Sirdsapziņas izstaipītie futbola noteikumi

Vienosimies uzreiz: šo rindu rakstītājs nekādā ziņā nemēģinās jums iegalvot, ka ogļu pletīzeris ir daudzkārt labāks par mūsdienīgo General Electric ražoto gludekli ar taimeru, tvaika izpūtēju un pievienotu elektrisko spļaujamtrauku.

Kaut gan... Kāda vecajam pletīzerim bija neatkārtojama ogļu smarža...

Bet esam mēs tur, kur esam. Sen aizmirsies tas laiks, kad pasaules mēroga mačos tāllēkšanas, šķēpmešanas un citos sektoros veiktos attālumus uzmērīja, staipot mērlentas. Kad augstlēkšanas latiņas atrašanās vietu attiecībā pret zemi izmērīja ar divmetrīgu mērkoku. Kad basketbola mača sekundes un minūtes skaitīja ar šaha pulksteni. Datorizācija, digitalizācija, mikroshemizācija veic uzvaras gājienu pār pasauli un – gribi to, vai negribi – ielaužas arī sportā. Jomā, kurā tieši cilvēciskajām (nevis mikroshēmu) attiecībām, to maksimāli sakāpinātajam spraigumam dinamiskas konkurences apstākļos, ir augstākā vērtība un nozīme. Atvainojiet, bet tās spēles un sportošanas, kas ieprogrammētas datoros, salīdzinājumā ar dzīvo sportu man atgādina vārgu onanēšanu pret kaislīgu mīlēšanos...

Bet! Ja mums reiz ir pieietamas videokameras, tad kālab gan tās nelikt lietā reizēs, kad dzīvie tiesneši nespēj saskatīt bumbu vismaz pusmetru pāri vārtu līnijai? Dzīvojam taču divdesmit un pirmajā gadsimtā, toties futbolu apkalpojam gluži kā pirms simts gadiem?! Hokejā jau labi pasen strīdīgos vārtu momentus tiesneši drīkst un var izpētīt ierakstos vai līdz centimetram. Patiesi – ar ko gan futbols būtu sliktāks?
Protams, ka neviens sporta veids nevar būt ierobežotāks par vienu. Viens likums, viena taisnība visiem? Tad tikai ir jāņem vērā, ka nopietnu hokeju, ja ne 100, tad 99 procentīgi spēlē aprīkotās hallēs, kur video pielietošana neizraisa nekādas problēmas. Savukārt futbolu piekopj ne tikai Londonā un Rīgā; kājbumba ir tik plaši izplatīta visā pasaulē, ka ar to aizraujas arī Centrālāfrikas savannās un Dienvidamerikas pampās, kur elektrība vēl nav ievilkta. Un ja videotiesāšana tiek pielietota Anglijas premjerlīgā, tad ar ko gan sliktāka Latvijas LMT virslīga? Tad kāpēc to, ko drīkst Rīgas futbolisti, sava iemīļotā sporta veida regulēšanā nedrīkst pieprasīt kājbumbas spārdītāji Pampāļos? Viens likums, viena taisnība visiem...
Ak tā, jūs sakiet: video lietojams tikai augstas kvalitātes un popularitātes mačos? Tad kur gan būtu novelkama tā robeža (kas nosakāma ar likuma, ar noteikuma spēku) video klātbūtnei? Starp Londonu un Rīgu? Vai starp Rīgu un Pampāļiem? Jeb varbūt tomēr starp Pampāļiem un Sūnuciemu?

