Mazs cilvēks, lielā pilsētā. Irbe Sanhosē!

Vēl neviens profesionālais hokejists līdz šim nav iekļauts Sanhosē pilsētas sporta Slavas zālē, lai gan tādus varētu piemeklēt. Padomājiet, pilsētā jau nomainījušās vairākas Sanhosē Sharks līdzjutēju un hokejistu paaudzes – kopš 1991. gada, kad Silikonu ielejā savus žokļus pavēra NHL klubs ar draudošo plēsoņu logotipā, notikumu un personību bijis daudz. Jā, nav šiem sanācis tikt pie Stenlija kausa, kas rada nelielus pašlepnuma iekaisumus, taču kopumā viss šajā Amerikas mērogiem pieticīgajā pilstētā notiek ap ripas spēli. 16. novembra vakars būs īpaši svinīgs, jo pilsētas sporta Slavas zālē beidzot tiek uzņemts Sharks hokejists – par pirmo viņi nosauc mūsu Irbi. Lai gan, laikam jau nāksies pielabot – tas ir viņu un mūsu Artūrs Irbe. Nav šajā pilsētā bijis mīlētāka sportista par viņu– neticami, bet fakts! Dienu ātrāk latvietis ir aicināts izpildīt uz NHL ledus simbolisko spēles iemetienu. Bez viņa šoreiz atkal nevar...
Kā tas nācies, ka tieši Artūrs nokļuva vietā un laikā, kas vēlāk izrādījās viņa saulainākās dienas šī vārda visās nozīmēs, ja vērtējam profesionālā hokejista karjeru?

Paņemu ciparus – tie ir sausi. Taču, man ir laimējies būt starp tiem pa vidu, klātienē piedzīvojot patiešām neaizmirstamus brīžus, ko saucu arī par Latvijas lielā sporta vēsturi. Irbe ieradās Amerikā pa taisno no Maskavas – jā, tolaik uz Ameriku visas lidmašīnas lidoja caur vienu punktu... Deviņdesmit pirmā gada augusta beigās Rīgā vēl nebija novākti gāztā Ļeniņa pieminekļa granīta un bronzas pamati, bet Sanhosē tika sarīkota preses konference ar Latvijas sarkanbaltsarkano karogu fonā. Runāja latvietis Irbe. Tieši toreiz un arī vēlākos gados Artūrs uzstājīgi pasvītros savu identitāti un nacionālo piederību, līdz apnikumam piespiežot Amerikas kolēģus noklausīties stāstus par mūsu tautas likteni. Irbes personā Sanhosē bija ieradies kaut kas vairāk par vienu sportistu, kas atbraucis pelnīt naudu – viņa stāja, lepnums, paštaisnums un gribasspēks burtiski apbūra vietējo sabiedrību, liekot noticēt, ka Artūrs varētu būt īstais... Pasaules čempionāta labākais vārtsargs, atteicis PSRS izlasei, lai tagad pievienotos Sanhosē haizivīm! No bijušās Padomju Savienības... Tik vienkāršoti amerikāņi redzēja šo ceļu, bet Irbe allaž viņus pielaboja – esmu latvietis, es dzīvoju Latvijā. Nav man datu un pētījumu, kas apliecinātu Latvijas atpazīstamības indeksu Kalifornijā, bet gandrīz droši varu apgalvot, ja kādam mūsu mazā valsts kaut ko izsaka, tur aiz tālajām jūrām, tad pirmais, ko viņi pateiks – Irbe! Pēc tam loģiski piebilstot – Irbe, no Latvijas. Diplomāti tādas lietas nesasniedz, jo viņi ir tikai diplomāti. Artūrs nebija vēstnieks – tā bija pārliecība par misiju! Protams, hokejam šajā stāstā bija lielākā loma.

