Ja nav emociju, parādiet Kašpara fotogrāfiju
Znaroks saka – puišiem nav emociju. Varbūt tieši trenerim tās šobrīd pietrūkst visvairāk... Piemēram, šovakar būs laukumā daži čehi, kas mūsējiem var jaunajā sezonā atņemt darbu. Oļeg, pasaki to savējiem! Tur ir emocijas!
Varētu domāt, ka šī ir pirmā reize, kad izlases hokejisti pulcējas zem valstsvienības karoga pēc nogurdinošas sezonas. Rīgas Dinamo projekts mums ir deguna galā – tāpēc dzīvojam ar pārliecību, ka visi spēki, enerģija un domas ir atstāti KHL, jo „tā bijusi ļoti smaga sezona”. Kam tā ir bijusi viegla? Praktiski visās izlašu komandās ir pulcēti hokejisti, kas spēlē ja ne vadošās, tad nozīmīgas lomas savos klubos. Kam nepadevās vai nepaveicās izslēgšanas spēlēs klubos, tiem jau vieglāk ap sirdi nav palicis. Tātad – emocijas divtik nospiestas. Ja lielākā daļa no Latvijas izlases aizvadīja veiksmīgu sezonu Rīgas Dinamo kreklos, tad emocijām tieši vajadzēja būt ar plusa zīmi. Par kājām – cits stāsts... Puikas skrien, cenšas. Dažus pamanām, citus – ne visai. Ja nesanāk ar spēku, mēģiniet ar galvu. Kur paliek pašaizliedzība, kas faktiski ir neatņemams Latvijas izlases spēles elements, jo ar meistarību vien mēs šajos laikos varam hokejā apspēlēt varbūt tikai Lietuvu un Igauniju... Kur paliek doma par jaunajiem darba līgumiem, jo tie jau vēl lielai daļai nav noslēgti?
Ja Znaroks saka, ka puišiem nav emociju, tad palūkosim – kas viņam ir pašam? Noteikti, vainas apziņa par nespēju pilnvērtīgi piedalīties treniņu procesā pirms čempionāta. Protams, ka lielā mērā tas neko neizšķīra, jo mēs runājam par niansēm, kas pavada pieaugušu hokeja komandu, nevis pionieru nometnes pirmo nedēļu... Piemēram, pārbaudes spēles pret slovakiem faktiski bija vajadzīgas trenerim, nevis komandai. Turklāt šī vajadzība drīzāk bija kā ķeksītis – redz, mēs, treneri, tomēr esam kopā ar komandu... Tagad var teikt, ka tas bija saplānots vēl pagājušajā gadā un, mēs patiešām nevarējām paredzēt, cik tālu savos play off turnīros aizspēlēsies Dinamo un MVD. Taču sanāk, ka tieši pēdējā panākumā pār slovakiem, dažas dienas pirms turnīra, emocijas un darbība laukumā bija, bet, iespējams, tieši par šīs atdeves tiesu mēs čempionāta pirmajā spēlē pret šveiciešiem divas trešdaļas bijām statistu lomās... Jo Latvijas izlases sastāvs Znaroka un Vītoliņa vadībā (un arī agrāk) drīzāk var nospēlēt labi vienu konkrētu spēli, nevis turnīru kopumā. Arī Vankūverā tā notika. Tā lecam – no spēles uz spēli. Diezgan skaidri arī redzams no iepriekšējiem gadiem, ka labs turnīrs no sportiskā viedokļa mums izdodas tad, ja spējam izcīnīt uzvaras vismaz trīs spēlēs. Šogad – divas jau ir. Bet – nav brīnuma vai negaidīta pārsteiguma, kā tas notika pērn pret zviedriem. Savākties vienai spēlei – tas tā kā būtu izlases tipiskais vaibsts, bet – vai šī viena spēle jau nav bijusi? Pret itāļiem vajadzēja, pret norvēģiem – arī. Abos gadījumos izdevās. Kā sagrieztos notikumi, ja tā savākšanās sakristu ar uzvaru pirmajā mačā pār Šveici? Jā, var būt, ka tagad mēs jau skaitļotu savu pretinieku ceturtdaļfinālā, bet – tik pat labi mēs varētu atrasties kopā ar amerikāņiem, cīnoties par palikšanu elites grupā.
