Ideālais Vankūveras scenārijs - Znaroks nobučo Vītoliņu uz lūpām

Latvijas izlase ir nosaukusi savu olimpisko sastāvu un pieņemsim, ka tas ir ideāls. Uzskatīsim, ka mūsu komanda sasniegs savas sportiskās formas virsotni tieši olimpisko spēļu laikā, turklāt – tā kā mēs esam vienīgā hokeja valsts, kas savā Vankūveras sastāvā spēj pulcināt 15 spēlētājus no viena kluba, jādomā – runas par saspēlēšanos ir vienkārši jāliek malā. Tātad – olimpiskā turnīra ideālais scenārijs, kur atklājās Latvijas hokeja patiesais spēks. Visi galvenie personāži ir īsti, taču notikumiem ejam pa priekšu.

16. februāris: Krievija un Latvija – 1:1

Krievi ir pārdeguši – stresojot par savu uzbrukumu un modelējot produktīvāko snaiperu virknējumu, viņi aizmirsuši par īstā vārtsarga izvēli. Tā kā visi ņemti no NHL, treneris Bikovs tomēr grib noticēt Nabokovam, kas pirms diviem gadiem krieviem atnesa sengaidīto zeltu pasaules čempionātā. Taču Nabijs ieradies Vankūverā ar domām par kluba lietām – Sanhosē šogad mētājas pa turnīra tabulu kā Atlantijas store. Tas Jevgēņiju grauž un viņš zemapziņā jūtas sūdīgi. Krievi pirms turnīra mazliet saplūcas par kapteiņa izvēli, taču beigās šo godu uztic Kovaļčukam. Ovečkins nav apvainojies, Malkins arī nē, taču abus nokaitina krievu žurnālistu uzbāzīgie vaicājumi par šo procedūru. Savukārt Bikovs ir ārēji pārskaities par Ziemeļmerikas preses lielo uzmanību – pirmsspēles dienā viņš savas lielākās NHL zvaigznes pēc treniņa olimpiskajā ciematā sagaida tikai pusotru stundu pēc nodarbības. Nekas nemainās arī pēc rīta treniņa spēles dienā, turklāt Radulovam vēl pa vidu izdodas salekties ar kādu Nešvilas žurnālistu, kas ieradies viņam pavaicāt principiālo – kāpēc tu savulaik aizbēgi no „Predators” kluba?

Krievi vārtus pret Latviju gūst jau pirmajā maiņā, taču tālāk viss tik raiti nesokas. Ovečkins mēģina vienatnē, taču nav gatavs Skrastiņa gurnam. Lai izbēgtu no šī dzelzs tvēriena, Bikovs sarīko savam līderim dubulto maiņu – izlaiž viņu ik pēc vienas – taču tad pretī pagadās Sotnieks, kas drīzāk no uztraukuma laukuma stūrī kā lācis uzgāžas Aleksandram Lielajam virsū un izprovocē krievu uz nesavaldīgu atbildi – abi izkaujas, abiem iedod pa lielajam sodam, taču krieviem tas ir nācis par sliktu. Gandrīz katrā iznācienā kāds no Krievijas izlases spēlētājiem pieslido pie tiesnešiem un kaut ko neapmierināti murmina. Viņi arī ir tikai cilvēki... Masaļskis vārtos rāda brīnumus, bet vienā no pretuzbrukumiem to parāda arī Ņiživijs – krievu aizsargam ripa pārlec pāri nūjai, viņš neveikli sapinas kājās, bet mūsu pašu Aleksandrs Lielais ir viņam jau aiz muguras, kur no neērtās uzmet uz Nabokova vārtiem. Ripas lidojumam pamaisa otra krievu aizsarga izmisīgais izklupiens un ripa, atsitoties pret viņa nūju, izslīd caur Nabokova kājsargiem. Krievu spiediens uz mūsu vārtiem ir kā Gaujas kausa līdzjutēja urīnpūslis, pavasara alus pildīts, bet mēs – noturamies. Bikovs savaldību zaudē tikai pēc spēles, kad preses konferencē, uz krievu žurnālista pirmo jautājumu – trener, vai jums nav kauns Krievijas priekšā – atbild ar pretjautājumu: vai jums nav kauns apspļaudīt mikrofonu? Savukārt, Znaroks, sarunā ar Latvijas presi, pirmo reizi pēc divu gadu pārtraukuma atļaujas pasmaidīt – tūlīt gan piebilstot, ka viņš jau šovakar uzsauks Sočam (Sotniekam) alu... Matulis, protams, pavaicā – kādu šķirni?