Karjeras laikā Artūrs kopā ar Sharks ir aizvadījis vien... Paskaitam! 1991/92. gada sezonā 13 spēles. Pēc gada – 36. Tad liekam klāt iespaidīgās – 74 un vēl divus gadus, kur katrā bija attiecīgi pa 38 un 22 spēlēm. Stenlija kausā spēlējis ar šo komandu divas reizes – vēl klāt 20 spēles. Kopā – 203 no viņa karjerā iekrātajām 613... Ja godīgi, nekā diža. Bet – attinam mazliet filmu atpakaļ. Sanhosē Sharks ienāca NHL deviņdesmit pirmā gada rudenī – tā bija komanda, kas daļēji tika formēta no bijušajiem Minesotas North Stars hokejistiem, šī kluba draftā izvēlētājiem spēlētājiem un fārmlīgu produktiem. Komandai pirmajās divās sezonās nebija arī savas ledus arēnas – tā spēlēja netālu no Sanfrancisko esošajā Deilijas pažobelē ar daudznozīmīgo nosaukumu Cow Palace (Govju pils). Ja pieķer vēl klāt statistiku, kas diemžēl nemeloja – govju pils laikā Sharks uzstādīja vairākus NHL rekordus, ar kuriem nelepojas (piemēram, 1992/93 gada sezonā viņi zaudēja 71 spēli) – bija skaidrs, ka fons drīzāk jaunā hokeja kluba līdzjutējus padarīja par ganiem... Pielieciet klāt vēl 17 spēļu zaudējumu sēriju un 24 iegūtos punktus tabulā – nebija jābrīnās, ka savā otrajā darba gadā trenerim Džordžam Kingstonam tika parādītas durvis. Taču komandas līdzjutēji nepagura. Nezinu, vai tā bija apmātība, izsalkums vai hokeja nezināšana, bet arī Govju pils laikos no Sanhosē stundu tālajā ceļā brauca vairāk kā padsmitiem tūkstoši ik vakaru. Bet, kā deviņdesmit trešā gada rudenī atvēra jauno arēnu pašā pilsētas centrā – tā hokeja priekiem nav bijis mēra vēl līdz pat šai dienai. Taču – atgriežamies pie pirmsākumiem un Irbes.

Artūram pirmajās divās Ziemeļamerikas sezonās nekāda medus maize netika smērēta: pēc treniņu nometnes viņš gan 1991., gan 1992. gada rudenī tika aizsūtīts uz Sharks fārmklubu Kanzassitijā. Labi atminu, ka deviņdesmit otrā gada janvārī, laikraksts Diena uzsāka sava satura reklamēšanu Rīgas pilsētas ielās un uz daudziem stabiem vienrīt varēja izlasīt arī šādu virsrakstu – Irbe nederīgs NHL hokejam! Amerikā ar tik skaļiem virsrakstiem nemētājās, taču viņi piesardzīgi vērtēja Artūra potenciālu. Neaizmirsīsim, ka tajos gados, kad NHL ienāca Irbe, tikai vienam vārtsargam no Eiropas – zviedram Pellem Lindbergam – bija izdevies apliecināt vecās pasaules ambīcijas uz kvalitāti, visi citi, ieskaitot vēlāko gadu līgas monstru Hašeku, tika palaisti pa fārmklubu dzirnavām. Artūrs nenobijās – zobus sakodis viņš divus gadus gaidīja savu izdevību, pa vidam deviņdesmit otrajā izcīnot ar Kanzassitijas Blades Tērnera kausu (tobrīd otras spēcīgākās Ziemeļamerikas hokeja līgas galveno balvu). Bet viss cits bija kā Klusā okeāna viļņos – Artūr, tu esi mūsu nākotne, paldies, ka izcīnīji savu pirmo uzvaru karjerā (1991. gada 8. novembrī pret Oilers; 6:2) un nākamajā vakarā arī otro (9. novembrī pret Islanders; 4:3), bet – mazliet vēl patrenējies pie Blades... PSRS izlases kalibrs vai pasaules labākā vārtsarga svaram nebija nekādas nozīmes... Amerikāņus pārsteidza Irbes centība, jo, ja godīgi, tajos gados cauri Sharks baseinam izbrida un tika izmēģināti daudzi vārtsargi, varētu pat teikt, ka konkurence bija vairāk kā solīda, taču – tikai Irbem no visa tā bariņa izdevās sajust mutē uzvarētāju sviedru garšu, ko apskatnieki vēlāk nosauks par haizivs instinktu. Bet, lai to sagaidītu, vajadzēja daudzu notikumu sakritību un... pacietību. Nevarētu teikt, ka tās Artūram bija atliektiem galiem, taču dzīve viņu nebija lutinājusi, tāpēc savu vietu viņš apzinājās un saprata – tikai strādā un viss būs labi! Starp citu, ar šo frāzi beidzas arī Podnieka studijas filma par Irbes un Ozoliņa varenajām gaitām Sanhosē, kur kāds laimīgais vietējais līdzjutējs to nodeklamē lauzītā, bet saprotamā latviešu valodā. Vai pateikt, kurš viņam to iemācīja?

