Latviešu leģionāri PSRS hokejā

Algotnis uz divām spēlēm

Pirmie, kas devās PSRS maskēto profesionāļu gaitās 1949. gadā, bija rīdzinieki: vārtsargs Harijs Mellups, aizsargs Roberts Šūlmanis un uzbrucējs Elmārs Bauris. Pirmie divi tika aicināti uz VVS (kara gaisa spēki) komandu, bet Bauris nonāca Maskavas “Spartakā”.
Kā zināms, Mellupa un Šūlmaņa gaitas Krievzemē beidzās traģiski. 1950. gada decembrī Sverdlovskas lidostā nosēžoties avarēja lidmašīna ar visu VVS komandu tajā. Gāja bojā arī abi latviešu lielmeistari. Bauris toties „Spartakā”palika dzīvs, tomēr pārcieta smagu slimību.
Viņš pats: “Par “Spartaku” nevaru teikt nevienu sliktu vārdu, tikai uzspēlēt gan iznāca vien divas spēles. Treniņi notika Maskavas Tarasovkā uz dīķa. Ielūzu ledū un saķēru pleirītu. Bet maskavieši malači – samaksāja man nolīgtos 17 tūkstošus rubļu, par kuriem uzcēlu savu pirmo māju Rīgā, Bērzaunes ielā pie Gaisa tilta. Otra māja man uzcēlās Berģos, tad trešā – Krimā.”
Jau nākamajā sezonā Bauris bija atkal sprauns un atpakaļ Rīgas “Daugavā” līderu pulkā. Tomēr PSRS meistarsacīkšu medaļas kanādiešu hokeja latviešu skolotājiem tā arī palika nesasniegtas – dēļ sāncenšu krievu pārākās fiziskās sagatavotības..
Būtu klausījis zinošu ļaužu vēlīgos padomus, Bauris varētu taisīt karjeru padomju apstākļos. Vajadzēja tikai iestāties komjaunatnē un no turienes tālāk komunistu partijā. Tiktu vadošā un barojošā sporta komandiera amatā. Vismaz par treneri jau nu noteikti paliktu. Bet tā Elmāru Bauri atbīdīja no jaunatnes izlases vadīšanas. Viņam gribēja piekabināt kā palīgu (ar domu – kā drīzu pēcnācēju) no Krievijas pie mums pēc sviesta uz maizes atbraukušo Vladimiru Rešetņikovu. Cienījamais seniors tā nebija mierā – un saņēma vilka pasi. Ja ne, tad nevajag arī – savas taisnības apziņā treneris Bauris aizbrauca strādāt Krimā un uz desmit gadiem kļuva par Eļmar Aļfredovič, toties nekļuva par marioneti. Diemžēl aizbraucot nepabeigts palika Fizkultūras institūts Rīgā; savas spītības pēc, kā pats uzskata, Alfredovičs arī palika bez PSRS sporta meistara goda nosaukuma. Kaut gan desmit sezonās bija desmit labāko vārtu guvēju sarakstā, viengad pat ceturtajā vietā.

