Nikolajevas slavenība Peiners

Vispirms jāapsveic tevi ar regulārās sezonas rezultatīvākā spēlētāja godu. Tas ir liels panākums tavā karjerā?

Paldies! Nē, neuzskatu to par lielu panākumu. Simss, kas kādreiz Ventspilī spēlēja, bija manāmi priekšā, vēl citi spēlētāji, kas Ukrainu pameta, bija līdzās. Ja nebūtu aizbraukuši prom, es noteikti nebūtu pirmajā vietā. Patīkami, protams, būt rezultatīvākajam.

Tik un tā statistika nav slikta pirmajai sezonai ārzemēs.

Jā, statistika it kā nav slikta, bet sniegumā vēl ir daudz vietas progresam. Ne sevišķi esmu apmierināts ar savu sniegumu, bet nav arī slikti.

Kas ir tie elementi, kuros vajadzētu progresēt?

Kļūdas varētu būt mazāk, nekrita arī metieni no distances. Kaut kā biju pazaudējis pārliecību, tāpēc vairāk līdu uz apakšu, kā rezultātā bieži vien sanāca samocīti metieni. Brīžiem prasītos spēlēt agresīvāk aizsardzībā.

Kurā pozīcijā sanāca spēlēt visvairāk?

Sezonas sākumā vairāk spēlēju kā otrais numurs jeb uzbrūkošais aizsargs, kamēr komandā vēl bija poļu saspēles vadītājs. Kad viņš aizbrauca, es visu laiku spēlēju kā saspēles vadītājs. Sezonas sākumā spēlēju gan vienā, gan otrā pozīcijā, bet vairāk laika laukumā pavadīju otrā numura pozīcijā.

Kur labāk patika spēlēt?

Principā man patīk vadīt saspēli, vienīgi, ja aizsardzībā tiek segts presings, un man ir jāsedz saspēles vadītāji, tad ļoti daudz spēka tiek patērēts. Tad ir grūtāk kvalitatīvi nospēlēt. Ja nav pie presinga pašam jāsedz saspēles vadītājs, tad es labāk jūtos, vadot saspēli. Patīk spēlēt ar bumbu.

Kā pirmajā sezonā, ko esi pavadījis ārzemēs, ir mainījies tavs spēles rokraksts?

Ir nedaudz mainījies. Neesmu tik agresīvs uzbrukumā. Ja LU metu pie pirmās iespējas un daudz vairāk uzņēmos, tad šeit vairāk esmu tendēts uz piespēlēm. Uzbrūku, taču lielāks akcents ir uz komandas biedriem.

Tas bija treneru korekciju rezultāts vai arī pats saprati, ka ir jāmaina spēles stils?

Agris Galvanovskis mudināja uzbrukt vairāk pašam, bija spēles, kad teica, ka es to daru pārāk maz. Īpaši sezonas sākumā bija tādas spēles. Es spēlēju komandā ar izteiktiem snaiperiem, tāpēc pats labi jutu, ka citi spēlētāji var mest ar augstāku precizitāti nekā es. Bieži vien man pārmeta, ka neuzbrūku pats, tā vietā atdodot neprecīzu piespēli. Tā ir kļūdaina lēmuma pieņemšana.

Kā tev pašam šķiet – esi progresējis šīs sezonas laikā?

Domāju, jā – noteikti. Spēles izpratnes ziņā – noteikti. Arī pretinieki bija stiprāki nekā Latvijā.

Pieminēji, ka daudzi spēlētāji pameta Ukrainu. Vai visiem zināmie notikumi arī tevi kā ietekmēja? It kā jau Kijevā un Krimā nespēlēji, bet – Ukraina ir un paliek Ukraina.

Runāju arī ar tiem, kas Kijevā spēlē. Viņi teica – ja neskaties ziņas, neko nemaz neuzzināsi. Visi notikumi bija pilsētas centrālajā laukumā, bet pārējā pilsēta dzīvoja savu ierasto dzīvi. Nekas ārkārtējs nebija novērojams pie mums Nikolajevā, un arī džeks, kas spēlēja Krimā, bet sezonu sāka pie mums, teica, ka redz tikai to, ko rāda ziņās. Protams, notikumi atstāja savas pēdas. Vairākās komandās finansiālā situācija kļuva nestabila, arī mums sāka kavēties algas, bet viss ir samaksāts. Par to liels prieks un cieņa pret komandas vadību, kas pat tādā grūtā brīdī atrada iespēju mums samaksāt.

Viena lieta – kā leģionāri uz to skatās. Kā mainījās vietējo spēlētāju noskaņojums?

Vienubrīd, kad bija aizdomas par karu, ģērbtuvē par to runājām. Bet tās runas bija caur nelielu smīkņāšanu – ka tūlīt būs jāiet karot. Bet to, ka šāda situācija varētu kļūt reāla, - ar tādu pārliecību neviens nerunāja. Mūs tas neskāra, spriedelējām par ziņās redzēto. Principā bija ierasts dzīves ritms.

Kāpēc tad spēlētāji masveidā devās prom?

