Pirms 10 gadiem. Umbraško spēlē Maskavas CSKA

Daudziem no mums, pārcilājot rakstāmgalda atvilkņu saturu vai, piemēram, atritinot kādu pieliekamajā rūpīgāk noglabātu ievārījuma burciņu, kādreiz rokās trāpījusies kāda vecāka un varbūt jau iedzeltējusi laikraksta lappuse, kas momentā nozog visu uzmanību. Pastāsts, kas uzjundī senas atmiņas, fotoattēls, kurā smaidu izraisa kāda mūsdienu varoņa vien ar grūtībām atpazīstamās formas vai frizūra - bieži vien tas izrādās daudz interesantāk, nekā kārtējās šā brīža peripetijas. Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem - turpmāk reizi nedēļā ieskatīsimies vecajās „Sporta Avīzēs”. Iepriekšējo nedēļu apskati atrodami sadaļā „Pirms 10 gadiem”.

”Sporta Avīze” Nr. 258 (2000. gada 30. oktobris – 5. novembris)

Armijnieks Umbraško

Savulaik iešana padomju armijā ne ar ko labu Latvijas puišiem neasociējās. Ja sportistiem noveicās iekļūt Baltijas kara apgabala galvenajā komandā – Rīgas ASK, tie bija prieki, ja kāds devās uz citu pilsētu, to varēja saprast, bet, ja uz Maskavu, kļuva bezmaz par valsts sporta līdzjutēju ienaidnieku numur viens. Laiki mainījušies, un 2000. gada rudenī Jura Umbraško atrašanās toreiz Eiropā spēcīgākās līgas (Suprolīgas) komandā tika uztverta atzinīgi, arī „SA” lūdzot sportistu uz interviju. Fons bija pateicīgs – NEBL CSKA svaigi bija zaudējis LMT, kas LBL nebija spējusi pieveikt pat „Ventspili”!

„- Es domāju, ka iznākums būtu citāds, taču uz Permu neaizbrauca Gintars Einiķis un Andrejs Kiriļenko, kuriem komandas vadība iedeva atpūtu. Viņi abi bija tikko atbraukuši no olimpiskajām spēlēm, un jau uzreiz sākās spēles, līdz ar to viņiem ne brīdi nebija sanācis atpūsties. Otrs faktors, kas mums nāca par sliktu, bija uzvara pār "Panathinaikos", kurā tika izlikts daudz emociju, līdz ar to uz nākamo spēli komanda iznāca bez azarta. Domājām - nu, kas tad tur, LMT. Bet sanāca tā, ka viņi todien nospēlēja labi - sevišķi amerikānis (Vils Karltons. – D.Ā.), kas sameta vairāk nekā trīsdesmit punktu. Savukārt mums, piemēram, tāds Fetisovs neparādīja vispār neko, noejot no laukuma ar piecām piezīmēm, un arī pārējie bija diezgan gurdeni.

- Kā tu pats juties, spēlējot ar savu bijušo klubu?
- Protams, bija nedaudz savādi, kad iesildoties tev jāskrien vienā laukuma pusē, bet vecā komanda tikmēr - otrā. Likās, ka kaut kas nav kārtībā. Protams, kad bija iespēja, turpat zālē parunājāmies - tomēr kopā diezgan ilgs laiks pavadīts.

- Kāda šobrīd ir tava loma komandā - treneris uzticas?

- Treneris uzticas, taču vienā no pārbaudes spēlēm septembra vidū Bulgārijā es dabūju ceļgala traumu. Sanāca diezgan daudz spēļu - tagad vēl Izraēlā un Permā -, un šis savainojums vēl nedaudz moka, tādēļ treneris vēlas pasaudzēt ar slodzēm un laukumā laiž mazāk. Bet citādi nav par ko sūdzēties - jaunajiem treneris uzticas. .. Nedaudz nākas izjust, ka vecākiem tiek dota priekšroka. Tomēr treneris pie katras izdevības mums saka, ka nedrīkst būt sportiska respekta pret vecajiem un treniņos pret viņiem jācīnās, lai pierādītu savu varējumu. Vai izdodas? Jā, sanāk.

