Ticiet vai ne: arī hokejā bija krīze

--Tev astoņdesmitajos nebija cemme uz Jurzinovu – ka viņš deviņus gadus atrodas tev atbilstošā vietā?
--Esmu dzīvē pietiekami burzīts, lai iemācītos skatīties pāri sīkiem kreņķiem lielas lietas labad. Bet ja būsim tādi muguriņas luncinātāji vien, tad ne agrāk, ne tagad pie jēgas netikt. Noniecinot citus vājie cenšas ar muti celt savu vērtību. Esi tas, kas spēj būt. Neloki muguru un mēli, bet rādi, kā darbs ir padarāms.
Jurzinovs bija savā vietā – es savā.
--Bet ar Jurzinovu „Dinamo” taču ieguva visspožākās – sudraba medaļas—PSRS meistarsacīkstēs 1988. gadā?
--Gods un slava katram, kas pratis ko lielu izcīnīt! Taču tās medaļas nekādi nebija viena cilvēka nopelns vien – hokejs ir komandas spēle ne tikai laukumā. Komandas komplektācija tika izkopta kopš Tihonova sākuma gadiem, par rezervēm ar viņu domājām vakarā gulēt ejot un no rīta mostoties. Hokejisti sāka augt arī Latvijā. Jurzinovs bija ļoti pārsteigts, ka pēc viņa un daudzu citu leģionāru aiziešanas no Rīgas deviņdesmito gadu sākumā, PSRS čempionāta agonijā mēs palikām stabila elites komanda ap piekto vietu.
--Un tad tevi deviņdesmitajos atkal kā vienu pažarnieku sauca uz „Dinamo” – Jurzinovs bija prom, Balderis aizbrauca spēlēt NHL, Vorobjovs neprata satikt ar hokejistiem...
--Tālaika situācijā vienkārši nevarēja pieļaut atkal kādu cilvēku no malas. Attiecības komandā tiešām bija saspīlētas. Latviešu trenera mentalitāte tomēr atšķiras no krieva rakstura – kaut neslēpšu: esmu pietiekami hokejā mācījies kā no Tihonova, tā arī Jurzinova. Hokejā, ne dzīvē. Bet! Nevajag kopēt, paliec pats – kāds esi. Un mēs spējām saglabāt komandu un skatītājus. Sporta pilī sen vairs nesauca : šaibu!, bet gan: sarauj! Mums patiešām bija komanda. Arī tā ir tautas saliedēšanās.

--Līdz laikam, kad impērija saplīsa pa visām šuvēm. Kurā pusē barikādēm nostājās tava komanda? Tajā taču sparojās pat nākamais krievu izcelsmes Latvijas izlases treneris ar Vācijas pasi kabatā, kurš pērnziem apgalvoja: latviešu hokejisti tie paši krievi vien esot un par Krievijas izlasi vien slimojot...
--Vienā vietā un lietā – spēlē uz laukuma – mēs bijām saskaņoti. Lielākas vai mazākas ideoloģiskas domstarpības pie mums, tāpat kā jebkur citur, sākās līdz ar perestroiku. Kad 1991. gada janvārī bija jāiet aizstāvēt Latvijas valdību, komanda sadalījās divās daļās. Mēs gājām uz barikādēm, bet šie palika ierakumos. Nogaidīja, vēroja un teica: gan jau visus noliks pie vietas...
--Vai starp barikāžu gājējiem bija arī kāds hokeja krieviņš?
--Par to jau arī ir stāsts – par ticīgajiem un neticīgajiem. Atceros to vakaru, kad notika omoniešu uzbrukums. Bijām treniņnometnē, skatījāmies televizoru. Pie Juglas stāv veči dzelžainiem ģīmjiem, automāti kaklā. Būs tā, kā būs. Ne latvietis, ne krievs nevarēja zināt: kas notiks tālāk. Taču iekšēji katram savs lēmums jau veidojās. Tā krīze pagāja, bet pienāca atkal augusts. Tad nu esam ūkstā atpakaļ! Partijas šūniņā notika kādas sapulces. Taču pie pogām cits citam neķērās – iespējams, tā paša kopā spēlētā hokeja dēļ.
--Tolaik taču bijāt burtiski zobu pret zobu – visi vienuviet, šaurā lokā!
--Cilvēks jau parasti apskatās: ko darīs tie, kas līdzās. Viens nemēdz iet pret visiem. Nāk kaut kas jauns, cita nostādne, gandrīz cita dzīve, pie kuras jāpierod. Pats, piemēram: neesmu sarkans, taču neesmu arī balts. Bet komanda – tā nav tikai ideoloģija vai tikai draudzība, tikai tautība, tas, lielā mērogā, visupirms ir maizes darbs, elementārās dzīvības nodrošināšana tev un tavai ģimenei. Tādas būtiskas lietas vārdā dažkārt var arī pieturēt muti un dienēt tālāk sistēmā, kāda nu atnākusi – tieši krieviņam nepaprasot. Ja mēs būsim kopā kā vienota komanda, tad varbūt mēs noturēsimies, bet katrs par sevi – noteikti ne. Loģiski, ka mēs kopā spēlējām līdz galam, no situācijas izgājām godam. Līdzjutēji to novērtēja. Savukārt es nekad neesmu bijis politiķis; vienmēr paļāvies uz savu, kā pašam šķiet, veselīgo saprātu, iekšējo izjūtu.

