Tendence

Ilvars Koscinkevičs

@ilvarslv 2012-11-14 11:54

Tendence — 2012. gada virslīgas sezonu Latvijas klubi sāka sekojošā treneru sastāvā. Klāt nav vienīgi Vladimira Pačko no FC "Jūrmala". Beigās aina bija mazliet cita, taču - ne kardināli atšķirīga.

Sēžot uz soliņa, nav iespējams runāt par izaugsmi. Tā mēs parasti sakām par spēlētājiem, taču līdzīgi droši vien varam teikt arī par treneriem. Skatoties tikai no malas un kādam asistējot, par labu galveno treneri kļūt ir grūti, lai arī līdz zināmam laikam droši vien arī palīga statuss ir noderīgs un vajadzīgs. Taču - tas noteikti nedrīkst vilkties mūžīgi!

Manuprāt, nupat aizvadītā virslīgas sezona futbolā uz iepriekšējo fona iezīmējusi patīkamu tendenci, kas - jācer - nebūs īslaicīga. Raugi, lielākā daļa virslīgas komandu galvenie treneri bija Latvijas speciālisti - sezonu sāka septiņi un tikpat arī pabeidza, lai arī tās gaitā dažās komandās galvenie treneri tomēr mainījās. Sezonas beigās vienīgi Daugavpils "Daugava" ar moldāvu Ivanu Tabanovu, Jūrmalas "Spartaks" ar lietuvieti Arminu Narbekovu un FC "Jūrmala" ar krievu Vladimiru Pačko nebija "patrioti". Ar pēdējo gan ir interesanti - viņš ir Krievijas pilsonis, taču kā speciālists viņš skaitās Latvijas treneru reģistrā. Respektīvi, var teikt, ka futbolā viņam ir Latvijas pase.

Runājot par šo sezonu, patīkami, ka vienā katlā ar Latvijas futbolā jau labi zināmiem un diezgan ilgi strādājošiem treneriem kā Juriju Popkovu un Mihailu Koņevu šogad "vārījās" vairāki speciālisti, kurus mēs varam saukt par jauniem un perspektīviem. Runa ir par Marianu Paharu, Jurģi Pučinski, Dmitriju Kalašņikovu un Andri Rihertu. Droši vien šajā pulkā varam likt arī Daini Kazakeviču, lai arī viņam pieredzes virslīgā, salīdzinot ar nosaukto četrotni, tomēr ir mazliet vairāk. Šī Dainim bija trešā sezona, kas nozīmē, ka nav vairs gluži iesācējs, taču teikt, ka iekrājis jau ļoti bagātīgu pieredzi virslīgā, arī droši vien ir pāragri. Arī Dainim gana daudz pudu sāls vēl ir jāapēd. Drīzāk mēs viņu joprojām varam saukt par perspektīvu speciālistu, un to šogad sezonas beigu daļā apliecināja arī progress jelgavnieku spēlē.

Priecē, ka nosauktie speciālisti turpina strādāt pie tā, lai celtu savu kvalifikāciju. Vairums no viņiem soļo pretī UEFA "Pro" trenera licencei, un tas rosina uz optimismu nākotnē.

Ja runājam par futbolistiem, esam pieraduši, ka labākie atrod darbu ārzemēs, kur var gan turpināt tālāko izaugsmi, gan arī labāk nopelnīt. Diemžēl par treneriem mēs šajā ziņā runājam reti, jo tikai retajam izdodas atrast solīdu darbu aiz Latvijas robežām. Ik pa brīdim šajā ziņā ārzemniekiem interesants ir vienīgi Latvijas valstsvienības galvenais treneris Aleksandrs Starkovs.

To, kādas patiesībā ir mūsu treneru kvalitātes un arī rezerves, spilgti raksturo Latvijas Futbola federācijas piedzīvotās galvas sāpes reizēs, kad tā lūkojas pēc galvenā trenera Latvijas valstsvienībai. Raugi, tiklīdz sākam izskatīt šā amata kandidatūras pašmāju speciālistu vidū, "saraksts" parasti sākas un beidzas ar vienu uzvārdu. Tas ir Starkovs. Aiz viņa muguras diemžēl ir liela plaisa. Par konkurenci šajā ziņā nemaz nav iespējams runāt. Tādas nav.

Taču aizvadītā virslīgas sezona mudina domāt, ka nākotnē mūsu rezerves varētu kļūt plašākas. Droši vien ne visiem izdosies izaugt kaut vai līdz Starkova līmenim, taču vienam otram, ja vien neapdzisīs mērķtiecība, tas noteikti varētu būt pa spēkam.

Piemēram, 2009. gadā, kad virslīgas sezonu sāka deviņas komandas, no tām sešas vadīja ārzemju speciālisti... To skaitā - četras spēcīgākās! Zinot, ka mums nav daudz klubu, kas var nodrošināt profesionālus apstākļus - tai skaitā treneriem, diezin vai tas bija tas labākais scenārijs Latvijas futbolam. Skaidrs, ka allaž būs kaut kas, ko mēs ar ārzemnieku darbu šeit varam tikai iegūt. Tomēr es neuzskatu, ka virslīgas pārsātināšana ar ārzemnieku treneriem būtu tas labākais ceļš, ko iet. Kopš 2009. gada situācija ir mainījusies par labu vietējiem treneriem. Var jau būt, ka tas ekonomiskās krīzes iespaidā, taču tas jau ir cita jautājuma temats. Svarīgāk ir tas, ka mūsējie tiešām ir vairākumā, ka mūsējiem ir dota iespēja. Jā, protams, tiek arī pieļautas kļūdas, taču reizē ar tām viņi aug, progresē, nobriest. Agrāk vai vēlāk mums no tā vajadzētu būt ieguvējiem. Galu galā nevajag savējos novērtēt arī pārāk zemu. Arī starp viņiem ir gaišas galvas. Galvenais, lai viņiem ir iespēja tās likt lietā, strādājot pietiekami profesionālos apstākļos, nevis - ar pustukšiem vēderiem!

Virslīgas komandu galvenie treneri 2012. gadā
Daugavpils "Daugava": līdz aprīlim - Ravils Sabitovs (Krievija), pēc tam līdz sezonas beigām - Ivans Tabanovs (Moldova).
Rīgas "Skonto": visu sezonu - Marians Pahars.
FK "Ventspils": līdz maijam - Sergejs Podpalijs (Krievija), pēc tam līdz sezonas beigām - Jurģis Pučinsks.
"Liepājas metalurgs": līdz maijam - Vladimirs Osipovs, pēc tam līdz sezonas beigām - Dmitrijs Kalašņikovs.
Jūrmalas "Spartaks": līdz jūlijam - Oļegs Blagonadeždins, pēc tam līdz sezonas beigām - Armins Narbekovs (Lietuva).
FC "Jūrmala": visu sezonu - Vladimirs Pačko (Krievija)*.
FK "Jelgava": visu sezonu - Dainis Kazakevičs.
FS METTA/"Latvijas Universitāte": visu sezonu - Andris Riherts.
Rīgas "Daugava": visu sezonu - Jurijs Popkovs.
FB "Gulbene": visu sezonu - Mihails Koņevs.