Lai Gulbis lido un Daugava plūst!
Viņdien, kad Kaspars Daugaviņš izpildīja savu eleganto bullīti, šūmējās gan hokeja pasaule, gan arī fani Latvijā. Tā taču ir hokeja profanācija - tik atbildīgā brīdī izpildīt tik šaubīgu metienu! Un ko tas Daugava vispār iedomājies? Taisīt no sevis tehnikas guru! Lai rukā ceturtajā maiņā un lieki neklepo.
Taču ne visi mūsu tēvzemē tā domāja. Viena daļa gan gaidīja, kad kāda hokeja autoritāte metīsies Kasparu aizstāvēt un bija ļoti apmierināti, ka Sidnijs Krosbijs iestājās par. Tātad mēs arī esam pareizi domājuši. Pēdējā laikā tāpat tiek apzelēts Ernests Gulbis. Ne jau viņa spēle, bet izteikumi pēc spēles, kur Ernests brīžiem ir vēl atraktīvāks nekā ar raketi rokās.
Gribam mēs to atzīt vai negribam, bet profesionālais sports itin bieži mēdz būt neinteresants. Kad divi labi noauguši tēvaiņi četras stundas monotoni dauza tenisa bumbiņu turpu, šurpu. Kad skrējēji stadionā riņķo 25 apļus un skatītājiem jau sāk reibt galva. Pirms pārdesmit gadiem īstiem sporta karsējiem slēpošanas sprints liktos kā slēpošanas pornogrāfija. Jā, 50 km - tā ir klasika! Diemžēl klātienē un jo sevišķi TV ekrānos raugoties šādu klasiku, var iemigt. Lielo sportu jau sen bīda TV intereses. Tam, ko tauta neskatās, reklāmdevēji nedod naudu, un basta.
Itin labi atceros Džona Makinroja un mazliet arī Iljes Nastases laiku lielajā tenisā. Septiņdesmito gadu sākumā Nastase kādu laiku bija pasaules labākais tenisists, rumānis ir viens no pieciem pasaules tenisistiem, kurš karjeras laikā izcīnījis vairāk par 100 ATP tituliem (57 vienspēlēs, 45 - dubultspēlēs), taču skatītājus vispirms pievilka Iljes spēles stils, viņš vienmēr bija izdomājis kādu triku, ar ko iepriecināt publiku. Tauta viņu mīlīgi sauca par klaunu. Šīs izrādes patika arī pašam Nastasem. Makinrojs varbūt nebija tik atraktīvs kā Nastase, taču žurnālistiem viņš bija nozīmīgs ne tikai ar pliko tenisu vien, bet arī ar salauztajām un tribīnēs iesviestajām raketēm, arī ar savu retoriku spēles laikā un pēc tās. Kad Makinrojs kopā ar citām to gadu zvaigznēm uztaisīja roka grupu, tas vispār bija saldais ēdiens.
Bija laiks, kad mēs par pasaules sporta zvaigznēm varējām jūsmot neklātienē, un necerot, ka kādreiz šādas lomas spēlēs arī latvieši. Kā tagad Gulbis, Daugaviņš, vai Armands Šķēle ar savu fantastisko atmugurisko metienu Igaunijas čempionātā. Tagad šādi fokusi ātri atrod vietu internetā un cilvēki visā pasaulē prot tos novērtēt. Septiņdesmito gadu sākumā Helmuta Baldera fokuss palika gandrīz neievērots, taču latvietis izdarīja kaut ko tiem laikiem neiedomājamu - PSRS hokeja čempionāta spēlē pret CSKA Helmuts pārspēja tā laika pasaules labāko vārtsargu Tretjaku, izmetot ripu sev no aizmugures starp kājām... Treneris Viktors Tihonovs viņu par to sarāja, taču apzinājās, kas tas ir par talantu.
Mika Indraša gols mačā ar "Lokomotiv", Martina Dukura nobrauciens Siguldā ar skeletonu uzvalkā, Leldes Priedulēnas tas pat izdarītais baletdejotājas tērpa, Šķēles, Daugaviņa, Gulbja un vēl vairāku mūsu sportistu atraktivitātes ir apsveicama lieta. Sports, kurā ir tikai metri, sekundes, zaudētie vārti, paceltie kilogrami, bieži vien ir pliekans.
Cepuri nost Daugaviņa priekšā par uzdrošināšanos! Bet Gulbis pēdējos mēnešos vispār ir konfekte. Ernests varētu pat nespēlēt, tikai runāt, bet viņš arī izcili tiek galā ar tenisa bumbiņu! Žurnālistiem jebkurā pasaules malā šāds atraktīvs, ironisks, ar labu humora izjūtu apveltīts sportists ir kā medusmaize. Priecāsimies, ka latvieši (vismaz daži no mums!) ir brīvi, atraktīvi un pārējai pasaulei interesanti.
+10 [+] [-]
[+] [-]
..un Hatuļevs ar savu džebu tiesnesim mačā ar CSKA...
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
---
Tieši tā !!
+3 [+] [-]
+10 [+] [-]
[+] [-]
+5 [+] [-]
Pie tam nekur viņa brīvumu, atklātumu un jokus intervijās pasaulē nevērtē negatīvi, bet gan pārsvarā tieši pretēji
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
Lietus gan pēc brīsniņa beidzās, Nestase ambrellu nolika malā, bet maču, protams, uzvarēja. Skatītāki ekstāzē...
Tomēr vēl vairāk par trakotāju Makinroju skatītājiem patika Džimijs Konorss ar saviem tekstuālajiem jociņiem, kas bija adresēti pretinieka, tiesnešu un skatītāju virzienā. Un vēl vairāk patika vēlākie Janiks Noā un Boriss Bekers, jo viņi nespēlēja ierasto (konorsa, makinroja,borga u.c) gala līnijas bumbumu, viņi pēc serves skrēja pie tīkla un bieži vien pēc tālākas bumbas leca līdaciņā (http://www.b92.net/sport/tenis/masters/vesti.php?yyyy=2011&mm=11&dd=19&nav_id=559024).
Kaut ko tādu gan neviens nebija redzējis (un tagad arī vairs neredz), tas visiem patika daudz labāk par rupekli Makinroju vai jokdariem Konorsu un Nestasi, jo tas bija jaunais, lielais Totālais Teniss (analoģiju velku ar futbolu 1974. gadā un holandiešiem)!
+1 [+] [-]
-2 [+] [-]
Makinrojam lauzt raketes tiešām piestāv, jo viņš apzinās ko dara un zina kādas būs sekas....diemžēl par Gulbi to nevarētu teikt ar pārliecību... viņa agresijas izpausmes parasti ir maskēta bezspēcība kortā...
pēdējie divi turnīri, iespējams, būs pagrieziena punkts viņa karjerā - viss atkarīgs no viņa paša....skatīsimies kā notikumi risināsies turpmāk...
un Puče nav nekāds ''nabadziņš'' - visu runā pareizi....vienīgi daudziem ar saprašanu tā ir kā ir...