Brīnumbērns hokeja vārtos

Latvijas hokeja vēsture par Hariju Mellupu lakoniski, bet ar cieņu pauž: "Viens no visu laiku izcilākajiem Latvijas vārtsargiem. Allaž nosvērts, apveltīts ar lielisku reakciju. Ļoti labi spēlēja ar nūju un tvēra ripas. Nekad nesamierinājās ar zaudējumu."
Tūdaļ pēc kara, kad "Dinamo" organizējās spēcīgākie, viņi uzaicināja pie sevis arī labu vārtsargu — Mellupu. 1946. gada LPSR meistarsacīkstēs viņš visās spēlēs kopā ielaida tikai divus vārtus un viņa komanda kļuva par čempioni.
Kā Rīgas dinamieti Hariju Mellupu 1948. gadā uzaicināja uz PSRS izlasi, kuru funkcionāri, bīdamies piedzīvot zaudējumus ar impērijas zīmogu, dēvēja par "Maskavas izlasi". Lieta tā, ka latvieši tikko bija iemācījuši krieviem Kanādas hokeja paņēmienus. Bažas rādījās lielas, jo uz sacensībām ieradās "brālīgie" čehu hokejisti, kuri nule olimpiskajās spēlēs Sanktmoricā nospēlēja neizšķirti ar pašiem kanādiešiem un izcīnīja sudraba medaļas. Galu galā bailuļiem tomēr vajadzēja apmierināt "čehu brāļu" neatlaidīgos lūgumus tikties ar pirmo PSRS virknējumu.Taču ”maskaviešu” vārtsargs Mellups spēlēja lieliski, izraisot klātesošo sajūsmu un apmulsinot pretinieku. Maskavas izlase sāka spēlēt ar iedvesmu un izcīnīja sensacionālu uzvaru — 6:3.
Viesu vārtus sargāja tālaika Eiropas labākais vārtsargs Bohumils Modrijs. Pēc spēles viņš pieslidoja pie Mellupa, uzdāvināja viņam savu hokejnūju, un izbrīnēts noteica: "Tu gan būsi labāks par mani...".
Varbūt jau bija. Varbūt jau varēja saskatīt pasaules hokeja augstākās virsotnes. Varbūt varēja vārtos parādīt vēl ko fantastisku. Varbūt…
1949. gadā Mellups (vienlaik arī vēl viens latvietis Voldemārs Šūlmanis) pieņēma Kara gaisa spēku komandas uzaicinājumu uz Maskavu. Varētu jau pārmest patriotisma trūkumu un nezin ko vēl, taču... Maskavā izrādījās daudz vieglāk ietikt starptautiskajā apritē, nekā tas bija iespējams Rīgā. Turklāt Vasilija Staļina (diktatora palaidnīgā dēla)"gaisa ērgļi" iepriekš bija izcīnījuši otro vietu PSRS meistarsacīkstēs, un nu mērķēja uz pirmo. Debija izrādījās spoža, līdz Jaungadam KGS un Mellups zaudēja tikai četrus vārtus. Latvieši uz kopīgā fona krietni izcēlās, turpmākā sporta karjera rādījās daudzsološa.
Tad bija lidojums kara transportlidmašīnā 1950. gada decembrī uz Sverdlovsku — un kritiens mūžībā.
Lidaparāts, kuru saviem mīluļiem bija piešķīris Vasilijs, sniegputenī ejot uz nosēšanos neaprēķināja pareizo distanci līdz zemei un ietiecās tanī. Visi pasažieri un apkalpes locekļi bija uz vietas pagalam. Taču Padomju savienībā šo traģēdiju centās notušēt, runāt par to nebija labais tonis. Vai tad mums cilvēku trūkst?!
Bet Dievs nav mazais bērns un zina, ko dara: mīl talantīgos — un agri sauc tos pie sevis. Laikam jau lai nespēlētu Latviju okupējušas armijas komandā…