19. februāris: Čehija un Latvija – 1:3

Pēc uzvaras pār slovakiem (4:3), čehu nometnē valda pacilāts garastāvoklis. Jāgram hat trick, savukārt Patrikam Eliašam – 3 rezultatīvas piespēles. Izcils bija skaitliskais vairākums, ko čehi pratās realizēt divos gadījumos no trijiem. Brīvdienās starp spēlēm Čehijas izlases hokejisti saviem žurnālistiem vairāk stāsta par to, ka krievi nav novērtējuši savu pirmās kārtas pretinieku – Jāgrs mazliet paņirdz par Ovečkina nerviem, taču kopumā tiek demonstrēta nopietna attieksme. Nervozē treneris Ružička, jo vārtsargs Vokuns ir mazliet pastiepis cirksni un, lai pret potenciāli vājāko pretinieku savu galveno vīru pataupītu, čehi uztic vārtus pret latviešiem sargāt Pavelecam no Atlantas „Thrashers”. Tostarp Znarokam nekas dižs nav jāizdomā – vārtos Edža, bet Jāgru uztic segt Spruktam. Pirms spēles rīta treniņā komandu ģērbtuvē apmeklē Izglītības ministre Koķe, nododot premjera Dombrovska apsveikumus par neizšķirtu pret Krieviju. Znaroks par to ir nikns un salecas ar Lipmanu, kurš, izrādās, bijis iniciators ministres nācienam. „Vecenes uz kuģa laimi nenes...”, piktojas Oļegs. Spēles vakars gan pierāda pretējo. Latvija gūst vārtus pirmās trešdaļas vidū, kad, izspēlējot skaitlisko vairākumu (noraidīts Jāgrs, par sitienu ar nūju Krišjānim Rēdliham), ar tālmetienu vārtus gūst Bārtulis. Otrā trešdaļa bezrezultatīva, taču, pārsteidzoši – Latvijai izdevību vairāk. Vārtos Masaļskim darba pamaz, jo mēs esam izveidojuši labus slazdus čehu uzbrukumam. Faktiski – spēlējam pret viņiem, ar viņu pašu ieročiem.

Trešajā trešdaļā, kad par grūdienu apmalē divas minūtes atsēž Skastiņš, skaitlisko vairākumu tagad realizē čehi – a’la Bārtuļa stilā izceļas Kaberle. Taču pēc divdesmit sekundēm viens pret vienu izskrien Mārtiņš Cipulis un bez pavešanas un māņu kustībām, iešķeļ ripu vārtos. Dīvaini, bet Latvijas spēles organizācija ir tik pārliecinoša, ka līdz pat mača izskaņai pretiniekam ir visai maz izredžu tikt tuvāk Masaļska vārtiem par trīs četru tālmetiena tiesu. Čehiem totāli neveicas spēles pēdējā minūtē, kad, mainot vārtsargu pret sesto laukuma spēlētāju, Milans Hejduks nesaprotas ar Milanu Mihaleku – viens dodas uz maiņu, bet otrs lec laukumā. Abi saskrienas sava soliņa priekšā, pazaudējot ripu, bet pie tās pirmais ir Herberts Vasiļjevs, kas viegli aizbēg līdz tukšiem vārtiem. Par labāko spēlētāju mūsu komandā atzīst Jāni Spruktu. Pēc spēles Ružička uz preses konferenci atsūta savu palīgu, savukārt Znaroks atvainojas ministrei Koķei par rīta nesavaldību, vēlāk sulīgā krievu valodā Matulim pačukstot – saproti, es taču nezināju, kas tā par bābu... Lipmans pēc spēles paziņo, ka viņš katram hokejistam iedos divkāršu prēmiju, vēlāk gan precizējot – katram, kas guvis vārtus.