- Pastāsti, kā tu vispār nonāci līdz CSKA variantam?

- Nikolajam Balvačovam bija labi pazīstams CSKA otrais treneris Kims un arī pats Tihoņenko, un caur viņu mēs ar tēvu sazinājāmies ar klubu un sarunājām, ka man būs iespēja atbraukt un patrenēties. Tobrīd CSKA bija nometnē Klaipēdā, es aizbraucu uz turieni un aizvadīju vienu treniņu. Uzreiz pēc tā treneris mani uzaicināja uz četru dienu nometni. Lai gan sastāvs jau bija nokomplektēts un visas vietas aizņemtas, pēc kāda laika vienam no spēlētājiem bija jābrauc prom, līdz ar to man šajā nometnē atbrīvojās vieta. Var teikt, ka tā bija mana atrādīšanās - gan četru dienu treniņos, gan divās pārbaudes spēlēs. Tajās nospēlēju katrā apmēram pa trīsdesmit minūtēm, un pats uzskatu, ka nospēlēju diezgan normāli - lai gan šajās spēlēs netika rakstīts protokols, pats rēķināju, ka katrā pa punktiem divdesmit sametu. Pēc tam devos atpakaļ uz Rīgu, un drīz bija zvans no Maskavas, ka atbilde ir pozitīva un viņi vēlas slēgt līgumu.

.. Vasaras sākumā bija varianti arī braukšanai uz Ameriku, lai mācītos un spēlētu, taču nolēmu, ka tomēr nebraukšu. Tad parādījās iespēja braukt atrādīties uz Sanktpēterburgu, kur veidojās jauna komanda, kas arī šosezon startē Suprolīgā, - šis variants bija pat vēl pirms CSKA. Bijām jau sarunājuši, ka pēc divām nedēļām, 21.augustā došos uz turieni, lai patrenētos kopā ar komandu, taču dažas dienas pirms izbraukšanas parādījās iespēja braukt uz Klaipēdu, līdz Sanktpēterburgas klubam sanāca iedot kurvīti. Nosacījumi abos gadījumos bija līdzīgi: braukt atrādīties treniņos un pārbaudes spēlēs - un es izvēlējos CSKA. .. Līgums ir noslēgts uz divām sezonām ar iespēju pagarināt vēl uz gadu. Vismaz pagaidām līgums mani apmierina - dzīvoklis man ir piešķirts, mašīnu nevajag, jo dzīvoju tuvu pie zāles un mierīgi varu aiziet kājām, un arī finansiāli noteikumi ir izdevīgāki, nekā tas bija "Brocēnos".

- Vai tavu pieņemšanu komandā kaut kā ietekmēja arī tas, ka iepriekšējos gados klubā spēlēja Gundars Vētra?

- Nezinu, vai ietekmēja, taču šo faktu piemin pie katras iespējas - protams, labā ziņā. Kad runāju ar kluba vadību, viņi arī teica, ka CSKA ir tradīcija: klubā jābūt kādam latvietim. Vispirms tas bija Igors Miglinieks un Gundars Vētra, bet tagad tradīcijas jāturpina man.”

Sportacentrs.com atkāpe: Umbraško karjera sākās labāk, kā tā turpinājās. To pabojāja arī dopinga skandāls, kad sportists jau bija pārgājis „Ventspils” rindās. Traumas, iespējams, arī organisma iespējas nebija tādas, lai sasniegtu pasaules klases spēlētāja līmeni. 10 gadus atpakaļ CSKA vēl nebija tas „naudā peldošais” klubs, kāds tas bija vēl pāris gadus atpakaļ, tomēr spēles kvalitātes ziņā tā viennozīmīgi bija daudz stiprāka komanda par jebkuru Latvijas vienību, iespējams, arī par Latvijas valstsvienību.