Znaroks daudz runā par tiesnešiem. Tas nav labs emocionālais fons, ko vajadzētu izstarot par sevi pārliecinātam trenerim. Ja spēlētāji knapi velk kājas vai skatās uz notikumiem ar acīm, kas pārsvarā ir uz kātiņiem – tā paša sezonā iekrātā noguruma dēļ - tad šāda runāšana drīzāk dod hokejistiem attaisnojumu savām neveiklajām darbībām. Ja ne vārdos, tad vismaz zemapziņā. Arī stāsts par savējiem, kurus nekad nenodod, šajā situācijā emocijas nevis vairo, bet gan iemidzina. Sak, ja būs sūdi – tie būs mums visiem. Tātad – gan jau treneris par visiem arī atbildēs... Nu, protams, arī LHF prezidenta teikumi un trenera publiska galvas paglaudīšana pirms turnīra, emocijas varēja nevis uzvilkt, bet gan ielikt šūplādē. Jo Lipmans taču pateica, ka, lai brauc un spēlē, bet, ja neizdosies – nekas traks jau tas nebūs. Protams, ka nebūs, ja pārnesam hokeja spēles iznākumu uz citām ikdienas vērtību kategorijām, taču – ja vēlamies emocijas tomēr no spēlētājiem sagaidīt laukumā, tad vispirms tām ir jābūt treneros un vadībā. Fakts.
Šī vakara spēli pret Čehiju daudzi mēģina salīdzināt ar Vankūveras astodaļfinālu, kad zaudējām pretiniekam tikai mača pagarinājumā. Tajā pašā laikā paskatīsimies, kā Znaroks būs ticis galā ar acīmredzamo un pirmo uzdevumu – sašņorēt Jaromīru Jāgru. Olimpiādē grupu turnīrā tieši Omskas Avangard snaiperis bija tas, kas noteica spēles gaitu un iznākumu. Dažas dienas vēlāk, kad izcīnījām skaistu zaudējumu pret to pašu komandu, Jāgrs gandrīz visu spēli sēdēja malā (savainojums)... Vai Latvija šovakar spēlēs pret Jāgru un Čehijas izlasi, vai – pret Čehijas izlasi? Tā būs Znaroka un Vītoliņa meistarklase. Vēl viena kārts, lai sameklētu savā komandā emocijas, varētu būt dažu čehu hokejistu vēlme nākamajā sezonā spēlēt Rīgas Dinamo. Piemēram, ja tāds Lukašs Kašpars, kurš arī šovakar būs laukumā, tikai pretinieku kreklā, ir iepaticies Sējējam un Šupleram, tad vīriem, kuri tagad cīnās par jaunajiem sezonas līgumiem, būtu īstais vakars, lai parādītu, ka čehs nav tik labs, kā par viņu runā un rāda statistika. Tur nav tikai sauss aprēķins, tur ir īstas emocijas. Lai Oļegs piekar ģērbtuvē Kašpara bildi un pasaka: „Viņš un vēl daži no šīs komandas vēlas jums atņemt nākamajā sezonā darbu vai labākajā gadījumā – spēles laiku. Parādiet, ka viņi to nav pelnījuši...”
Vai tas neradītu vēlmi uzlēkt augstāk par nabu?
+14 [+] [-]
[+] [-]
+3 [+] [-]
Vai tas neradītu vēlmi uzlēkt augstāk par nabu?
kur veel ideaalaak uzrakstit sēdies 10 Armand
+14 [+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
tas jau nav tikai mums, tas ir daudzām izlasēm. Tāpēc vairums atsakās spēlēt, lai dotu vietu tam kuram motivācija ir sisties.
Dziemzēl mums nav tādu resursu ar spēlētājiem... nu ar labiem spēlētājiem.
Bet nesaku ka nevarēja labāk lietas sabidit paredzot ka pratos un kājās būs panīkums.
Trenneris un viņa palīgs bija ilgi aizņemti ar domām un cīņām par Gagarinu, tādēl sastāva lipinnāšana notika uz ātro...
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
Nepiekritīšu. Atceros, sen sen gāju tautas deju pulciņā, kur vadītāja bija manīga uz visādādiem galopiem, polkām, aprkārt skraidelēšanu. Ātri vien nogura kājas, un ne jau viņai, bet mums. Atceros viņas teikto- sak, kā, man manos gados nesāp, bet jums sāp?
Morāle: ir tāda lieta kā pieredze. Arī spēja saņemties pēc smagas sezonas pie tās pieder, un acīmredzot mūsu hokeja labākajiem spēkiem tās vēl trūkst. Tas, ka Jāgrs nospēlējis par 10 spēlēm vairāk sezonā un izlicis vairāk emociju, nenozīmē, ka viņš būs par 10 spēlēm nogurušāks šovakar uz ledus.