40. nedēļa. Gordija Hova hettriks

Vairākkārt „Dinamo Rīga” un jaunā galvenā trenera Pekas Rautakalio sakarā tika piesaukta desmitā sezonas spēle. Kā tāds minimālais termiņš, kad skolēniem (hokejistiem) jākārto pirmā ieskaite (jāatrāda pāris mēnešos apgūtais). To piesauca arī komandas kapteinis Sandis Ozoliņš.
Sanāca tā, ka šī spēle bija ieplānota svētdien izbraukumā ar KHL kaušļiem no Čehovas „Vitjaz”, ar kuriem nemaz tik gludi iepriekš gājis nebija. Atcerēsimies kaut vai pagājušās sezonas apkaunojošo zaudējumu savās mājās ar 0:2... Turklāt deviņu spēļu bilance bija tik skaista (viena uzvara deviņās spēlēs), ka visas līgas kopvērtējumā par mums neviena švakāka komanda vairs nebija atrodama. Turklāt tā spēle, kādu laukumā rādīja hokejisti, ar maziem izņēmumiem pilnībā atbilda turnīra tabulā ieņemamajai vietai.

Tauta runā par dažiem precedentiem iepriekšējās sezonās, kad tikai komandas kapteiņa vārds, nūja vai kāds cits izteiksmes līdzeklis ir līdzējis dusošajai „Dinamo” princesei sākt klepot un pamosties no letarģiskā miega. Varbūt šoreiz līdzēja arī tas, ka atklātībā bija paziņots par cāļu skaitīšanu (treneru un spēlētāju pēršanu, 12 jaunu uzbrucēju iegādi un tamlīdzīgi) tieši pēc pirmajām desmit spēlēm, starp citu, Ozoliņa izpildījumā.

Pirmais periods spēlē pret „Vitjaz” neliecināja, ka gaidāmi kādi krasi pavērsieni „Dinamo” kuģa kursā. Jau pāris mačus esam nomētājuši pretiniekus, bet zaudējuši, un tā notika arī šajā mačā – mūsējie cītīgi meta pa vārtiem un tāpat kā iepriekš nekādi tajos nevarēja trāpīt. Rezultāts 0:0, sākas 2. periods, un tieši Sandis Ozoliņš apsēdās „atpūsties” uz sodīto soliņa... Defekts izvērtās par efektu. Izlēcis no sodīto soliņa, Sandis izrādījās aiz muguras visiem gulošajiem mājinieku aizsargiem uz, saņēmis teicamu Mārtiņa Cipuļa piespēli, parādīja Jānim Spruktam, Gintam Meijam un pārējiem, par ko Ozoliņš tik ilgi barots ar NHL kūkām un kā jāapspēlē vārtsargs, kad ar to laukuma hokejists nonāk aci pret aci.

Nākamajā maiņā Sandis pretiniekam negaidīti atkal bija tiešā vārtu tuvumā, pārvēršot Aleksandra Ņiživija piespēli savā otrajā vārtu guvumā, kā vēlāk izrādījās, - uzvaras vārtos. Taču beidzies bija tikai tas lugas cēliens, kurā „Vitjaz” cer uz uzvaru un rupekļus pietaupa lielākam rezultātam. Mājinieku tradicionālais cēliens gadījumam, kad uz uzvaru izredžu praktiski nav, sākās trešās trešdaļas sākumā ar Brenana Kristofera uzbrukumu Krišjānim Rēdliham, bet kulmināciju sasniedza divas minūtes un desmit sekundes līdz spēles beigām, kad lielākā vai mazākā sparingā iesaistījās bezmaz visi pie Krisa Holta vārtiem esošie. Brīdī, kad „kauslis” Džeremijs Jablonskis jau bija notriecis no kājām Oskaru Cibuļski un uzspļāva principam, ka guļošos nesit, grasoties Oskaru norakt vēl zem ledus saldēšanas trubām, Jablonskim kā orkāns metās virsū Ozoliņš. Laikam deviņi no desmit hokejistiem padomātu, pirms tā rīkotos, rēķinoties, kas var notikt ar viņu acīm, degunu, smadzenēm un citām ķermeņa detaļām. Neesmu prasījis Ozoliņam, varbūt arī viņš padomāja. Tomēr tas nekavēja viņu mesties palīgā, kad viņa palīdzība bija visvairāk vajadzīga.

Protams, arī komandas kapteiņa kažokā var atrast ne vienu vien blusu, un viņa cirka numuri uz pretinieka zilās līnijas un savā zonā var stāvus iedzīt kapā trenerus, skatītājus un komandas biedrus. Tomēr tieši tāpat veiksmīgas spēles gadījumā Ozoliņš var iedzīt izmisumā (un dzen!) arī pretiniekus. Heroizēt Sandi nevajag, bet viņa loma komandā ir liela. Parasti saka, ka labs vārtsargs ir puse no komandas. Interesanti, ko šajā sakarā varētu teikt par „Dinamo”? Lai nu kā, līdzjutējs (arī žurnālists) nav muļķis un vienaldzīgu slidināšanos savējiem nepiedod. Ozoliņam var piedēvēt visādus netikumus, tikai ne vienaldzību. Samierināties ar zaudējumu nav viņa stilā. Atcerieties kaut vai kautiņu zaudētās spēles beigās pret Baltkrieviju 1998. gada olimpiādes atlases ciklā.

Katrā gadījumā nekāda krasa pavērsiena komandas sniegumā pagaidām nav bijis, un, vai par tādu kļūs spēle pret „Vitjaz” rādīs tikai nākamās spēles un sezonas turpinājums. Jau šodien atkal kāpsim uz smalkā slovāku lauvu ražotā grābekļa. Tomēr vismaz kaut kas pozitīvs ir noticis, un varbūt tas ir pamats lieliem darbiem pavasarī. Ka tagad uzvaras nāks palēkdamās, arī uz krāsns sēdot, gan domāt nevajadzētu.

Vai tiešām nebija neviena cita, ko celt šajā godā? Rudņevs guva savus pirmos vārtus Latvijas izlases rindās, Edžus Treimanis grieza pogas pretiniekiem BMX Eiropas čempionāta 3. un 4. posmā, Aija Brumermane stāvēja blakus Itālijas superkausa izcīnīšanai basketbolā, jauniešu Eiropas čempionu titulus jauniešiem šahā ar ierobežotu apdomas laiku ieguva Artūrs Bernotas un Toms Kantāns, bet Latvijas Basketbola savienība pelnījusi uzslavas par alusdarītavas „Baltika” filiāles „Aldara” piesaistīšanu par sponsoriem uz veseliem trim gadiem.

Par ko nedēļas sportists Ozoliņam? Par diviem goliem, rezultatīvu piespēli (kas, iespējams, varēja kļūt par trešo Sanda golu šajā spēlē, ja Varjs nebūtu metienu pielabojis), Gordija Hova vārdā nosaukto hat-trick (vārti, piespēle un kautiņš), rekorduzvaras KHL formātā sekmēšanu (gan viesos, gan savās mājās), četru „Vitjaz” kaušļu atsēdināšanu uz noraidīto soliņa no divām līdz astoņām spēlēm, drosmi un to dievišķo dzirksti, bez kuras skatīties hokeju nebūtu interesanti.