Rudņevs atsper Latvijas izlases durvis

Latvijas futbola izlasei vienmēr bijušas problēmas ar uzbrucējiem. Ar uzbrucējiem, kas, nevis tikai skaitījušies algu sarakstos, bet arī mācējuši dabūt apaļo ādas izstrādājumu pretinieku vienības vārtos. Laikam pirmais tāds pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas bija Vīts Rimkus (izlasē 11 vārtu), kas dzina izmisumā Austrijas, Portugāles un Ziemeļīrijas komandu aizsargus 1996. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā. Pēc tam sita Mariana Pahara stunda, kurš varēja iesist vārtus ne tikai Latvijas čempionātā un pret tādām izlasēm kā Igaunija, Malta un Polija, bet arī tādam klubam, kā, piemēram, Anglijas „Liverpool” Anglijas Premjerlīgā (un pat vairāk par vienu spēlē!), bet „gruzīnu lapsa” Revazs Dzodzuašvili no azotes izvilka pagaidām pēdējo Latvijas izlases „džokeri” – pavisam „zaļo” Māri Verpakovski. Arī šobrīd Verpakovskim, kurš nedaudz atpaliek no „turku sitēja” 2003. gada nogalē, blakus „nevilka” ne Ģirts Karlsons, ne Kristaps Grebis, par jaunpilsoni Andreju Perepļotkinu nemaz nerunājot, bet jaunos talantus, kuri jau bija pārauguši U-21 izlases slieksni (Rudņevs un vai Edgars Gauračs) vai līdz tam vēl nebija izauguši (Arturs Karašausks, Deniss Rakels, Valērijs Šabala) Starkovs, liekas, neievēroja. No malas izskatījās apmēram tā – „nu, nu, jūs tur paspēlējiet, iesitiet 20 golus Latvijas čempionātā sezonā, iekļūstiet kādā Krievijas vai Anglijas augstākās līgas klubā, un tad paskatīsimies.” Arī pirms pēdējām divām izlases spēlēm Eiropas kvalifikācijas mačos pret Horvātiju un Maltu Artjoma sākumā nemaz nebija izlases kandidātu sarakstos. Pēc tam gan viņam vieta tajos, kā arī izlases sastāvā atradās, tomēr treneris, kurš rēķinās ar kādu spēlētāju, „neaizmirst” viņu.

UEFA Eiropas līgas spēlē pret „Juventus”(izbraukumā!) daugavpilietis Artjoms Rudņevs iesita trīs vārtus (divus pirmos – 16 minūšu laikā). Trīs vārtus visām gaumēm. Vajag iesist 11 metru soda sitienu? Lūdzu – vārtsargs vienā stūrī, bumba – otrā. Jābūt vajadzīgajā brīdī vajadzīgajā vietā pretinieku soda laukumā? Lūdzu! Atspēlējoties no rezultāta 2:3 kompensācijas laikā nepieciešams uzņemties iniciatīvu un sist pa vārtiem no vairāk kā 20 metru attāluma (precīzi, vārtsargam netverami!), lūdzu! Jā, pretinieki negaidīja, ka viens no labākajiem necilā Ungārijas čempionāta vārtu guvējiem, pašreiz viens no līderiem vārtu gūšanā jau spēcīgākajā Polijas virslīgā ar tādu degsmi ņemsies iekarot viņu vārtus. Jā, pretinieki nenovērtēja kaut kādu uzbrucēju no Latvijas, kas pat izlasē tikko degunu apsildījis. Jā, varbūt pašreiz nav gluži labākie kluba laiki, bet kluba statistiķi labāk varēs minēt, kad kāds cits futbolists pirms Rudņeva ir licis vienības vārtsargam ķeksēt no linuma ārā trīs bumbas. Un vispār, ja itāļu aizsardzība būtu tik „veca” un caurstaigājama sēta, noteikti vēl kāds cits no „Lech” spēlētājiem arī tai būtu izgājis cauri, neskatoties uz to, ka Artjoms pildīja vienīgā uzbrucēja uzdevumus komandā.

Šis vakars parādīja, ka, iespējams, futbolists ir jau pāraudzis arī Polijas čempionāta līmeni. Labi, komentāros pavīdēja, ka tā bija Rudņeva „mūža spēle”. Var piekrist, jo kopā ar Gauraču trenkāt Andoras un Fēru salu vārtsargus ir kas viens, kamēr „izģērbt” „Juventus” vārtsargu Maningeru – pavisam kas cits, un šādā līmenī Artjoms hat-trick vēl nebija iespējis. Gluži vienkārši tāpēc, ka tā šajā līmenī viņam bija pirmā spēle!

Ir grandiem iesituši arī citi Latvijas futbolisti, tas pats Mihails Miholaps „Inter” vai Māris Verpakovskis Kijevas „Dinamo” rindās zvaigžņotajam Madrides „Real”, bet ne jau trīs uzreiz. Pieņemsim, tā bija veiksme, kaut arī līdz šim Rudņevs rezultatīvi ir apdraudējis pretinieku komandu vārtus. Lielas acis bija ne tikai Itālijas vienības spēlētājiem, treneriem un faniem. Tādas tās bija arī Polijas vienības futbolistiem, treneru kolektīvam un līdzjutējiem. Tādas tās joprojām ir arī citiem futbola interesentiem, tai skaitā futbola aģentiem un citu klubu menedžeriem. Un, iespējams, ka šovakar ne tikai „Juventus” lūdza konsultācijas izglītotiem cilvēkiem, kā šī jaunekļa vārdu ierakstīt savos skautu blociņos pareizi.

Ko darīt Aleksandram Starkovam? Izlikties, ka viņš spēli nav redzējis? Teikt, ka viena bezdelīga pavasari nenes un pieprasīt hat-trick arī citās UEFA Eiropas līgas grupas spēlēs pret austriešu „Salzburg” un angļu „Manchester City”? Tas lai paliek viņa ziņā. Rudņevs ir atspēris izlases durvis tā, ka tās nebūs viegli ielikt atpakaļ eņģēs un izlikties, ka nekas nav noticis. Atspēris uz palikšanu izlasē. Ticēsim, ka uz ilgu un pretinieku vārtsargiem nepatīkamu palikšanu.

P.s. Kopš 2004. gada, kad par Latvijas labāko futbolistu tika atzīts uzbrucējs Māris Verapkovskis, tikai 2007. gada laureāts Vitālijs Astafjevs ir spēlējis vidējā līnijā, Igors Stepanovs un Kaspars Gorkšs – aizsardzībā, bet Aleksandrs Koliņko un Andris Vaņins rāvušies pa vārtiem. 2010. gada laureāts vēl nav noteikts...