Vairākas komandas, cik es dzirdēju, saprotot, ka neiekļūs izslēgšanas spēlēs, nolēma, ka tām nav izdevīgi maksāt leģionāriem algu. Spēlētājiem tika skaidrots, ka klubam nav naudas, turklāt tūlīt sāksies karš. Daudzi patiešām nobijās, jo ziņās rādīja briesmu lietas. Citās komandās galvenie sponsori bija saistīti ar iepriekšējo valdību – kā tā tika gāzta, tā sponsori palika bez naudas, sakariem. Vairāku iemeslu kopums noveda pie tā, ka patiešām ļoti daudz spēlētāju devās prom.

Tev pašam kaut uz brīdi nepavīdēja šāda doma prātā?

Bija. Arī aģents teica, ka ir šādi tādi varianti. Vienubrīd pat došanās prom jautājums bija ļoti aktuāls, bet es gribēju palikt un nospēlēt sezonu līdz galam. Man visa alga tomēr bija samaksāta. It kā kopā ar visiem varēja arī aizbraukt no Ukrainas (divi spēlētāji mūsu komandā aizbrauca), bet es izdomāju palikt.

Kopumā ar sezonu esi apmierināts? Tomēr septītā vieta pēc regulārā čempionāta, esat iekļuvuši izslēgšanas spēlēs.

Jā, kopumā esmu apmierināts. Labi, ka izvēlējos šo variantu. Agrim izdevās izveidot ļoti labu komandu, kas labi spēlēja otrajā aplī. Jau tā sākumā izskatījās, ka tiksim „play – off”. Kad daudzi ārzemnieki pameta līgu, tikšana tur bija vēl vieglāka. Sezona vēl nav beigusies, gribētos pacīnīties ar „Budivelnik”, varbūt aizķerties kādā spēlē vai pat sērijā. Šobrīd sezonas pēcgaršu īsti nevar noteikt, taču līdz šim ir bijusi laba.

Kā situācija Ukrainā ietekmēja ainu tribīnēs? Skatītāju skaits saruka, jo bija citas rūpes?

Mūsu fani ir vienkārši lieliski, tribīnes vienmēr ir pilnas. Pat ja mēs zaudējam. Visus gadus tā šeit ir bijis, skatītāji ir uzticamākie visā Ukrainā. Nevienā pilsētā tā ne tuvu nav. Piemēram, aizvakar bija atklātais treniņš, un pat uz to atnāca nepilni 100 skatītāji. Vidēji uz spēlēm nāk 2000 skatītāju. Pēc biļetēm uz „play – off” spēlēm rinda stājas jau četras dienas pirms spēles. Ažiotāža ir.

Tevi uz ielām atpazīst kā vietējo slavenību?

Īstenībā – jā. Par to arī man ir pārsteigums, jo Latvijā mani zina mazāk. Bieži vien cilvēki nāk klāt, cenšas uzrunāt angliski, nezinot, ka protu arī krieviski. Cilvēki šeit ir pretimnākoši, vēlas parunāties, daudzi uzrunā internetā.
Kā sadzīve Ukrainā? Viss apmierināja vai arī bija kādi kuriozi? Tā tomēr nav Rietumeiropa...

Sākumā šķita traģiski. Bet, kopš visiem spēlētājiem ir piešķirti dzīvokļi, ir diezgan forši. Dzīvojam uz galvenās gājēju ielas – ir labi veikali, kafejnīcas. Sākumā mūs ielika viesnīcā, kur viss bija tādā līmenī kā Latvijā pirms gadiem piecpadsmit. Ar Mareku Jurēviču par to spriedām – es teicu, ka šeit ir kā Latvijā pirms piecpadsmit gadiem, viņš – pat visiem divdesmit. Varam atcerēties bērnību...Bieži vien publiskās vietās tualetēs ir nevis podi, bet caurumi. Tas liekas nepierasti un nepieņemami, bet šeit tas ir normāli. Ceļu kvalitāte arī ir drausmīga.

Tev nevar nepajautāt par veselību. Šī sezonu ir pagājusi mierīgi?

Sagatavošanās posmā pirms sezonas reizēm bija novērojami pārsitieni un pāris aritmijas, bet Agris bija ļoti pretimnākošs, deva nelielas atlaides. Ļoti labi, ka treneris ir Agris, jo nav lieka uztraukuma, ka treneris varētu mani pārprast vai nesaprast. Bija daži treniņi, kad pasēdēju malā. Ik pa laikam rodas zināmas problēmas – kā jau katru sezonu. Šosezon nav ne sliktāk, ne labāk – apmēram vienādi. Ik pa laikam kaut ko jūt, bet var spēlēt – nekas traks nav. Pēc sezonas ir jāiziet nopietnas pārbaudes, tad skatīsies tālāk.

Gan jau ka, atrodoties Ukrainā, ir sanācis ar Ainaru Bagatski pārrunāt Latvijas izlases lietas.

Jā, pirms savstarpējās spēles regulārajā sezonā viņš prasīja, vai es būšu gatavs kandidēt uz izlasi. Es teicu: jā, mēģināšu un, cerams, varēšu.

Tad nav tā, ka, lai arī nekad neesi nevienā Latvijas izlasē spēlējis, būtu norakstīts?

Nē. Pašam ir nelielas bailes. Cik gadus jau mēģinu, katru vasaru viens un tas pats. Es domāju, ir jāmēģina – varbūt sanāks šoreiz.