Kam pieder grābeklis? Itāļiem vai Znarokam...
Vispirms mēs zaudējām sīvā cīņā šveiciešiem, pēc tam viena no pasaules labākajām valstsvienībām par mums vienkārši paņirgājās un pēc tam... bija itāļi. Tas viss jau reiz ir bijis!
„Tāda komanda kā Itālija mums jāuzvar vienmēr, jo mēs vienkārši esam stiprāka izlase”. Vai zināt, kad šos vārdus teica Latvijas hokeja izlases treneris Oļegs Znaroks? Tas bija 2007. gada 2. maija vakars, kad mēs aizvadījām grupu turnīra pēdējo spēli pasaules čempionātā Maskavā (Hodinkas arēna). Latvijas tikko bija nākusi no ledus, kur aiz muguras palika viena no bezcerīgākajām spēlēm mūsu hokeja jaunlaiku vēsturē. Bet turnīrs sākās gluži kā šogad: sīvā cīņā zaudējām Šveicei (1:2), pēc tam bez variantiem zaudējām zviedriem (2:8)... Arī toreiz treneri mierināja komandu un žurnālistus, ka nekas nav noticis – ka viss ir loģiski, ka sava vieta ir jāapzinās utt. Znarokā klausījās un sprieda – jauns treneris, debijas pavasaris pie izlases stūres, taču viņš zina, ko runā... Visu saliks pa plauktiem spēle pret Itāliju. Trešais mačs grupu turnīrā. Sākām ar Dārziņa metienu – 1:0. Otrajā trešdaļā itāļi rezultātu izlīdzina – 1:1. Bet trešajā – mēs atkal sāka ar savu pieteikumu. Šoreiz Daugaviņš – 2:1. Divas minūtes pirms spēles beigām...itāļi jau ir vadībā (2:3) un tikai Dārziņa roka ļauj neticamā kārtā šo spēli izlīdzināt – 3:3. Pagarinājuma piektajā minūtē itāļi guva uzvaras vārtus...
«Mums nav nekāda attaisnojuma. Latvijas komandai bija jāuzvar pamatlaikā un arī pagarinājumā,» sacīja Znaroks. «Tā notiek vienmēr, ja taupies un atliec uz pēdējo brīdi. Ja «būt vai nebūt» izšķiras papildlaikā, noteikti sākas nervozitāte. Neviens nav robots. Brīdināju, ka otrajā trešdaļā jāspēlē īsākas maiņas, jo bija tālā uzbrukuma zona, nezin kāpēc visi uzskatīja, ka mums ir jāuzbrūk... Arī papildlaikā uzdevums bija spēlēt pretuzbrukumā un pašiem neiekrist. Jutu, ka neiemetīsim, bet bullīšu sērijā mums bija spēlētāji, kas prot dabūt ripu vārtos.»
«Man ir šoks, un grūti pieņemt, ka zaudējām Itālijai,» teica Kaspars Daugaviņš. «Šodien mēs slikti spēlējām kā komanda. Pret zviedriem bija liels rezultāts, bet spēle bija normāla. Šodien... Negribas pat runāt. Slikta momentu realizācija, slikta spēle aizsardzībā, nevilka arī izlases līderi. Visi kopā zaudējām, un tagad visiem kopā būs jāsitas, lai neizkristu uz B grupu.»
«Komanda nav gatava vienlīdz stabili aizvadīt visas 60 minūtes,» sarunā ar žurnālistiem toreiz uzsvēra divu vārtu autors Lauris Dārziņš.
«Tagad jau var gudri runāt, taču tās divas ielaistās ripas bija totāla neveiksme,» uzskatīja aizsargs Oļegs Sorokins. Viņš šīs pēcpusdienas spēli komentēs televīzijā no malas – kā eksperts.