Ja liek kopā Irbes fenomenu Sanhosē, tad vēlos izcelt vairākas spēles un sērijas, kuras faktiski iedzen mietiņus Artūra nu jau paredzamajā ceļā uz pilsētas Slavas zāli. Tas noteikti ir 1992. gada 17. novembris, kad Sanhosē izcīna pirmo sauso uzvaru savā pastāvēšanas vēsturē, turklāt pret ko – pret pašiem Lonsadželosas Kings. Nenāk par ļaunu atgādināt, ka tajā sezonā Kings ar pašu Veinu Grecki priekšgalā aizspēlējās līdz Stenlija kausa finālam, taču Sanhosē gadījumā bija cits konteksts. Pirmkārt, Losandželosas klubs priekš Sharks nozīmēja to pašu, ko mums, piemēram, mūsdienās, ja Dinamo spēlē pret SKA. Turklāt, vēl Kalifornijas derbijs. Turklāt, pret komandu, kas burtiski bija izņirgājusies par haizivīm, visos iespējamajos veidos. Var teikt droši – tobrīd Sanhosē komandai un tās līdzjutējiem nebija nīstamāka pretinieka par Losandželosas karaļiem. Tā kā komandas atradās vienā divīzijā, tad savstarpējo spēļu bija daudz, bet priekš Sharks tas nozīmēja – daudz zaudējumu... 8. novembrī abas komandas aizvadīja regulārās sezonas kārtējo spēli, no fārmkluba tika izsaukts vārtsargs Irbe. Grūti teikt, vai tobrīd citi vārtsargi bija izmisuši no lomām, kas viņus regulāri padarīja par izsmieklu, vai tie patiešām bija attaisnoti savainojumi, taču latvietim beidzot atkal bija iespēja atzīmēties NHL, rūpīgi vērojošo skautu un hokeja speciālistu blociņos. Vai gribat zināt, kāds tajā vakarā bija spēles rezultāts? Negribat, jo Irbe savos vārtos ielaida... 11 ripas. Nevis vienu vai divas, bet vienpadsmit! 4:11 – tā beidzās šī spēle, kas faktiski izskatījās Artūra lielo cerību sagraušana. Vai jūs spējat tagad iztēloties Sanhosē Sharks līdzjutējus, kas desmit dienas vēlāk, jau minētajā 17. novembrī devās uz spēli pret Kings, bruņojušies ar saukļiem par... brīvu Latviju vai Kaliforniju? Nē, tādu nebija, izņemot vienu cilvēku ģērbtuvē, kam treneris pateica – mēs izlēmām, ka šovakar vārtus sargāsi tu... Irbe izgāja uz ledus, bet, kad atskanēja spēles beigu signāls, jaunais varonis jau bija dzimis. 6:0! Starp citu, divdesmit gadus vecajam aizsargam Sandim Ozoliņam tajā mačā arī viena rezultatīva piespēle... Taču mača nagla piederēja Irbem un, lai gan sezonas turpinājums komandai bija nekāds, katrs lielais puika, kam tajā vakarā bija iespēja atrasties kaut kur tuvumā pilsētai, skaidri pateiks, kur viņš tajā brīdī atradās, kad uzzināja šo sensacionālo rezultātu. No tā arī radās slavenā frāze „Irbe like a wall”, ko latviskojām ar mūrīša piesaukšanu vienu gadu vēlāk.

