambīcijas un pašcieņa. Starp citu, viens spēlētājs – Maikls Krons – Delī – negaidīti apžilbināja. Elegants, gudrs un efektīvs (pēc piespēles Bendtneram jāsaka – arī efektīgs) spēlētājs, kurš savos 29 gados ir čempionāta atklājums ar diviem vārtiem un vienu lielisku rezultatīvu piespēli.

Tikmēr pēc divām dienām mēs uzzināsim vēl četras neveiksminieces, kurām čempionāts būs beidzies. Tāpat zināsim arī ¼ fināla pārus, bet tas viss – vēlāk. Un mums nekur nav jāsteidzas, jo čempionāts tāpat paskries pārāk ātri, vai ne?