Klau: Latvijā spēlē arī regbiju!

--Latvijas regbijā tu ienāci gandrīz pašos tā pirmsākumos – 1962. gadā. Sities pa dubļiem par pliku velti gadu gadus, tikai par treneri kļūdams kādu nekādu aldziņu arī saņēmi. Kas tevi saistīja šajās, Latvijā nepopulārajās, grūtībās?
--Esmu dzimis un uzaudzis Pārdaugavā, jau agrā bērnībā palicis bez tēva. Mātei bijām trīs dēli, no kuriem es – jaunākais. Augu kā īsts ielas puika, un jāsaka paldies Dievam, ka Arkādijā atradās “Lokomotīves” stadions, bet tajā – lieliskais treneris Aleksis Auziņš. Viņš nevienu puiku nedzina prom no laukuma: ņem bumbu, ej un spēlē. Tad pa skolām staigāja dažādu sporta veidu treneri, lasīja sev audzēkņus. Vispirms nonācu pie slavenā cīkstoņa Alberta Zvejnieka, bet tad ieskatījos boksā un aizgāju pie Edgara Girgensona. Šie treneri man deva to, ko nesaņēmu mājās, proti, tēvišķīgu aprūpi. Atmaksāju ar centību, boksā tiku jau līdz pirmajai sporta klasei. Bet tad, trolejbusā braucot, ieskatījos Vladimirā Martinsonā, kam vienmēr padusē bija tāda īpatnēja, meloņveidīga bumba. Viņš manu interesi pamanīja un uzaicināja pie sevis. Tā es pirms 48 gadiem nonācu regbijā, kārtējā labā un pareizā cilvēka rokās.

--Negribu ticēt, ka tikai spēles eksotika varēja tevi uz pusi mūža siet pie regbija…
--Nu… Ieejot regbija sabiedrībā pārliecinājos, ka šeit visa rīcība un kārtošana notiek pašu starpā, katram dodot savu pienesumu iespēju robežās – nevis sekojot “vērtīgiem norādījumiem” iz partijas un valdības. Ne jau visi atnācēji izturēja un palika. Atsijājās tie, kas nespēja turēt režīmu. Prasti sakot: nodzērās. Citiem pietrūka fiziskās izturības. Palika uzticamākie un stiprākie. Radās arī tiem darba apstākļi, savainojumu sekas, kas liedza turpināt regbiju – kaut vēlēšanās bija liela. Vervēšanu regbijam allaž turējām prātā. Jūrmalas vilcienā uzrunāju tos puišus, kas priekšiņā smēķēja, lamājās un spļaudījās: nāciet un aplieciniet sevi vīru sportā, nevis ar dumju ālēšanos! Arī pa kaktiem, pa pavārtēm, pagalmiem, milicijas nodaļām ir iets un meklēts un aicināts uz regbiju. Man tas šķiet kā liela ģimene.

--Regbija ģimenes dzīve jebšu “trešais puslaiks” kļuvusi slavena un ir patiesi jauka. Taču, kā ikvienam sporta veidam, kroni visam liek sacensības…
--Par tādu starptautisku apriti kā tagad mana paaudze pat sapņot neuzdrīkstējās. Virsotne bija PSRS meistarsacīkstes, to augstākā līga, pēc kuras Latvijas regbija meistarkomanda tiecās ilgi, neatlaidīgi, taču allaž par kādu nieku nesekmīgi. Kad pirmo reizi rīkoja valsts meistarsacīkstes, notika iepriekšējs turnīrs. Tajā VEF startēja ar nepilnu spēku, jo nezināja sacensību nozīmīgumu. Tā latvieši tika iedalīti pirmajā līgā, no kuras gadu gadiem lūkoja izkārpīties. Visu laiku uz robežas, taču neveiksmīgi. Kad nolikums noteica vienas komandas pāreju uz augstāko līgu, tad mēs izrādījāmies otrie. Kad pāriet divas, tad mēs, protams – trešie. Kad rēķinājām: tagad uz augšu aizgāja gruzīni, iepriekš Maskavas “Lokomotīve”, nu būtu mūsu reize – uzrodas atkal kāds cits, kuru rīkotāji maķenīt pavelk.

--Nebija taisnības padomju regbija pasaulē?
--Mūs savu reizi “piekoda” tāpēc, ka negribēja nopietnus sāncenšus ielaist augstākajā līgā. Apmēram desmit gadus mēs patiešām bijām komanda – visi kā viens. Tiesa, nevaru gan apgalvot, ka pirmajā līgā mēs rādītos veselu galvastiesu pārāki par sāncenšiem – jo tad nelīdz nekāda košana, meistarība izdara savu. Citviet bija “rūpniecības flagmaņi”, kas pēc tā laika “neprofesionālā” padomju sporta principiem varēja savus sportistus arī atalgot, noformējot par fizkultūras metodiķiem vai atslēdzniekiem. Mēs Vefā toties bijām tīrie amatieri. Protams, izdevumus par izbraukumiem, formastērpiem, citām komandas kopējām lietām sedza VEF.

--Tu esi vienīgais man zināmais cilvēks visā Latvijas padomju sporta vēsturē kurš regbija dēļ ir sēdējis aiz restēm…
--Bija arī tāds gadījums. Visai padomju sabiedrībai labi zināms, kā tiek uzturēti un atalgoti labākie sportisti un treneri. Komandas vadītāja darbs vispār notiek bez kāda laika ierobežojuma: kamēr acis vaļā, tikmēr strādā. Un paraksties algu sarakstā kādā izdomātā vietā. Bet oficiāli skaitījās tā: ja neesi attiecīgajā laikā savā darba vietā, tad esi pārkāpis likumu. Līdz ar to ikviens padomju sporta sistēmas loceklis bija absolūti beztiesisks, ik brīdi pakļauts iespējamai darba vietas vadītāju vai grāmatvežu patvaļai, arī līdzbiedru šantāžai. Man tika pamatīgi.