Jau tuvāka realitātēm ir iecere par vēl divu aizvārtu tiesnešu piesaisti futbola mačiem. Patiesi, tādi darboņi varētu uzmanīt ne tikai vārtu līniju, bet arī ar karodziņu kā līnijtiesneši signalizēt galvenajam pārkāpumus vārtsarga, varbūt pat visā soda laukumā. Visu saredzēt, visu izregulēt; visiem būtu labi un zemes virsū beidzot iestātos futbola taisnības valsts. Arī grūtības izskatās mazākas, nekā uzstādot videokameras: futbols ir gana populārs, lai tajā piedalīties gribētu vēl daži aizrautīgi cienītāji – kaut tikai kā vārtu tiesneši.
Nuja, bet par darbu taču ir jāsamaksā – tātad jauni izdevumi. Šaubos gan, vai vēl daudzviet līnijtiesnešiem maksā tā, kā pasaules kausa izcīņā: 40 tūkstošus amerikāņu vai eiropiešu naudiņu par vienu maču. Gan jau apmaksas problēmu katrs pagasts spētu pa savam nokārtot – galu galā cilvēks tomēr izmaksātu lētāk, nekā videokamera. (Vispārējie futbola spēles noteikumi taču apmaksas summas nediktē.)
Galīgais lēmums, protams, kā tagad tā aizvien piederētu tikai un vienīgi galvenajam tiesnesim. Kurā tad nu sakopojas viss problēmu midzenis.

Futbolā aizvien vairāk un vairāk tiek pielietots nevis noteikumu burts, bet gan tik gaisīgs un miglains nojēgums, kā galvenā tiesneša sirdsapziņa (katram atšķirīgi sava) un pat spēles izjūta (?! – tiesnesis taču nespēlē līdzi). Dienvidāfrikā, manuprāt, šajās sirdsapziņās un izjūtās daudzi tiesneši iegrima krietni par dziļu, iznākumā ievērojami un pret noteikumiem iespaidojot tā vai cita mača gaitu un galaiznākumu. Atvainošanās par izdarītajām kļūdām pēc fiksētā spēles rezultāta pielīdzināma džentlmeniska slepkavas noliktam cēlu liliju pušķim uz upura kapa. Smaržo jau labi, taču beigtais ir un paliek beigts vēl ilgi pēc tam, kad smarža pagaisusi.
Tieši šī uzsvērtā paļaušanās, uzticēšanās viena cilvēka viedumam, sirdsapziņai un goda prātam ir novedusi futbolu tur, kur tas nu atrodas. Proti situācijā, kurā par tīru, patiesi džentlmenisku spēli ir jāaizmirst, jo ar tādu neko vairs nevari panākt. (Tāpat kā atsevišķas fair play balvas ir tikai neliels plāksteris uz lielas brūces.) Godā celta senā jezuītu atziņa: mērķis attaisno līdzekļus.

Tiesnešu sirdsapziņas stiprināšanai, varbūt arī kukuļdošanas bezjēdzībai, acīm redzot kalpo tās četrdesmit pieci tūkstoši naudiņas (latvietim vesela bagātība!), ko par vienu maču pasaules kausā saņēma spēles galvenais arbitrs. Taču atcerēsimies: ko nevar nopirkt par naudu, to var nopirkt par lielu naudu. Kas var notikt tad, kad līdz finālposmam izkļūs kāda no arābu naftas šeihu izlasēm? Kas jau notika aizpērnajā pasaules kausa izcīņā Dienvidkorejā ar mājinieku komandu? A?

Pārmaiņas pēc pavaicājiet tiem, kas spēlēja futbolu pirms gadiem piecdesmit: cik reizes vienā mačā katra komanda uzdrošinājās spēlēt nevis bumbā, bet pretinieka kājās? Kas tagad notiek gandrīz ik minūti...
Laikā drīz pēc brīdinājuma kartīšu ieviešanas vienas dzeltenās parādīšana visas spēles laikā bija ārkārtējs notikums, savukārt sarkanās izvilkšana jau nonāca vismaz rajona partijas sekretāra kompetencē.
Pretinieka aizskaršana ar rokām – kur nu vēl krekla vai citu apģērba gabalu raustīšana – vienkārši atradās ārpus pārgalvīgāko fantāziju loka. Tā futbolu nespēlē!
Ar minēto negribu apgalvot, ka senos laikos futbols bija labāks, meistarīgāks. Manā jaunībā, piemēram, tikai retumis vārtsargi spēja no vārtsarga laukuma raidīt bumbu pāri centra līnijai. Bumbas iegriešana lidojumā Lobanovska izpildījumā skatījās kā astotais pasaules brīnums. Daudzi šodien ikdienišķi tehniskie paņēmieni vispār nebija pazīstami. Spēles temps rādījās daudz lēnāks par šodien iespējamo. Ko tur vēl pieminēt itāļu kattenačio laikus, kas vispār teju teju nožņaudza futbolu...