Kamaniņu sports: Pēteris Cīmanis: „Izlase kā tāda nefunkcionē”

Pēc seškārtējās olimpisko spēļu dalībnieces kamaniņu braucējas Annas Orlovas nesenajām atklāsmēm „Sporta Avīzes” slejās varēja noprast, ka simtprocentīgas kārtības izlasē un valsts kamaniņu sporta piramīdā nav arī uz šo brīdi (vismaz pēc vienotas un draudzīgas ģimenes šī izlase noteikti neizskatās), bet, izrādās, pirms desmit gadiem Latvijas Kamaniņu sporta federācijas (LKSF) darbu mērķtiecīgi grāvuši nelabvēļi un izlase kā tāda nemaz neeksistējusi.

„Tāpat kā iepriekšējos gados, arī šajā kamaniņu braucēji sezonai gatavojas nevis centralizēti, bet gan atsevišķi (kā kamaniņu sabiedrībā pieņemts teikt - frakcijās). .. Arī citu valstu izlasēs sportistiem ir personiskie treneri. Taču kopējos procesus kūrē federācija un attiecīgi cilvēki. Piemēram, izlases vecākais treneris, mehāniķis, menedžeris. Latvijas kamaniņu braukšanā nav jumtorganizācijas un cilvēku, kas atsevišķu sportistu un treneru centienus ne vien koriģētu, bet arī atbalstītu, tādējādi radot izlasi un strādājot pēc komandas principiem. Var teikt, ka LKSF kopējos procesos vairāk piedalās vērotājas statusā un ka tās loma šobrīd ir diezgan nekonkrēta. Joprojām nav izdevies izveidot mūsu valsts komandu jeb visus sportistus, trenerus un cilvēkus, kas strādā ar kamaniņu braucējiem, apvienot vienā dūrē.

Pirms pāris gadiem vispārējo domstarpību un nesaskaņu jūrā kā glābšanas salmiņš tika meklēts izlases vecākais treneris. Cilvēks no malas, kas nepiederētu nevienai no "frakcijām". Vienubrīd izskanēja cerīga vēsts, ka Latvijas izlases vecākā trenera pienākumus varētu pildīt viens no labākajiem Vācijas speciālistiem. Taču viņa uzaicināšanai uz Latviju pietrūka finansiālā seguma, un tā tas viss sarunu līmenī arī palika. .. Izvēle apstājās pie Pētera Cīmaņa. Taču, cik labvēlīgi sportisti par viņa atnākšanu izteicās pirms sezonas un tās sākumā, tikpat nežēlīgi kamaniņu braucēji ar kritiskiem izteicieniem vecāko treneri "šaustīja" sezonas beigās. Tas, ka trenerim neizdevās konsolidēt izlases cilvēkus, nav viņa vaina, jo Pēteris tika iemests nevis ātri un stabili braucošā ekspresī, bet gan grabošā drezīnā. Kaut arī veiksmīgais sezonas sākums, kurā Annai Orlovai Siguldas posmā izdevās izcīnīt bronzas medaļu, bet divniekam iekļūt labāko sešniekā, to nedaudz ieeļļoja, uz jaunām sliedēm nokļūt neizdevās. Proti, domstarpības starp kamaniņu braucējiem un federāciju, sportistu neapmierinātība ar funkcionāru rīcību nemazinājās, un kopējā kursa nebija. Turklāt arī rezultāti sezonas galvenajos startos un tās izskaņā nebija nekādi spožie.

