Vai sievastēvs apsteigs znotu?

Desmit valstu izlases sadalītas divās priekšsacīkšu grupās. Mūsējie spēlēs „A” kvartetā (mači notiks „Bolshoy Ice Dome” – 13000 sēdvietu) ar Somiju (18.aprīlī; 14.30 - pēc Latvijas laika), ar Čehiju (19.aprīlī; 19.00), ar ASV (21.aprīlī; 16.00) un ar Krieviju (22.aprīlī; 19.00). B grupā iekļauta Kanāda, Vācija, Slovākija, Šveice un Zviedrija („Shayba”- 12000). Pēc priekšsacīkstēm četras labākās vienības (krusteniski, piemēram, A4-B1; u.t.t.) tiksies ceturtdaļfinālā, tālāk – pusfināli un fināls, arī spēle par bronzas medaļām. Savukārt, abu grupu pastarīši līdz divām uzvarām (!) cīnīsies par palikšanu. Šāds turnīra formāts būs pirmo reizi. IIHF pasaules U-18 čempionāti notiek vien no 1999. gada, kad Vācijas pilsētās Fisenē un Kaufbeirenā uzvarēja Somija, tālāk – Zviedrija un Slovākija. Pērn finālā ASV uzvarēja Zviedriju ar 7-0 (1-0, 3-0, 3-0), mačā par trešo vietu: Kanāda – Somija 5-4 (2-0, 2-3, 0-1, 1-0), par piekto vietu: Krievija- Vācija 4-1 (0-1, 2-0, 2-0). Labākais vārtsargs Kolins Ulfsons (ASV), aizsargs Mets Dumba (Kanāda), uzbrucējs Filips Forsbergs ( Zviedrija) – gadu mijā viņš jau bija U-20 kapteinis, spēlēja arī pieaugušo čempionātā un „Tre Kronor” sastāvā pārbaudes spēlēs Rīgā.

Bet, vispār „jaunekļiem” pirmās starptautiskās „izrādīšanās” ( labā nozīmē) sākās ar 1967.gadu, kad Čehoslovākijas hokeja savienība un PSRS Hokeja federācija izrādīja vēlmi rīkot Eiropas jauniešu čempionātu vecumā līdz 18 gadiem (pirmajos deviņos turnīros tas bija paaugstināts par gadu). Jau pirmajos divdesmit gados par čempioniem kļuva seši mūsējie(ne viņu vaina, ka bija jāspēlē PSRS izlasē): Valērijs Odincovs (1970.), Helmuts Balderis (1971.), Edmunds Vasiļjevs (1973,), Mihails Šostaks (1976.), Vitālijs Samoilovs (1980.) un Dmitrijs Zinovjevs (1983.); sudrabu ieguva Viktors Hatuļevs (1974.), Vladimirs Golovkovs (1978.), Sergejs Žoltoks (1990.) un Pēteris Skudra (1991.)
Īpaši gribu izcelt divus notikumus:
1) 1971.gads, ČSSR, Prešova – Helmuts Balderis finālā pret mājiniekiem gūst četrus (!) vārtus un komanda uzvar ar 5-3;
2) 1986.gads, Vācija, Diseldorfa, Krēfelde, Rātingene – Ulvis Katlaps, būdams latvietis, rīdzinieks ir PSRS izlases kapteinis.
Varētu nosaukt desmitiem hokeja lielvalstu izcilību, kuras starptautiski „spīdējušas” jau jauniešu vecumā, kaut vai tajā pašā „Baldera Prešovā”: labākais vārtsargs – V. Tretjaks, aizsargs – Rautakalio ( jā, jā – „mūsu Pekka”), uzbrucējs – M. Karlsons. To iespējuši arī mazo valstu nākamie supermeistari – piemēram, slovēnis Anže Kopitars.
Tas ieskatam.