--Par to tagad, kad iestājies noilgums, ir vērts parunāt pamatīgi!
--1980. gadā, Jelgavas komandas “Metālists” desmit gadu jubilejā, gatavojāmies braukt uz starptautisku (!) turnīru Maskavā. Tas bija nopelnīts ar labiem, sudraba un bronzas medaļu vērtiem startiem Latvijas čempionātā – ārkārtējs notikums, kurā ikviens spēlētājs sapņoja piedalīties. Taču ne katram sanāca…
Jubilejas sezonas startā izdalīju puišiem jaunus, krāšņus sporta tērpus. Mums bija tas gods atklāt sezonu ar maču pret slaveno RVR blici – notikums Latvijas regbijā! Visi, protams, ierodas jaunajās formās, mutes nomazgājuši un biksēm buktes iepletējuši. Pēkšņi redzu, ka viens atnācis kādos nekādos salasītos, vecos kankaros. Modris Zakarītis, zēns, kuru esmu uzaudzinājis no paša sākuma, kopš mazām dienām! Nekas puika bija, tīri labs aizsargs, lai nu dzīvē daždien šā vai tā…
Laukumā viņu nelaidu, tajā vietā spēlēja cits, kaut sportiskajā ziņā vājāks par Modri, maču mēs pazaudējām. Pēc spēles pateicu Modrim: “Par sodu tu uz Maskavu netiksi!”. Tad uz desmit dienām aizbraucu uz semināru, un pa to laiku mans nokaitinātais Modrītis izrādīja modrību: sacerēja kļauzu kur pienākas un kam vajadzīgs.
Uzreiz jau nekas nenotika, padomju aparātam vajadzē ja krietnu laiku lai iešūpotos. Tikmēr Zakarītis nāca uz treniņiem, nesa līdzi biezus likumu krājumus. Rādīja man, kādus pantus esmu pārkāpis savā dzīvē un darbībā, deva necaurspīdīgu mājienu, ka par apaļu summiņu viņš to lietu tālāk nevirzīšot. Nejutos tik bagāts un vainīgs, lai par lielu naudu atpirktos – un tā lieta nonāca pie jauna un pārcentīga obēhēesņika (OBHSS: nodaļa cīņai ar sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu – I.O.). Joki mazi, jo saskaitot kopā visu desmit gados uz autoatslēdznieka rēķina nopelnīto trenera algu iznāk socīpašuma izlaupīšana lielos apmēros. Arī sods draud būt atbilstoši liels – kaut praksē par savu trenera darbu uz rokas nesaņēmu pat pilnus deviņdesmit rubļus mēnesī.

--Vai patiesi tas notika īstenībā?
--Apcietināja mani ar miliciju pēc pilnas programmas, aprakstīja mantu – tikko biju nopircis žigulīti. Pašu iespundēja Jelgavas milicijas iepriekšējās izmeklēšanas vieninieku kamerā. Pratināšana notika naktīs, ilgi un pamatīgi, jo tolaik dokumentus rakstīja ar roku. Neko neteiksi, bija arī humāna attieksme: man ļāva konvoja pavadībā iet paēst studentu ēdnīcā, jo milicijas čokā dienas pārtikas deva bija trīs plānas, ar cukuru apkaisītas rupjmaizes šķēlītes un kipjatoks. Panikā nekritu, kamerā vingroju kā tāds Ļeņins cariskajā katorgā un cerēju uz saprāta uzvaru. Tikmēr mani formēja pārsūtīšanai uz Centrālcietumu, jo milicijas sienās ilgāk par trim diennaktīm aizturēt nebija atļauts. Par laimi liecināt atbrauca mans bijušais Jelgavas rūpnīcas direktors Zinčenko, kurš tobrīd jau bija liels priekšnieks, vadīja pašu Vagonu rūpnīcu Rīgā. Tik ievērojamu personu izmeklētājam Fomenko bija jārespektē gribot negribot – un direktors gods godam noliecināja, ka algu esmu saņēmis pelnīti, tikai par trenera, ne atslēdznieka darbu. Bergmanis nav ne zaglis, nedz laupītājs. Tad nu mani ar visu automobīli izlaida brīvestībā...

--Vairāk kā divdesmit gadus aizvadījis regbijā, tu aizgāji uz pavisam ko citu. Vai volejbolā maizes šķēle bija biezāka?
--RAF regbijā iestājās dziļa krīze, jo citā darbā tika pārcelts direktors Pozņaks, liels mūsu atbalstītājs. Jaunajam rūpnīcas vadītājam sports bija, kā saka, pie vienas vietas. Man piedāvāja iet uz Ozolniekiem par voleja komandas priekšnieku. Iedevu volejbolam mazo pirkstiņu, bet tas paņēma visu roku – uz 15 gadiem. Varu lepoties, ka septiņus no tiem esmu nostrādājis Eiropas klases komandā –“Radiotehniķī”. Un žēl, ka tagad vairs neprotam vai negribam sarīkot tādas komandas.

--Kad Latvijas regbijs celsies augšā un kad Bergmanis nāks tajā atpakaļ?
--Jau mēģināju atgriezties vecās pēdās, sporta klubā “Rīga” piestrādādams pie futbola. Laikam jau neatbildu augstajām šodienas prasībām, mani atlaida. Regbijam nav jāceļas augšā, tas pastāvēja un pastāvēs. Vai Latvijas sporta tālā provincē vai arī tiks celts galvaspilsētas saulītē – tas vairs nav atkarīgs no manis. Bet ja sauks, tad esmu gatavs kā viens pionieris…