Godavīrs hokejā

Tagad viņš ir Juris Reps, bet tolaik bija –Juris Repsis. Pie tā, izslavētā vārda, tad arī paliksim...
Repsis ienāca „Daugavas” meistarkomandā 1961. gadā – un tūdaļ triecienmaiņā. Sarkandaugavas ledus bija Rīgas puiku padarījis par izcilnieku hokejā. Tikai... Rīgas komanda, dažādu iebraukušu krieviņu vadīta un atšķaidīta, turnīru tabulās šļuka zemāk un zemāk. Toties Repsis 1966. gada PSRS čempionātā sameta 48 vārtus. Skaidra lieta, ka piedāvājumi pāriet uz šķietami labākām lielpilsētu komandām bira kā no gaisa. Juris atteicās pat no vilinošākajiem, jo bija... rīdzinieks, kurš Latvijā.
Kad nākamajās meistarsacīkstēs rīdzinieki grasās krist laukā no A klases otrās grupas, sešās pēdējās spēlēs brīnumu paveic galvenokārt uzbrucēju maiņa Kršeminskis – Repsis – Bušs. Piecas uzvaras un viens neizšķirts saglabā vietu A klasē. Bet tad komanda pajūk, jo pāriet no arodbiedrībām pie miličiem – atkal kļūst par „Dinamo”. (Tihonovs uzradās tikai gadu vēlāk.) Daži hokejisti pārgagri beidz spēlēt, daži aizbrauc uz Saratovu, bet Repsis beidzot tomēr pieņem Maskavas „Dinamo” aicinājumu...
Tur viņš godīgi atstrādā 11 sezonas, iegūstot gan sudrabu, gan bronzu. Vienubrīd arī vietu PSRS izlasē. Tomēr 1977. gadā Juris Repsis ir atpakaļ dzimtenē – jo Rīgas „Dinamo” lietas sakārtotas godam. Līdz 37 gadu vecumam, līdz 1981. gadam, viņš ir cienīts un godāts līdzdalībnieks Rīgas „Dinamo” slavā.
Arī vēlākajos gados hokejs pret Repsi nav bijis skops – līdz pat Latvijas izlases trenera postenim nu jau brīvajā valstī.

Kā pušu lauzti zvani

1977. gads bija viena no Latvijas izcilā hokejista Helmūta Baldera virsotnēm. Jau 1976. gadā debitējis PSRS izlasē ar pasaules meistarsacīkšu sudrabu un Eiropas bronzu, Helmūts 1977. gadā pasaules un Eiropas meistarsacīkstēs tika atzīts par labāko uzbrucēju. Laikraksta "Futbol-Hokkej" aptaujā Balderi nosauca par PSRS labāko hokejistu. Viņš bija meistarsacīkšu rezultatīvākais spēlētājs. Vienā spēlē sameta četrus vārtus pasaules labākajam vārtsargam Tretjakam, kurš no aizvainojuma apraudājās. Skaidra lieta, ka "tādam vīram nevar ļaut sapelēt kaut kādā provincē Rīgā". Tā prātoja Maskavas hokeja funkcionāri, un... aizkomandēja kā uzbrucēju Balderi, tā treneri Tihonovu uz "stalli" ACSK — protams, PSRS izlases pilnvērtīgas sagatavošanas interesēs. Tolaik tā bija nieka lieta, un pašam sportistam vispār nevaicāja, ko viņš grib un ko negrib. Partija un valdība lika...
Savdabīga, "kā pušu lauzti zvani" (pēc A.Brigaderes) bija Latvijas hokejmīļu attieksme pret Balderi, ACSK un PSRS izlasi. "Krievniekiem" joprojām visi latvieši vēlēja zaudējumus, taču savam Balderim — uzvaras un medaļas. Saldi rūgti tādēļ mums jutās attiecīgie panākumi, kurus retajos atvaļinājuma brīžos mājās pārveda karakalps.
1980. gadā uz olimpisko Leikplesidu PSRS izlase atbrauca, lai tāpat vien paņemtu zelta medaļas. Finālposmā pašpārliecinātību sagrāva patiess patriotisms un sirdsdedze ASV hokejistu izpildījumā. Tas bija skaistākais hokejmačs, kādu savā mūžā esmu redzējis, kurā amerikāņu studenti padarīja mēmus PSRS rūdītos profesionāļus — 4:3. Pār hokejistiem tad nu Maskavā gāzās vesels samazgu šļūdonis.
Vispirms jau pār Balderi — kā viņš drīkstējis nekļūt par PSRS izlases glābēju, ja no viņa tas gaidīts?!
Jā, Leikplesida nebija latvieša labākais turnīrs. Bet tāds tas nebija visai komandai — tad kāpēc par lielāko grēkāzi jāskandina viens? Kad šis viens citreiz patiešām nospēlēja visas komandas vietā un vārdā, tad daudzināja "kolektīva panākumus"...

Vienalga, Balderis bija pelnīti pirmais, kurš cirta latviešu ceļu uz NHL. Sekoja Artūrs Irbe un Sandis Ozoliņš, bet tā jau ir cita luga citās dekorācijās...