--Tad nu kļuvām tik brīvi, ka gadiem lolotais „Dinamo” pačibēja kā nebijis. Bija grūti palikt ar pliku dupsi uz plāna ledus?
--Kārpījos, lai saglabātu labu hokeju Latvijā. Arī jaunajā ekonomiskajā iekārtā hokejam netrūka atbalstītāju, naudinieku, rūpnieku. Runāju par iespējamu akciju sabiedrību, par Sporta pils privatizāciju, lietas notika arī iesaistot Rīgas domi. Bet tad Ļeskovs piedāvāja variantu—„Pārdaugavu” – viss forši, viss notiek, viss ripo.
--Ak vai, kur gan šodien tā labi ripojošā „Pārdaugava”?
--Tie ir ceļi, kurus izvēlamies – vai kuri izvēlas mūs. Kurš pateiks: vai kopš tā laika līdz šim brīdim mūsu neatkarīgi brīvo valdību interesē sporta lietas?
--Un kā vēl – kad jāzīmējas uz medaļu guvēju fona...
--Visus padomju gadus – kopš sešdesmito beigām – hokejs Latvijā bija sports numur viens; par labākajiem sportistiem – hokejisti, par labākajiem treneriem – hokejisti, labākā komanda – „Dinamo”. Bet ar deviņdesmitajiem atkal sākās izslavētā laivas šūpošana, kad katrs gribēja būt tas smagais gals. Tas visu izšķīra, labākie hokejisti strauji aizplūda plašajā pasaulē. Tai skaitā arī es – uz Poliju. Man atbrauca pakaļ.
Domāju, ka nav ko kaunēties arī par darbu Polijas izlasē.
--Tad ko tu te atkal mokies? Būtu uzcēlis villu Zakopanē un vadījis mūža otro pusi cepuri kuldams kā viens pans...
--Paldies Polijai, bet... lai droši varētu pastāvēt, vajag arī Dzimteni zem pēdām.
Bijām tur, tāpat kā visur, kopā ar Ingu, nejutāmies slikti, tomēr... Man vēlāk, Vācijas un Šveices laika beigās, tās ārzemes bija galīgi piegriezušās; gribējās mājās, savējo vidū. Vācieši turklāt ir pārāk augstprātīgi, citus par cilvēkiem neuzskata – kas pie viņiem brauc laimi meklēt, lai rēķinās. Kaut arī pastāv labi materiālie apstākļi. Es pieļauju kosmopolītisma iespēju, taču tā ir realizējama vienīgi jaunam cilvēkam. Tādam, kā mana mazmeita, kura nesen no Norvēģijas pārcēlās uz dzīvi Francijā. Bet es atgriezos mājās ar idejām kā sakopt Latvijas hokeju, ne tikai savu dārziņu. Dzīvot svešā zemē nav mans sapnis.
--Iepriekš, 1995. gadā, jau pabiji „viesos” pats savās mājās kā Latvijas izlases pirmais treneris...
--Kad Dzimtene sauc, tad jānāk likt galvu uz ežiņas – kāda vairs runa! Kirovs Lipmans, tolaik ienācējs hokeja komandēšanā, mani paaicināja, uzticējās pēc Baldera. Gatavoju komandu Bratislavai, cīņai par iekļūšanu pasaules hokeja elitē. Galu galā sanāca gandrīz vai mana trenera mūža lielākā neveiksme.
.
--Galu galā par izlases vadītājiem noteica Beresņevu un Baldonieku. Bet tu vēlreiz tiki izmests pāri bortam... Hokejā tas ir neatļauts paņēmiens.
--Viss, kas notiek, tas notiek uz labu.
1996. gadā Latvijas izlase beidzot iekļuva A grupā. Arī mani pēc atgriešanās Latvijā pieaicināja par konsultantu. Piedalījos kā otrais treneris 1998. gadā Šveicē. Vēlāk arī Norvēģijā.
--Bet tagad Grabovska kungs ir tikai hokeja federācijas izpilddirektors...
--Es neapgalvoju, ka es visu zinu, bet tomēr šo to laikam zinu gan. Tad, kad vajadzēja izšķirties starp Lipmanu un citu, es paliku ar viņu vienā laivā. Otram arī bija taisnība – bet viņi man atgādināja matrožus, kuri rāpjas pāri Ziemas pils vārtiem. Sistēmai ir jābūt disciplinētai. Un tagad mums ir kārtība – lai citi saka, ko grib. Kas ir 17 hokeja halles Latvijā? Tas ir sistēmas rezultāts. Būdams ģenerālsekretārs, kā pašam šķiet, piedevu satvaru valsts meistarsacīkstēm un piekārtoju jaunatnes lietas. Tagad, kad strādāju kā izpilddirektors, esam izveidojuši Sergeja Žoltoka fondu, cenšamies saglabāt un darīt plašai publikai pieejamu mūsu hokeja vēsturi. Manuprāt, tas nav „tikai”.