Pēterim Cīmanim ir uzticēts vadīt izlasi arī šosezon. Taču viņš atzīst, ka vecākā trenera amats ir tikai tāds goda nosaukums, jo izlase kā tāda nefunkcionē. Ņemot vērā to, ka arī līdzšinējos gados katrs ir rīkojies un darbojies pats par sevi, šādu situāciju mūsu kamaniņu sportā varētu uzskatīt par normālu (nekas jau nav mainījies). .. Tiesa, tas, ka mums nav pašas pasaules "spices" kamaniņu braucēju, nenozīmē, ka visu var atstāt pašplūsmā un nav jābūt attiecīgai struktūrai, sistēmai un cilvēkiem, kas vismaz saturētu kopā mūsu kamaniņu braukšanu un neļautu tai ieslīdēt vēl dziļākā bedrē. Piedevām vēl diez vai jaunajiem sportistiem, redzot un dzirdot, kas notiek augšā, rodas stimuls darboties, kļūt par izlases kandidātiem un pēc tam iekļūt "lielās" komandas sastāvā. Jo komandas taču nav... Ja ir nicinoša vai nevērīga attieksme pret tiem, kas cīnās par vietām otrajā desmitā, tad tas arī jaunajiem censoņiem var atņemt apetīti, jo ir jābūt lielam talantam, lai pēc junioriem uzreiz ielēktu pieaugušo konkurencē un būtu starp vadošajiem kamaniņu braucējiem.

.. Par šo sezonu var nekreņķēties Iluta Gaile un Mārtiņš Rubenis, kuri saņem Latvijas Olimpiskās vienības atbalstu. Tiesa, bezrūpīga dzīve viņiem nebūs, jo abi pērnajā sezonā neuzrādīja tādus rezultātus .., kas ļautu baudīt pilnīgu LOV finansiālo labvēlību. .. Gailei un Rubenim pašiem būs jāizlemj, kā labāk sadalīt līdzekļus, jo pilnai sezonas programmai viņiem naudas nepietiks. Šādā situācijā loģiski būtu, ja trūkstošo naudas daļu "piemestu" federācija. Taču tās rīcībā šobrīd pat nav līdzekļu, lai kaut vai daļēji palīdzētu tiem sportistiem, kuri nesaņem atbalstu no malas. Kā paskaidroja LKSF prezidents Dainis Bremze, šāda situācija nebūtu izveidojusies, ja federācijas darbu mērķtiecīgi nebūtu grāvuši kādi nelabvēļi. D. Bremze:

- Dažu nelabvēļu apzinātas rīcības dēļ tika pamatīgi traucēts federācijas darbs ar sponsoriem, un tāpēc mums neizdevās piesaistīt nepieciešamos finansiālos līdzekļus. Notiek apzināta federācijas darba graušana. Kā tas notiek? Tiek uzsūtītas virsū dažādas valsts pārbaudes mums un sponsoriem, kas atbalstījuši federāciju. Tāpēc sponsori ar mums nevēlas sadarboties. Tas ir loģiski. Ja kāds, labu nodomu vadīts, iedod naudu, lai atbalstītu kamaniņu sportu, bet pretī saņem kaut kādas kontroles, kas "rokas" pa uzņēmuma grāmatvedību, tas taču nav patīkami. Rīga un Latvija ir maza, un tāpēc kurš tad vēl no potenciālajiem sponsoriem vēlēsies sadarboties ar federāciju, kuras dēļ rodas nevajadzīgas problēmas. Divi cilvēki apzināti grauj federācijas darbību.

- Vai jūs varat šos cilvēkus nosaukt?

- Mums šie cilvēki ir zināmi, taču vārdos es viņus negribētu saukt.
.. Tā kā pirmais Pasaules kausa posms notiks Siguldā, tad Latvijas komanda, protams, startēs maksimālajā sastāvā. Uz nākamajiem posmiem varēs tikt vienīgi tie, kas paši būs sarūpējuši sev naudu. Taču arī tā vēl nebūs garantija līdzdalībai starptautiskajās sacīkstēs. Sportistiem šobrīd sarosīties likuši federācijas vadības izteikumi par to, ka ne visiem kamaniņu braucējiem, kas būs atraduši līdzekļus un kuriem būs ienācis prātā doties uz kādu no nākamajiem Pasaules kausa posmiem, tiks dota zaļā gaisma. Ņemot vērā to, ka federācija pati sportistus finansiāli neatbalsta, šādu nostāju citādi kā par kaitniecisku vai bezpamatoti ultimatīvu nosaukt ir grūti. Dainis Bremze, atbildot uz jautājumu, cik pamatotas ir sportistu bažas šajā sakarā, teica:

