Stabilā stagnācija?

Zīle satverta cieši rokās

Aleksandrs Starkovs ir treneris, kurš nemīl straujus manevrus, priekšroku dodot stabilitātei. Starkova atstāšana amatā mums nesola neko jaunu vai pārsteidzošu Latvijas izlases veidolā. Jauni būs vienīgi krekli, kā jau katru ciklu. Starkova lielākais pluss ir zināšanas Latvijas futbola iekšpolitikā, kas nav mazsvarīgi, jo ir arī savas īpatnības – kā jebkurā vietā. „Ja atbrauks anglis, spānis vai kāds cits speciālists, viņam vajadzēs daudz laika, kādu gadu, lai iepazītu visu. Starkovs jau visu zina, līdz ar to viņš ir palicis par galveno treneri,” uzskata bijušais izlases spēlētājs Viktors Dobrecovs. Līdzīgās domās ir arī Dainis Kazakevičs. „Futbola federācijas vadība apzinājās, ka laba līmeņa ārzemju speciālistu federācija algot nevarēja atļauties, līdz ar to, ja mēs raugāmies uz vietējiem treneriem, Aleksandrs Starkovs ir labākais treneris, kas pārzina sistēmu kopumā un ar nacionālo izlasi sevi ir labi parādījis,” secina Kazakevičs. Artūrs Zakreševskis norāda uz iestrādnēm, ko Starkovs ir veicis savā otrajā darba cēlienā, akcentējot tās kā labu argumentu, lai Starkovs iesākto darbu turpinātu:
„Ir veikta vidējās līnijas paaudžu maiņa - izskatās, ka pat tīri veiksmīgi. Aizsargi šo ciklu vēl noteikti var turpināt spēlēt. Gorkšam vienīgajam ir 30 gadi, kas aizsargam ir tīri normāls vecums. Pārējie ir vēl jaunāki. Es domāju, tas solis ir loģisks. Protams, ir argumenti, ka jāmeklē kas jauns, nevar uz vietas mīcīties, taču ir tāds teiciens: „No laba labu nemeklē”. No latviešu treneriem Starkovs pagaidām ir spēcīgākais, bet ar ārzemju treneriem ir tā, ka tu arī nezini, kur tu vari iegrābties. Tāpēc es uzskatu, ka tas ir pragmatisks gājiens. Vienīgais – varbūt ģenerālsekretāram nevajadzēja no sākuma paziņot, ka viņš ir kategoriski pret divu amatu apvienošanu, bet pēc mēneša spert soli atpakaļ. Vārds ir izmests, vairs to nenoķersi. Tādā ziņā Starkova nozīmēšana sanāca neveikla,” iespaidos dalās Zakreševiskis.

Patiešām – federācijas ultimāts bija drosmīgs un loģisks, taču, kā jau tas viņiem ir ierasts, neizdevās saglabāt stingro nostāju. Vai nu jātrenē mugurkauls, vai arī – jātrenē runas māksla. Starkovs savu līgumā paredzēto laiku „Baku” klubā nostrādās, taču nav teikts, ka viņš savu darbu neturpinās, turklāt – „Baku” nav vienīgais klubs uz pasaules. „Lēmums ir pieņemts pareizs, taču viena būtiska lieta, par ko vajag domāt, ir Starkova līgums ar „Baku”. Es neredzu īpaši lielas problēmas darba apvienošanā līdz līguma beigām, jo izlasei šajā laikā ir pāris pārbaudes spēles paredzētas, taču tas varētu būtu liels kavēklis kvalitatīvam darbam, ja nu Starkovs noslēdz jaunu līgumu ar kādu klubu – vai tas ir „Baku”, vai – kāds cits,” uzmanību vērš Dainis Kazakevičs. Būs interesanti pavērot, kā tālāk attīstīsies Starkova klubu trenera karjera, jo federācija ir likusi nepārprotami noprast, ka ierastā amatu apvienošana vairs nav pieļaujama.