Deviņdesmit trešā gada rudenī Sanhosē Sharks dzima otro reizi – jo beidzot tika atklāta komandas arēna. Līdzjutējiem tas nozīmēja precīzu vietu, bet hokejistiem – vienu no modernākajiem mājas laukumiem visā NHL. Jauns treneris (Kevins Konstantīns), atjaunots sastāvs un pilnīgi droši – viens, pats galvenais cilvēks komandā. Vārtsargs Artūrs Irbe. Tajā sezonā viņš laboja NHL rekordu, aizvadot 74 spēles (no 82!!!) un uz ledus atstājot 4412 nospēlētas minūtes. Nobembra trešajā nedēļā viņu atzina par NHL labāko spēlētāju, dalot šos godus kopā ar Hartfordas Whalers kolēģi Džefu Rīzu. Janvārī Artūrs kopā ar Sandi Ozoliņu pārstāvēja Sharks komandu NHL Zvaigžņu spēlē Ņujorkā. Starp citu, 13. februārī viņi abi divi atkal bija uzmanības aplī, jo todien Sharks ar 1:0 uzvarēja Čikāgas Blackhawks un šis panākums, kā rakstīja Ziemeļamarikas nacionālā mēroga dienas laikraksti, bija - Pure win made by Latvians... (Tīra latviešu uzvara!) Vienīgos vārtus Sanhosē labā guva Ozoliņš, savus vārtus neskartus nosargāja Irbe. Pēc regulārā čempionāta rezultātiem avīžnieki Irbi nosauca par komandas vērtīgāko hokejistu, kas bija iekrājis solīdās 30 uzvaras, atzīmējies ar trim sausām spēlēm, ierakstījis iespaidīgo septiņu spēļu uzvaru sēriju (24. marts un 5. aprīlis), kā arī sasniedzis atzīmi - deviņas pēc kārtas nezaudētas spēles (20. marts – 5. aprīlis). Tas viss kopumā nodrošināja komandai dalību Stenlija kausa izcīņā, kur viņus gaidīja varenie Detroitas Red Wings.

Sanhosē Sharks uzvaru 1994. gada Stenlija kausa izcīņā pār Detroitas Red Wings sauc par pasaules hokeja vienu no lielākajiem sarūgtinājumiem, ja vadāmies, kāda kalibra favorītam tika tajā pavasarī ierādīta vieta. Par Sharks mēs zinām – Rietumu konferencē astoto vietu, kas garantēja play off spēles, viņi sasniedza ar 82 punktiem, kas bija par 58 vairāk nekā gadu iepriekš. Savukārt, viņu pretinieks, ko vadīja leģendārais Skotijs Bovmens, sezonu bija nospriņģojis bez saspringuma (100 punkti) – pirmie divīzijā, pirmie konferencē. Par spēlētāju potenciālu, lai runā viņu vārdi – Sergejs Fjodorovs (120 punkti sezonā, togad līgas vērtīgākais hokejists), Rejs Šepards (93), Stīvs Aizermens (82), Pols Kofī (77), Vjačelavs Kozlovs (73), Kīts Primo (73), Dino Sisarelli (57), Niklas Lidstrēms (56), Stīvs Čeisons (46), Vladimirs Kontantinovs (33), Marks Hovs (24), kaušļu bariņš - Derens Makartijs, Bobs Proberts, Kriss Dreipers... Vārtos – Kriss Ozgūds, Bobs Esensa... Ņem kuru gribi no šīs brigādes, jebkurš bija zvaigzne, vai – vēlāk par tādu kļuva. Sharks sāk ar aukstu dušu – Detroitā viņi uzvar pirmo spēli (4:5), saimnieki sēriju izlīdzina otrajā mačā (0:4). Elektrizētajā Sanhosē arēnā pirmajā mājas spēlē Haizivīm sanāk zaudēt (2:3), taču jau nākamajā vakarā viņi iedzen pasēto (4:3). Piektajā spēlē tajā pašā laukumā jau notiek sensācija – Sanhosē uzvar (6:4) un ir tikai vienas uzvaras attālumā no uzvaras sērijā, taču sestais mačs, kas jau notiek motoru pilsētā, visu saliek savās šķietami loģiskajās vietās (Red Wings sagrauj ar 7:1). Septītā un izšķirošā spēle, kas, protams, notiek spēcīgākās komandas laukumā, Sharks izcīna uzvaru (3:2). Neko tādu hokeja pasaules nav gaidījusi, vēl jo mazāk, ja uz papīra lapas tiek meklēti galvenie varoņi: Irbe, Makarovs, Larionovs, Garpenlovs, Eliks, Ozoliņš, Dalīns, Pedersons, Nortons... Otrajā kārtā pret Toronto Maple Leafs, veiksme mazliet uzgriež muguru – zaudējums sešu spēļu sērijā – taču, pēc sezonas 1994. gada 17. maijā savai komandai Sanhosē pilsētā tiek sarīkota parāde, kas līdzinās Stenlija kausa izcīnīšanai. 15 000 līdzjutēju korī skandē – Irbe! Wall! Irbe! Wall!