- Ne jau visi tie, kas iedomāsies, ka viņiem vajag startēt Pasaules kausa posmos, Eiropas un pasaules čempionātos, tiks sūtīti uz šīm sacīkstēm. Es to vienpersoniski neizlemšu, jo priekš tā ir Treneru padome, kurai būs jānosaka, kādā kondīcijā ir sportists un vai viņš ir gatavs starptautiskajiem startiem. Trases kļūst arvien ātrākas un bīstamākas, un līdz ar to palielinās iespēja gūt traumas. .. Tāpēc federācija iestājas par to, ka uz sacīkstēm nav jāsūta sportisti, kas cīnās par trīsdesmitajām un četrdesmitajām vietām ...

- Pēteris Cīmanis ir izteicies, ka viņš ir vecākais treneris izlasei, kura nefunkcionē...

- Tāda ir pašreizējā situācija un mūsu sportiskais līmenis. Šobrīd divi mūsu sportisti ir Latvijas Olimpiskajā vienībā. Varbūt pēc kāda laika tādu būs pieci vai paliks tikai viens. Tas viss būs atkarīgs no rezultātiem. Proti, ja vairāki sportisti parādīs labus rezultātus, tad izlase būs lielāka, un otrādi. Komandā var būt tikai sportisti, kas ir sasnieguši izlases līmeni. Mēs nevaram sasaukt kopā desmit cilvēku tikai tāpēc, lai izveidotu Latvijas izlasi. Nav mums ne tādu attiecīga līmeņa sportistu, ne finansiālo resursu, kā tas ir tādām valstīm kā Vācija un Amerika. Federācijas uzdevums nav vilkt visus sportistus. Kamaniņu braukšana ir dārgs sporta veids. Lai piedalītos visos Pasaules kausa posmos, ir nepieciešams daudz finansiālo līdzekļu. Diez vai Latvijā ir tāda ekonomiskā situācija, lai visi sportotgribētāji varētu braukt uz visiem Pasaules kausa posmiem un čempionātiem. Ne tikai kamaniņu sportā. ..

Olimpiskā čempione Vera Zozuļa, kura ir Mārtiņa Rubeņa un Annas Orlovas trenere, par pašreizējo situāciju kamaniņu sporta saimniecībā izteikties nevēlējās: "Es daru savu darbu un cīnos par savējiem sportistiem, lai viņi varētu veiksmīgi startēt šajā sezonā. Esmu atradusi līdzekļus, lai Anna Orlova varētu piedalīties Pasaules kausa posmos. Strādājam pie kamanu uzlabošanas. Piemēram, Mārtiņš Rubenis ir kļuvis fiziski spēcīgāks un "būdīgāks" un tāpēc iepriekšējās kamanās vairs nelīda iekšā un tās bija jāpārbūvē. .. Ir cerības, ka šī sezona būs veiksmīgāka nekā iepriekšējā."

Sportacentrs.com atkāpe: Ir nauda un meistarība, ir izlase. Pats interesantākais, ka latvieši nesauc lietas īstajos vārdos un nerisina problēmas, bet burkšķ pa kaktiem un rāda ar pirkstiem mugurā. Arī pirms desmit gadiem ne LKSF vadība, ne trenere Zozuļa bija ar mieru kaut ko komentēt. Toties kas par kaislībām kamaniņu saimē norisinājās nost no sabiedrības acīm! Par konkurētspēju un līdzekļiem. Īpaši neizvēloties metodes.

Avīzes pēdējais numurs!!!!!

Šis patiešām bija avīzes „Sporta Avīze” pēdējais numurs, jo īsi pirms izdevuma 5 gadu jubilejas zvaigznes sastājās tā, ka no 2000. gada 6. novembra „sporta Avīze” sāka iznākt žurnāla formātā.