Pērn palikšana elites grupā (pirmo reizi, jo iepriekšējie trīs mēģinājumi izrādījās neveiksmīgi) Latvijas U-18 (g.tr. Leonīds Tambijevs) faktiski nodrošināja jau priekšsacīkšu turnīrā, izcīnot divas svarīgas uzvaras pret Šveici 4-2 un Vāciju 5-4, kā arī ciešot tikai divus zaudējumus (pret Krieviju 1-6 un Zviedriju 1-3). Lai iekļūtu ceturtdaļfinālā , mazliet pietrūka, jo trim komandām ( Krievijai, Vācijai un Latvijai) bija pa sešiem punktiem. Izšķīra papildus rādītājs. Otrajā posmā papildlaikā zaudēts Dānijai 3-4 un pamatlaikā - Čehijai, kas galarezultātā deva priekšpēdējo – „paliekošo” devīto vietu. Starp citu, Latvijai labākais metienu realizācijas koeficents – 11,92 ( jāatzīst to bija maz – 151 un 18 gūti vārti). Šogad pieteikts „klasiskais” variants – trīs vārtsargi, septiņi aizsargi un trīspadsmit uzbrucēji. Deviņi hokejisti pārstāv HK „Juniors”, seši HK „Rīga”, pa četriem no „Liepājas Metalurga” un no ASV klubiem:
Vārtsargi: Maksims Rešetņikovs (HK „Juniors”), Matīss Edmunds Kivlenieks (HS „Rīga/Prizma”), Kristaps Nazarovs (Richmond Generals, ASV).
Aizsargi : Toms Bernhards, Ralfs Karelis, Kristofers Bindulis, Ģirts Zemītis (visi - HK „Juniors”), Jānis Jaks (HK „Rīga”), Roberts Mamčics, Ralfs Grīnbergs (abi – „Liepājas Metalurgs”).
Uzbrucēji: Rihards Bukarts, Georgijs Golovkovs, Rūdolfs Maslovskis, Bruno Birzītis ( visi – HK „Rīga”), Oskars Batņa, Rūdolfs Pētersons, Maksims Osipovs, Rūdolfs Krieviņš (visi – HK „Juniors”), Edgars Homjakovs, Olafs Aploks ( abi – „Liepājas Metalurgs”), Roberts Šmits ( Selects Hockey Academ, ASV), Dāvids Zembergs
( Boston Jr. Bandits, ASV), Haralds Egle ( Portland Jr. Pirates, ASV). No viņiem trīs spēlēja jau pērn – aizsargs Zemītis (6 spēles; punktu nav, koificents -4) un abi mūsu rezultatīvākie uzbrucēji – Golovkovs (6 spēles; 3+2; 29. rezultatīvākais PČ) un Bukarts ( 6; 0+5).

Pirms promlidošanas tikos ar Vjačeslavu Nazarovu, kurš vairāk pazīstams kā „vecā labā” Rīgas „Dinamo” spēlētājs (no 1969.gada – 16 sezonas), kā arī viens no ilggadīgākajiem PSRS otrās izlases hokejistiem (11 sezonas, no tām 6 – kapteinis). Samērā mazs augumā, bet taktiski gudrs un drosmīgs, pat – „lecīgs”. Sākumā spēlēja pārī ar Apsīti, tad Hatuļevu, Krikunovu, u.c. Trenējis „Latvijas bērzu”, „Dinamo”- (otrais treneris 1980. un 1986-1988), Latvijas sieviešu izlasi un dažāda vecuma jauniešu komandas. Pazīstamākie audzēkņi – Bārtulis, Cibuļskis, Džeriņš, Bičevskis, Biezais, Porejs un... Šosezon viņa vadītā HK „Juniors” MHL– B Ziemeļ-rietumu divīzijā iekļuva izslēgšanas spēlēs, kur pirmajā kārtā zaudēja nākamajiem uzvarētājiem – Kurgānas „Junior”, bet Latvijas Virslīgas čempionātā zaudēja finālā. Lai, arī Nazarovs bija uzbrūkošs aizsargs (ne gluži Ozoliņa stilā), kurš 1974./75. sezonā kļuva par trešo rezultatīvāko aizsargu augstākajā līgā ( neraugoties uz tiesnešu pārlieko labvēlību pret Maskavas „lielkomandām”) jutu, ka galveno treneri visvairāk šajā U-18 modelī satrauc tieši aizsargu pārliekā skriešana „uz priekšu” un uzbrucēju nevēlēšanās cītīgi nospēlēt aizsardzībā:
„ Tas tiesa. Visi jau grib sevi pierādīt ar rezultativitāti. Mans uzdevums viņus apturēt, lai spēle ievirzītos pareizā gultnē. Lai, ne tikai pāreja no aizsardzības uz uzbrukumu, bet arī otrādi, būtu efektīva. Nav vajadzīgi „brīvie kazaki”. Piemēram, tāds izteikti ir aizsargs, perspektīvais Ģirts Zemītis. Labi, ka pērn Leonīds ( Tambijevs- M.A) viņu savlaicīgi apturēja. Tāds ir arī Jānis Jaks. Laukumā prātīgs ir Toms Bernhards, taču viņam tāpat, kā kopumā visai komandai pietrūkst stabilitātes. Uzbrukumā ceru uz „veterāniem”- Rihardu Bukartu un Georgu Golovkovu. Taču, arī viņiem jāatceras, ka mūsu reālākā iespēja uzvarēt, visupirms būs aktīva aizsardzība. Tāpēc uztrauc vārtsargi. Sezonas laikā Maksimu Rešetnikovu HK „Juniors” izkonkurēja gadu vecākais Nils Grīnfogels (U-18 par vecu). Salīdzinoši maz spēļu ir Matīsam Edmundam Kivleniekam. Par Kristapu Nazarovu ( nav trenera radinieks – M.A.) ir pagaidām vien labās atsauksmes. Viņa pluss – raženais augums. Taču atkal – maz spēlējis. Sagatavošanās laikā, galvenais uzdevums bija iemācīt un nostiprināt „spēles domāšanu”, jo strauji uzlabot individuālo meistarību jau ir par vēlu – tas bija jādara 8-12 gadu vecumā. Uzskatu, ka visi labākie iekļuva to trīsdesmit puišu lokā, kurus pārbaudījām. Pēdējie trīs mājās palicēji izrādījās Ēriks Golubevs, Rodrigo Ābols un Romāns Nekļudovs. Žēl, bet ārpusē palika arī Amerikā spēlējošais Tauriņš. Nesazinājāmies. Bet tā nav mūsu vaina. To, ka puiši cīnīsies, esmu pilnīgi pārliecināts. Vai pietiks meistarības? „

