Vai Rastorgujevs ir par labu Latvijas biatlonam?

Lai gan joprojām turpinās kabinetu cīņa, lai Latvijai tiktu uzdāvināta vēl viena papildu vieta, un uz Sočiem mēs drīkstētu aizvest trīs, nevis divus biatlonistus (divus vīrus un vienu dāmu), tas nemaina objektīvo realitāti – rīcības nespējas rezultātā aizvadīto četru gadu laikā Latvijas biatlons pamazām pazaudējis gandrīz visus daudzmaz līmenī sagatavotos sportistus un patlaban turas pie Rastorgujeva kā slīcējs pie salmiņa. Aiz viņa muguras nākamais spējīgākais – Edgars Piksons, kas sezonas lielāko daļu atkal noslimoja, un augstākais, ko dabūja kādā no Pasaules kausa distancēm, ja neskaita pasaules čempionātu – divas 73. vietas (vēl novembrī). Skats ir skumjš un, ņemot vērā federācijas līdzšinējo darbību un polemiku (mēs neko nevaram, mums nav naudas, mūs neviens nemīl utt.) - nekas labāks nav gaidāms arī nākotnē. Galva ir nopuvusi un sporta veids mirst.

Rastorgujevs ir no tiem, kas neļaujas straumei – cita mentalitāte. Pēc iepriekšējās sezonas, kas nebija veiksmīga, nevis atmeta ar roku un pievienojās “nav naudas, nav rezultātu” gaudu dziesmā pārējiem, bet kopā ar savu treneri Intaru Berkuli sēdās pie galda, lai pieņemtu lēmumu – ko darīt citādi, lai būtu labāk. Saprotot, ka viens no būtiskākajiem bremzējošajiem faktoriem ir slēpju slīdamība – izšķīrās par speciālista piesaisti šajā jomā. Dārgi (pāris tūkstoši eiro mēnesī!), taču – ja tāda ir cena, lai varētu sākt domāt par konkurenci, tātad – tā ir jāmaksā. Sapratot, ka būtu pilnveidojama slēpošanas tehnika – paškritiski novērtēja pašu spējas šajā jomā un arī te izšķīrās par ārzemju speciālista piesaisti. Abu kopējais darbs nebija ilgs, taču ar to pietika, lai Andrejs uzķertu jaunās idejas, novērtētu to efektivitāti un tālāk jau klāt nebija jāstāv – darīja, ko vajag, un pat vēl dubultā. Ar Olimpiskās vienības naudiņu (nepilniem 14,5 tūkstošiem latu) tam bija stipri par īsu, taču Berkulis gāja, meklēja un atrada.

Tas nav viss, ko varētu darīt lietas labā. Jau tiek strādāts pie šaušanas ātruma un stabilitātes, noteikti palīdzētu, piemēram, pastāvīga masiera palīdzība, kas citiem šajā līmenī ir tikai pašsaprotama, jo citādi pilnvērtīgi atjaunoties pirms nākamajiem startiem nav iespējams. Kāds, kurš palīdz ar informāciju trasē, nodrošina ekipējuma servisu – elementāras lietas. Ir zināms līmenis, līdz kam to var organizēt sportists pats, kā tas šobrīd arī notiek Rastorgujeva gadījumā – ja vien izdodas piesaistīt sponsorus, kas gatavi segt šos izdevumus. Tomēr agri vai vēlu tas kļūst pārāk apgrūtinoši – gatavojoties vienam un nesadalot izdevumu sadaļas uz komandu, izmaksas kļūst neadekvātas. Pagaidām Latvijai vēl ir, kaut nosacīta, tomēr komanda, taču, kas ar šo sporta veidu notiks pēc Sočiem – ņemot vērā pēdējo gadu tendences, varam iedarbināt fantāziju.

Ko darīt bezizejas situācijā, kad talantīgs un motivēts atlēts vēlas progresēt un nopietni sacensties sporta veidā, kas viņa valstī nav attīstīts vai ir nolaists līdz kliņķim? Precedenti nav tālu jāmeklē – tajā pašā biatlona elitē ir puisis vārdā Jakovs Faks, kurš šo Pasaules kausa sezonu noslēdza ceturtajā vietā. Talantīgs atlēts no Horvātijas, kurš jau karjeras sākumposmā – saprotot, ka savā valstī nopietni biatlonā trenēties nav iespējams – pievienojās Slovēnijas komandai, ar kuru kopā pamazām izauga par konkurētspējīgu sportistu. 2009. gada pasaules čempionāta un Vankūveras olimpiādes bronzas medaļas Faks izcīnīja Horvātijai, bet jau 2010. gada vasarā... Nu, jā – oficiāli kļuva par Slovēnijas pārstāvi. Pagaidām Latvija biatlonā vēl nav Horvātija, taču – kurss ir uzņemts. Vai tas nozīmē, ka Faka scenārijs var kļūt arī par Rastorgujeva scenāriju? Labi, nebiedēsim ar pilsonības maiņu – šobrīd par to nav runa. Runa ir par iespēju profesionāli trenēties.

“Jā, neslēpšu, tas ir aktuāls jautājums. Te nav runa par cilvēku faktoru, par komandas biedriem vai treneriem, taču, ja nopietni domājam par rezultātu, ir vajadzīgas nometnes. Ne jau tāpēc, ka gribas braukt uz kalniem, bet tāpēc, ka to vajag. Ja Latvija nevarēs atļauties vest komandu, braukt vienam pašam vai divatā ar treneri... Tas patiesībā ir smags jautājums. Par to esam domājuši - kā vispār gatavoties. Vai Andrejam vienam pašam var piesaistīt tik daudz līdzekļu, lai viņš varētu atļauties visur pārvietoties viens - stipri šaubos. Aizlidot un izkāpt lidostā ir viens, bet vēl jau jātiek kaut kur tālāk, jāpārvietojas ikdienā. Vēl treneris, kas palīdz šautuvē, fizioterapeits - nesadalīt šīs izmaksas un komandu, bet segt vienam, ir neprāts. Norunājām, ka līdz Sočiem šo jautājumu necilāsim, līdz tam jāiztur tā, kā ir, taču, ja tiks pieņemts lēmums gatavoties uz Pjenčanas spēlēm, būs jāizšķiras,” atzīst Intars Berkulis. “Vispirms jau tas atkarīgs no paša Andreja - vai viņš gribēs turpināt karjeru, un kā gribēs to turpināt. Ir lietas, bez kurām nav iespējams konkurēt, tāpēc būs jādomā, kā tās nodrošināt. Es te nerunāju par lielo mašīnu sastāvu un visu apkalpojošo servisu, kas ir lielajām valstīm, bet par elementārām lietām.”

Un kurš tad varēs pārmest sportistam?..