Sportacentrs.com atkāpe: Tas, ka izdevums mainīja formu, nenozīmē, ka tas mainīja saturu. Vienīgais, žurnāls laikam bija tik pieprasīta prece, ka no 2000. gada novembra sākuma līdz 2001. gada septembra sākumam, kad „Sporta Avīze” vēstīs par triumfālo Kaspara Kambalas vadītās izlases uzvaras gājienu Eiropas meistarsacīkstēs, saglabājušies tikai 16 numuri... To saturu attiecīgajā laikā arī darīsim jums zināmu, tomēr lūdzam ar sapratni uzņemt to, ka sporta aktualitātes pirms 10 gadiem vairs nekritīs jūsu rokās katru nedēļu, kā bija ierasts līdz šim. Kaut gan... Ja kāds no mums (jums un mums) atradīs trūkstošos žurnāla eksemplārus...

Pārējās tēmas

Devīto reizi pēc kārtas par Latvijas čempioniem futbolā kļuvuši „Skonto” futbolisti, un devīto reizi viņu vidū ir aizsargs Mihails Zemļinskis, kurš intervijā „SA” stāsta, ka konkurence „Skonto” klubam pastāvīgi palielinās un prognozē, ka nākamie pēc „Skonto” par čempioniem kļūs „Ventspils” futbolisti (2005. gadā gan tas pirmajiem izdevās liepājniekiem). Paralimpiskajās spēlēs Latvijas sportisti izcīna 3 bronzas medaļas - Aigars Apinis diska mešanā un lodes grūšanā un Armands Ližbovskis – tāllēkšanā. Regbija izlase pasaules čempionāta atlases turnīru sāk ar uzvaru. Sandis Ozoliņš NHL 4 spēlēs pēc kārtas tiek pie rezultativitātes punktiem. Tā brīža Latvijas vienīgā ātrslidotāja Ilonda Lūse sezonu sākusi ar valsts rekordu 5000m distancē (7:26,68 – par 15 sekundēm labots iepriekšējais sasniegums). Pirmo savstarpējo spēli LBL aizvadījuši sīvākie titula kandidāti „Ventspils” ar LMT. Uzvarēja pirmie (91:86). „SA” saskaitījusi, ka pirmā olimpiskā zelta medaļa (Igors Vihrovs) valstij (Latvijas Olimpiskajai vienībai) izmaksājusi tikai 12 tūkstošus latu triju gadu laikā, Zeļonija bronza – 20 tūkstošus, bet Aigara Fadejeva sudrabs 50km soļošanā – vairāk kā 78 tūkstošus.

Uz pasaules čempionātu riteņbraukšanā trekā par paša sarūpēto naudu bija aizbraucis Ainārs Ķiksis, jo Latvijas Riteņbraukšanas federācija bija „tukšā”, un tur keringā izcīnīja 4. vietu! Pie Latvijas bobsleja izlases durvīm klauvē perspektīvs kadrs Jānis Silarājs, par braucēju godu (un potenciālajām medaļām) Sanda Prūša bobā grūstās jau vairāk kā trīs stūmēji, Jānis Miņins vēl ir tikai Latvijas junioru izlasē, bet Latvijā kopš 1996. gada tapis pirmais pašu ražotais bobs (divnieks)! Latvijai vēl ir divi daiļslidotāji, kuri var valsti pārstāvēt augstākā ranga sacensībās – ASV viena no saviem pirmajiem treneriem Eduarda Plinera vadībā sezonai gatavojas Konstantīns Kostins, bet Valerija Trifanceva uz treniņiem ASV netiek, jo... sportistei atņemta vīza iebraukšanai ASV. Jaunizveidotās komandas „Rīga” hokejists Aigars Razgals, kurš intervijā „SA” neslēpj, ka uz ārzemēm devies, lai izbēgtu no problēmām ar alkoholu, stāsta, ka pirmo zaudējumu Lietuvas komandai Latvijas hokeja vēsturē (Kontinentālā kausa izcīņā) piedzīvojuši, jo „laiduši muļķi”, pienācīgi nenoskaņojušies spēlei un spēlēt sākuši tikai pie rezultāta 0:5. Viņš joprojām gatavs izmantot iespēju uzspēlēt valsts izlasē, ja viņam to kāds dotu...