Nākamais gads NHL sākas ar lokautu, taču tas savā ziņā izglābj Artūru Irbi. Pirms jāņiem savā dzīvoklī Mežciemā, Sanhosē Sharks vārtsarga rokas pamatīgi saplosa viņa suns Rembo un tikai mikroķirurga Jāņa Ģīļa darbs, ļauj noticēt, ka Irbem karjera turpināsies. Dakteris tagad atceras, ka viņš pats bija laimīgs, kad izdevās piešūt nokostos pirktus, cerībā, ka pārrautie audi atjaunosies un roku varēs kustināt, lai arī deformēti, bet tomēr – par hokeju tajā vakarā neviens no mediķiem nedomāja... Taču Irbes pirmais jautājums ārstam bija tieši par hokeju. Negadījumu rūpīgi slēpa, jo Artūrs nevēlējās, ka šīs ziņas nonāk līdz klubam – tas kaitētu viņa konkurētspējai. Arī aģenta sarunās par jauno līgumu tas nepalīdzētu. Labi, ka bija lokauts. Līdz gadu mijai Irbe bija atjaunojis savu plaukstu darbību un uz pirmsezonas treniņnometni ieradās, tēlodams bezrūpību un maksimālu gatavību atkal mesties lielajā cīņā. Tikai pēc pirmajām uzvarām atklātībā nāca ziņas, par vasarā notikušo, kas Artūra spēlei piedeva jaunu asumu. Lai gan saīsinātajā sezonā viņš nospēlēja 38 spēles un guva 14 uzvaras (4 no tām bija sausās!), speciālisti uzskatīja, ka Irbe vairs nav nekāds Wall... Vidēji spēlē viņš laida iekšā 3,26 ripas, ar atvairīto metienu procentu 89... Tas bija viduvēji, par ko satraucās arī komandas vadība. Nelaime ar suni bija kā vēl viens arguments, lai iebāztu Artūram acīs – redz, tomēr nevari viss vairs spēlēt kā agrāk... Irbe spītējās, taču uzvaru pār Kalgarī Falmes izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā neviens vairs par varoņdarbu nesauca, bet pārliecinošais zaudējums otrajā kārtā pret Red Wings (četrās spēlēs, katrā no tām savos vārtos Sharks aizsardzība ielaida sešas ripas), jau radīja pirmās nopietnās runas par jauna pirmā mūra nepieciešamību. Lai gan vēsture saka priekšā, ka bija vēl viena sezona, kurā Irbe sevi sauca par Sharks vārtsargu, viņa karjeras beigu sākums Sanhosē jau bija iezīmēts. 1995./96. gada sezona priekš komandas sākās ar Ozoliņa aizmainīšanu uz Denveru, par to pretī saņemot izcilo snaiperi Ovenu Nolanu – pilsētā bija ieradusies jauna zvaigzne – taču Irbem tas bija gads, kurā viņš skatījās mugurā Krisam Tereri... Nākamajā vasarā Artūrs parakstīja līgumu ar Dalasas Stars un Sanhosē epopeja viņa NHL karjerā bija noslēgusies.

No Sanhosē Artūrs nekad nav aizbraucis projām. Kad viņdien sazvanījāmies, viņš teica: „Zini, man ir nojauta, ka es šajā pilsētā atgriezīšos vēlreiz... Jo man tur ir atmiņas, man tur ir māja! Mani tur pazīst un ciena! Es šajā pilsētā patiešām jūtos labi!”. Uzņemšanu Slavas zālē Irbe sauc par vienu no lielākajiem aizkustinājumiem savā profesionālā hokejista karjerā. „Ja tas notiek un es esmu pirmais no Sharks puišiem, kas izpelnās tādus godus, laikam tomēr būšu viņiem palicis labā atmiņā,” ļoti vienkārši pasaka Artūrs. Šovakar viņš atkal būs uz ledus, lai izdarītu simbolisko ripas iemetienu. Vai zināt, pret ko spēlēs Sharks? Irbem tas patiešām būs simboliski... Losndželosas Kings. Bet otrdien, gatavodamies savam svinīgajam inaugurācijas aktam, Artūrs atkal būs starp saviem amerikāņu draugiem un līdzjutējiem – viņš sniegs vairākas autogrāfu stundas, kurās iegūtie ziedojumi tiks nodoti labdarībai un bērnu patversmēm. Arī Latvijā. Tāds viņš mums sanācis – Artūrs Irbe, izcilākais latviešu hokeja vārtsargs, viena no dižākajām Latvijas personībām. Tagad – tālās Sanhosē sporta slavas zāles goda cilvēks. Pelnīti.