Centrs

Latvijas izlases komplektācijā jau ilgāku laiku būtiskākā problēma ir kvalificētu centra uzbrucēju trūkums. Zinot centra uzbrucēju lomu komandas sniegumā, šāda notikumu attīstība nevar nesatraukt. Šogad, saistībā ar Jāņa Sprukta izvēli, šī problēma ir tik saasināta kā vēl nekad iepriekš. Zīmīgi, ka Harijs Vītoliņš vienā no intervijām būtībā norādīja, ka arī šajā pavasarī, attiecībā uz centra uzbrucēju problēmu, nebija plānoti būtiski risinājumi vai manevri. Komentējot Sprukta izvēli, viņš minēja, ka šogad ir bijis plānots izlases sniegumu balstīt uz diviem pārbaudītiem centra spēlētājiem - Vasiļjevu un Spruktu. Proti, komanda izlīdzētos ar diviem spēlējošiem centriem uz kuru pleciem gultos atbildība par rezultāta veidošanu un diviem citiem centriem, kuriem laukumā būtu jāizpilda salīdzinoši vienkārši norādījumi, kuru izpildei, visbiežāk, pietiktu ar fizisko sagatavotību un pašatdevi. Līdz ar Jāņa atteikumu, šāds konceptuāls risinājums vairs nav iespējams. Treneri ir spiesti nodemonstrēt savi meistarību un atrast risinājumu, jo komanda ar vienu spēlējošu centru diezin vai spēs sagādāt neatrisināmus rēbusus pretiniekam.

Līdz šim aizvadītajās pārbaudes spēlēs, ja pēc pirmajām vairāk varēja runāt par to, ko Latvijas izlases jaunā maiņa nevar, tad pēdējā spēle ar Somiju jau nodemonstrēja, ka arī jaunajiem spēlētājiem ir krampis un pie noteiktiem taktiskajiem risinājumiem, arī šādam sastāvam ir varianti aizķerties spēlē un tur sava loma ir arī centra uzbrucējiem. Tīri skaitliski Latvijas izlases sagatavošanās posmā komandai it kā nevajadzētu rasties problēmām ar centra uzbrucējiem. Pārbaudes spēlēs jau piedalās Andris Džeriņš, Armands Bērziņš, Aleksejs Širokovs, Sergejs Pečura (līdz ar traumu viņa dalība gan ir stipri apšaubāma), tāpat arī jaunais uzbrucējs Raimonds Vilkoits. Komanda drīzumā cer sagaidīt arī vienu no tās balstiem – Herbertu Vasiļjevu. Seši centra uzbrucēji, no kuriem jāizvēlas četri. Papildus, publiskajā telpā arī riņķo versijas par kārtējo malējo uzbrucēju iespēlēšanu centra pozīcijās. Izskanējuši gan Daugaviņa (ja varēs ierasties), gan Karsuma (ja paspēs atlabt) uzvārdi. Proti, treneriem ir pieejami dažādi risinājuma varianti.

Pēc pirmās spēles ar Somiju Oļegs Znaroks minēja, ka no tā sastāva, kas spēlēja pret Somiju, cita starpā, tiek meklēti divi centra uzbrucēji. Tomēr skaidrs, ka galvenā izvēle ir par to, kas spēlēs potenciāli vadošā virknējumā starp Lauri Dārziņu (cerams, ka viņam izdosies izārstēt savainojumu) un Miķeli Rēdlihu, proti, kurš būs otrs spēlējošais centrs?

Vēsturiski šajā maiņā bieži ir darbojies Berziņš un nav izslēgts, ka treneri izvēlas šādu risinājumu. Tomēr, pēc tam, kad ir redzēts, kādu spēli šī maiņa ir spējusi demonstrēt ar Troteru vai Spruktu centrā, maz ticams, ka šāds risinājums nestu vēlamo atdevi. Ir iespējams arī balstīties uz spēlētāju pieredzi, tomēr Aleksejam Širokovam ir bijušas ļoti daudz iespējas pierādīt savu varējumu un maz ticams, ka viņš pēkšņi spēs darboties krietni produktīvāk, to labi parāda arī nesenajās pārbaudes spēlēs redzētais. Cerīgākais kandidāts starp centra uzbrucējiem, iespējams, ir Andris Džeriņš. Spēlētājs ir spējis sevi epizodiski pierādīt „Dinamo” sastāvā un varētu būt nobriedis spert nākamo soli un uzņemties lielākus uzdevumus un atbildību par komandas rezultātu. Viņam gan līdzi velkas neveiksmīgs mēģinājums uzņemties vadošu lomu Rīgas „Dinamo”, laikā, kad vairāki līderi cīnījās ar savainojumiem. Tomēr laiks iet uz priekšu un jācer, ka katra neveiksmes Andri iedvesmo vēl cītīgākam darbam un pietuvina panākumiem nākotnē. Džeriņa sniegums pēdējās izslēgšanas spēlēs un pārbaudes spēlēs par to liecina. Tomēr, ja ieradīsies Kaspars Daugaviņš, tad ļoti ticams, ka treneri izvēlēsies veikt eksperimentu ar Kaspara iespēlēšanu centrā. Kopumā, šāds risinājums var dot rezultātu un malējā uzbrucēja iespēlēšana centra uzbrucēja pozīcijā Latvijas izlasē ir jau iestaigāta taciņa, proti, abi pašreizējie vienīgie stabilie centra uzbrucēji – gan Sprukts, gan Vasiļjevs klubos darbojas vai savulaik ir veiksmīgi darbojušies malējā uzbrucēja pozīcijās. Iepriekš šāds eksperiments ir izrādījies veiksmīgs, kāpēc, lai tas nenostrādātu arī šoreiz?

Kā jau pēc krīzes laikā pierasts, kur ir problēma, tur neatņemami kaut kur blakus ir arī iespēja. Tieši tāpēc, treneru izvēle un risinājumi tiek gaidīti ar ļoti lielu interesi, jo tie sniegs daudzas atbildes par treneru izpratini un domu gājienu. Viens no būtiskākajiem jautājumiem: vai izvēlētais variants būs īstermiņa risinājums vai arī tas varētu nest dividendes arī ilgākā laika periodā?