Latvijas izlase aizvadīja vairākas spēles ar vienaudžiem. Ar Baltkrieviju: 6-1, 4-1, 6-0, ar Norvēģiju: 7-2 un ar Dāniju 3-2 (pēcspēles metienos). Jau pēc pirmajiem trim mačiem trenerim lielākoties bija skaidrs, kuri brauks uz Sočiem. Godīgi jāteic – mūsējo pretinieki priekšsacīkstēs ir „briesmīgi”. Somiem ir izteikts līderis – šīs valsts pilsonis, krievs Barkovs, kurš „spīd” jau SM.LIIGA. Bet tādu puišu ir vismaz trīs – četri. Un, Krievijas izlase? Kapteinim Valērijam Ņičuškinam, kuram tikai martā palika 18 gadu, desmit dienu laikā iespējams izcīnīt uzreiz divus (!) kausus ( Gagarina un U-18 uzvarētāja). Taču viņa istabas biedrs „Vesnā”, kurš pagaidām mīt vientulībā, ir jaunāks un tikpat daudzsološs – Čerepovecas „Severstaļ” brīnumbērns 17-gadīgais Pāvels Bušņevičs, kuram MHL-A komandā „Almaz” jau pāris sezonas īsti nav ko darīt. Kuzņecovs, Tarasenko, Jakubovs vai Grigorenko, jau vispār kļuvuši par „večiem”. To rakstu vien tāpēc, ka mums 1991.gadā dzimušie Bičevskis, Biezais, Upītis, Porejs vai M.Lipsbergs, 1990.”gada” Roberts Bukarts, Skvorcovs vai Indrišis, 1989. „gada” Pavlovs un, pat 1987. „gada” Meija joprojām skaitās pie „jaunajiem – talantīgajiem”.
Savulaik, septiņdesmito gadu vidū, tepat Rīgā un vēlāk Maskavā, visai bieži tikos ar leģendāro treneri Viktoru Tihonovu. Viņš allaž runāja par jaunajiem – lūk, tā būs zvaigzne, lūk, šis puisis būs ļoti labs, bet ne vairāk. Un nekad nekļūdījās. Protams, katrā komandā, katram spēlētājam ir savs konkrēts uzdevums.Latvijas U-18 spēkam jābūt kopējā cīņassparā. Ar spilgtiem individuāliem zibšņiem. Pērn Leonīds Tambijevs tādu komandu izveidoja. Nu sievastēva – Vjačeslava Nazarova kārta izpildīt Latvijas Hokeja federācijas izvirzīto uzdevumu – izcīnīt vismaz devīto vietu, proti, saglabāt izlasi augstākajā divīzijā.