No tās izlases, kas dabūja pa muguru no itāļiem pirms četriem gadiem, komandā spēlēja puse no šī gada iesaukuma – Pujacs, Ņiživijs, Reķis, Cipulis, Vasiļjevs, Daugaviņš, M.Rēdlihs, Dārziņš, Jerefojevs. Tovakar rezervē sēdēja Masaļskis, bet ripas no vārtiem ķeksēja ārā Naumovs. Mēs, protams, itāļus nomētājām – 35 pret 23.
Kas var notikt šovakar? Vēsturiskā atmiņa mums laba, taču itāļi uz šo spēli stabili paņems līdzi to pašu Hodinkas grābekli, ko staipīja pirms četriem gadiem. Nezinu, ko domā mūsu spēlētāji, bet atļaušos norādīt, ka šī spēle būs jāuzvar gan viņiem, gan abiem treneriem. Ja tas neizdosies, tad uz Znaroka uzvalciņa būs trekns tauku pleķis no itāļu picas, bet Vītoliņš būs spiests kasīt no biksēm nost spageti paliekas... Šī spēle ļaus mums uz izlases treneriem palūkoties kā uz sava darba lietpratējiem, neatkarīgi no aizvadītās sezonas sasniegto. Arī par hokejistu spēku un gribēšanu varēsim spriest visnotaļ skaidri, bez zemtekstiem un aisbergu neredzamajām daļām. Neko negribētos dzirdēt par nogurumu, iztukšoto emociju katlu vai nespēju šo Latvijas izlasi noskaņot vienai – izšķirošajai spēlei. Vēl mazāk vajadzētu runāt par tiesnešiem. To Oļegs ar Hari varēja murrāt pirms četriem gadiem, vai - pēc šogad spēles ar Kanādu, ko treneris jau izmantoja. Tagad viņiem ir lieliska iespēja iekāpt upē tajā pašā vietā, bet palikt tomēr sausām kājām – savdabīgi, ironiski, pamācoši. Taču pats galvenais – viņi var parādīt, ka itāļu grābeklim vairs nav zaru... Vai Latvijas izlase ar šo sastāvu un treneriem to spēj? Ja nespēj, tad paliek Lipmana retoriskā žāvāšanās pirms čempionāta preses konferencē:
- Mēs ļausim trenerim strādāt, neatkarīgi no sasniegtā rezultāta... Ja būs slikti, tad vajadzēs atkāpties prezidentam...
Vai nav jautra diena?
+3 [+] [-]
+17 [+] [-]
+8 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
a par Pavlovu - tas tomēr ir Kiram zināms kadrs, tāpēc viņa kandidatūru Kira izskatīs vispirms nevis Kiram unknown ārzemnieku.
-1 [+] [-]
Par Pavlovu runājot.... iespējams arī, ka Kiram viņš ir pazīstams kadrs, bet mūsu spēlētājiem viņš būtu "jaunums" un ne vienmēr viss jaunais ir labāks kā vecais... un nav jau arī vēl nekur teikts, ka pats Pavlovs tādam Kiras piedāvājumam tagad uzreiz piekristu....
Manā skatijumā, pat spēlējot par palikšanu vajadzētu atstāt šos abus trenerus, jo reāli jau vismaz aizsardzībā arī mēs spēlējam ar otro sastāvu un daudziem džekiem šis ir pirmais čempis (ceļi trīc, rokas lāga neklausa u.t.t)....
Un kā Puče pirms čempja teica - "ļaujam viņiem strādāt" visu ciklu līdz nākamajam OS Sočos, kas arī tad varētu būt par atskaites punktu abiem izlases treneriem....
+2 [+] [-]
-3 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
Par Znaroku runājot.... viņš daudzus no tagadējiem sborņikiem zin jau no junioru/jauniešu vecuma un tas nav maz....
[+] [-]
P.s ā, vēl jau ir arī Jūlis, Ābols un Miklošovičs
[+] [-]
Padomā kāpēc amerikāņi un kanādieši liek tādu uzsvaru uz komandas GM.