Bēda ir citur: futbolā aizvien mazāk tiek strikti piemēroti likumi; gluži par likumu kļūst noteikumu vaļīga traktēšana vai pilnīga ignorēšana. It kā spēles uzlabošanas, intensifikācijas, labākas skatāmības, lielākas intrigas vārdā. Piemēram: nu kā var nozīmēt pendeli izšķirīgā pasaules kausa mačā par sliktu izslavētiem futbola grandiem? Tas taču ir kaut kas neiespējams un nepieļaujams – kaut noteikumi acīmredzot pārkāpti – jo noteikumu ievērošana samaitās „skaistu futbolu”?
Līdz mūža galam mani vajās futbola šausmu aina, kurā 2004. gadā Vācijas soda laukumā mūsu Verpakovskim plēš kreklu no miesām nost, bet tiesneša svilpaunieks klusē. Jo nedrīkst tak kaut kāda Latvija iesist golu dižajai Vācijai – kas pēc smalkās futbola sabiedrības aprēķiniem būtu nepareizi un netaisnīgi!
Neatgādināšu cienījamiem skatītājiem visu to, ko vērojām aizvadītā futbola mēneša tecējumā, jo arī jums droši vien visas tās nejēdzības ņirb karstuma murgos aizvērto acu priekšā. Skaidrs ir viens: nekāda katra atsevišķi ņemta tiesneša sirdsapziņa un spēles izjūta neaizstās (kur nu vēl: neuzlabos!) stingru un striktu noteikumu ievērošanu un izpildi. Ja vienam tiek atļauts raut sāncensi aiz krekla, tad nākamajam jau ir gluži vai svētas tiesības apkampt pretinieku kā laušanās pozā; ja kāds drīkst sedzamo dauzīt pa stilbiem, tad nīderlandietis jau var atvēzēties bez sarkanās kartītes redzējuma bliezt ar korķētu pēdu pa spānieša krūšukurvi. Jo nekādi nevar pat iedomāties atstāt pašu Nīderlandi finālmačā desmit cilvēku sastāvā...

Nav jāizgudro jauna spēle – no futbola jau atdalījies regbijs, kā arī amerikāņu un austrāliešu futboli. Toties ir jāievēro un tagad jau pienākušās nepieciešamības gadījumā jāstingrina esošie futbola noteikumi. Kā teicis Vinstons Čērčils: likumi kā tādi varbūt ir nepilnīgi, taču nekas labāks par tiem vēl nav izgudrots. Un likumam patiesi jābūt vienīgajai taisnībai visiem – kā tiesnešiem, tā vēl vairāk spēlētājiem. Bet tagad: kur ir tie deviņi metri no soda sitiena vietas līdz aizsargu mūrim? Kur ir spēle ar roku un kur tās nav – kaut bumba roku skārusi? Vai ir liela vai tikai maza, vērā neņemama aizmugure? Vai soda sitiens izpildāms no pārkāpuma punkta, vai turienes, kas ienāk prātā? Vai auta iemešanas diapazons ir pārdesmit metri uz abām pusēm no vietas, kur bumba šķērsojusi sānu līniju? Un tā tālāk...
Mēdzam pasmieties par vāciešu it kā pārliecīgo punktualitāti sadzīvē, taču tā vai kā noderētu futbola sakārtošanā jau rīt. Daudz vairāk par jaunas supertehnikas piesaisti mūsu iecienītajai sporta spēlei.

Un tad būs jauki, ja tiesneša un sportistu attiecībās aizvien saglabāsies cilvēcīgais faktors – ar iespējām kļūdīties kā spēlētājam, tā soģim. (Ak, kā mums patīk vērot un izklačot skandālus!) Jo nespēju iedomāties situāciju, kurā galvenais tiesnesis skraida pie ieraksta monitora, vai ikkatru aizmugures stāvokli izpētot. Cik laika tad atliks futbolam pašam, nevis tikai taisnības skaidrošanai?
Tomēr – taisnībai būs būt! Caur noteikumiem...