Ķīlnieks

Latvijas atjaunotās izlases vēsture nesākās un, cerams, ka arī nebeigsies ar Aleksandru Starkovu. Tiesa, viņš ir bijis asistents gan Gilim, gan Dzodzuašvilli, gan Džonsonam. Katrs no šiem treneriem bija ar savu redzējumu par futbolu, kāds ir jāspēlē Latvijas izlasei. Taču nav jābūt lielam futbola taktiķim, lai secinātu – Latvijas vienīgā iespēja ir aizsardzības futbols. „Es saprotu, ka daudziem nepatīk tas, ka mēs nostājamies 9 aizsardzībā un 1 priekšā. Taču neko citu mēs nevaram atļauties, neesam tam gatavi,” secina Viktors Dobrecovs. Spēlēt piesardzīgi Starkovu piespiež mūsu spēlētāju ierobežotā individuālā meistarība. Diemžēl tas noved pie tā, ka spēlēs, kur mēs it kā esam favorīti, neesam gatavi šo nastu nest – nemākam spēlēt kā 1. numurs.
„Viss ir atkarīgs no izpildītājiem. Izlasē viņi ir tādi, kādi viņi ir. Klubā vajadzīgos var nopirkt, ja vien ir nauda. Izlasē nauda nekādu lomu nespēlē. Vienīgi var vērsties pie politiķiem ar pilsonības jautājumiem, taču mums jau ir rūgta pieredze – Miholaps, Perepļotkins un vēl tie pāris cilvēki kompānijā, kuri saņēma pilsonības par īpašiem nopelniem (Kostjuks un Sputajs – R.R.), bet mēs viņiem knapi uzvārdus varam atcerēties. Līdz ar to izlases treneris ir kā ķīlnieks – pat visai futbola sistēmai valstī,” uzskata Artūrs Zakreševskis. Zīmīgi, ka arī Dainis Kazakevičs, skaidrojot Starkova izteikti piesardzīgo taktiku, lieto vārdu „ķīlnieks”.

Kazakevičs, līdzīgi kā Zakreševskis, akcentē progresu, kādu Starkovs ir panācis aizvadītajā ciklā. „Protams, var diskutēt par spēles kvalitāti, ko futbola sabiedrība kritizēja aizvadītajā ciklā, taču es domāju, ka šis pārejas posms, kas risinājās aizvadītajā ciklā, noritēja pietiekoši veiksmīgi. Tie spēlētāji, kas ir mūsu rīcībā, ir pietiekoši meistarīgi, lai nākamajā ciklā parādītu veiksmīgāku un skatāmāku futbolu.” Lai spēlētu skatāmu futbolu, ir nepieciešami augstas klases meistari, taču mums viņu nekad nav bijis un, būsim reāli, nekad nebūs daudz. Savulaik premjerlīgā spīdēja Pahars, labos klubos apmetās Štolcers, Laizāns, Stepanovs, Verpakovskis un vēl dažs labs. Šobrīd mums ir Cauņa, Vaņins, Gorkšs, Rudņevs (vai varbūt rakstīt bez burta „s”?) – nav daudz, bet vismaz kaut kas. Starkovs patiešām ir situācijas ķīlnieks, jo viņu nevar vainot pie tā, ka futbolisti neprot apspēlēt, atdot vairākas precīzas piespēles pēc kārtas utt.