20. februāris: Latvija un Slovakija – 6:5

Slovaki zaudēja krieviem bezcerīgi – 1:8. Vienīgos vārtus viņu labā guva Marsels Hosa. Pēc mača treneris Jans Filcs teiks, ka šodien viņi zaudējuši nākamajiem olimpiskajiem čempioniem, taču žurnālisti atgādināja, ka pēc 24 stundām slovakus gaida latvieši. Slovakiem galīgi greiza sanāca vārtsargu izvēle – pret čehiem viņi būrī ielika Budaju no „Avalanche”, jo uzskatīja, ka pretinieku sastāvā ir spēlētāji, kas pārāk labi pazīst Halaku no „Canadiens”. Savukārt, pret krieviem viņi eksperimentu turpināja jau ar Halaku, taču tas savukārt izrādījās tikai putnubiedēklis tādiem mežakuiļiem kā Malkins un Ovečkins (katrs pa diviem vārtiem). Pret Latviju vārtos atkal tika likts Budajs, taču šim vārtsargam bija nosacīta loma tā vakara izspēlē. Znaroks nolēma iedot Masļskim atpūtu, ļaujot paplosīties Naumovam, savukārt citos elementos mēs spēlējām ar tām pašām kārtīm, ko iepriekš. Slovaki sākumā izvirzījās vadībā – 3:0. Līdz pirmās trešdaļas beigām vienus vārtus atguva Dārziņš. Otrajā trešdaļā divās minūtēs latvieši guva trīs vārtus (vēlreiz precīzs bija Dārziņš, pēc tam lielisku kombināciju izspēlēja Daugaviņš ar Galviņu – Guntim skaisti vārti! - , bet vadībā jau Latviju izvirzīja Vasiļjeva individuālais reids ar uzmetienu).

Slovaki maina vārtsargu, taču jūtams, ka pieredzējušais sastāvs sāk pagurt – veterāni spēlē gudri, taču lēni, savukārt – tie, kas ir ātrāki, mazliet neizprot...lēnos. Brāļi Hosas pēc kārtas vēlreiz izvirza slovakus vadībā trešajā trešdaļā, taču viņu prieki ir īsi. Skaitlisko vairākumu realizē Skrastiņš (riktīgs šķīliens), bet divas minūtes pirms spēles izskaņas izcilu ātrumu atrāvienā nodemonstrē Miķelis Rēdlihs. Pēc spēles Znaroks publiski nobučo Vītoliņu uz lūpām, bet Matulis paziņo, ka viņš visai komandai savā Cēsu pirtī pēc olimpiādes rīko garo vakaru. Protams, ar alu... Par labāko spēlētāju savā komandā Znaroks nosauc Naumovu, taču piebilst – Sergejs šajā turnīrā vēl nav teicis pēdējo vārdu. Latvijas komandu pēc spēles ģērbtuvē sagaida Guntis Ulmanis, kas, tērpies Rīgas „Dinamo” kreklā, ieķērās Masaļskim elkonī un kliedza: „Es tak teicu, ka „Dinamo” projekts vienreiz nostrādās! Malacis, Edgar! Labi nostāvēji...” Masaļskis norūca, ka viņš šodien labi stāvējis pie rezervistu soliņa apmales, bet tas jau vairs Ulmanis neinteresē. Latvija gatavojās turnīra nākamajām spēlēm.

P.S. Pēc nedēļas – Vankūveras bezcerīgais scenārijs – Znaroks liek Vītoliņam bučot Koķi...