Jaunas receptes meklējumos

Starkovam bieži tiek bāzti acīs viņa sastāva komplektācijas principi. Tomēr nevar noliegt, ka tie ir nesuši rezultātus. 2004. gada Eiropas čempionātam Latvijas izlase kvalificējās balstoties uz „Skonto” kā Latvijas futbola flagmeni un spēlētājiem, kas ir gājuši cauri šā kluba vējdzirnavām. Starkovs tolaik itin veiksmīgi manipulēja ar futbolistu fizisko kondīciju un spēļu praksi, lai izlases spēlēs futbolisti parādītu labāko sniegumu. „Es atceros pirmo gadu, kad es atnācu uz „Skonto” sistēmu. Drīz bija izlases mači gaidāmi. Pirms vienas no spēlēm Starkovs pienāca un teica, ka šajā spēlē mums nevajag piedalīties. Par prēmijām, jo mums par katru uzvaru bija prēmijas, mums nevajag uztraukties – tās mēs saņemsim, bet pietaupīja mūs izlases spēlēm. Tas ir pluss, ja trenerim ir iespēja tā izdarīt, trenējot klubu. Arī kad viņš bija izlases otrais treneris, viņš palīdzēja izlasei, pietaupot kādu „Skonto” spēlētāju pirms svarīgām izlases spēlēm,” atceras ilggadējais „Skonto” futbolists Zakreševskis.

Šāda darba metode ļoti nepatika daudziem, it īpaši futbolistiem, kuri „Skonto” nespēlēja un nebija spēlējuši. Cietēji bija gan Liepājā, gan Ventspilī. Spilgtākie piemēri – Edijs Daņilovs un Viktors Dobrecovs, kuri tolaik rādīja teicamu sniegumu „Liepājas Metalurga” rindās. Viktors Dobrecovs gadu no gada bija starp labākajiem vārtu guvējiem virslīgā, taču izlasē pie teikšanas tika epizodiski, paliekošas pēdas atstājot mākslinieciskajā darbā, iestudējot vārtu svinēšanas rituālu, kuru izlase demonstrēja spēlēs ar Turciju. „Tāds viņš ir, un tāds viņš ir jau no pirmās dienas,” skaidro Dobrecovs. „ Ja kāds kādreiz kaut ko ne tā izdarīja vai pateica – tie uzreiz tika atskaitīti. Tas pats Babičevs vai Ivanovs tolaik, kā arī vēl vairāki. Tie ir viņa principi, no kuriem viņš neatiet.”

„Jebkurš treneris, kurš trenē arī klubu, sava kluba spēlētāju zina labāk, nekā cita kluba spēlētājus – redz katrā treniņā, katrā spēlē,” uzsver Zakreševskis. „Cita kluba spēlētājus viņš redz daudz retāk. Ja spēlētāji ir daudz maz vienādi, tad neitrāls treneris varbūt arī ieliktu to pašu Viktoru Dobrecovu vai Ediju Daņilovu. Starkovs pieturas pie pārbaudītām vērtībām, lai arī Viktors un Edijs varbūt toreiz būtu kādu spēli arī nospēlējuši labāk.” Zakreševskis arī atceras, ka pirms nebija pievienojies „Skonto”, izlasē spēlēt tika ievērojami mazāk. Lai arī Starkovs vairs „Skonto” netrenē, simpātijas pret šā kluba spēlētājiem nav mazinājušās. Tomēr, lai arī vienmēr ir bijuši apdalītie un apmulsušie, Starkova darba viena no kroņa metodēm sevi ir attaisnojusi, jo šāda mobilizācija mums vēlāk atnesa iekļūšanu Euro 2004. Protams, bija vēl lērums dažādu citu faktoru.

Diemžēl vai par laimi, tas tagad ir noiets etaps ne tikai Starkova profesionālajā darbībā, bet arī Latvijas futbolā vispār. Varam uz to paraudzīties caur nostalģijas prizmu, taču – uzvarētāju šampanietis taču ir tik gards, neskatoties uz to, ka tas ir alkohols un vispār – alkohola lietošana ir kaitīga veselībai. Dainis Kazakevičs norāda, ka ir jāizstrādā jauna recepte. „Situācija, kāda bija 90. gadu beigās, 2000. gadu sākumā, vairs neatkārtosies, jo daudzi klubi ir attīstījušies, tāpēc šāds bāzes klubs vairs nav iespējams. Veids, kādā mēs tikām uz Euro 2004 – to atkārtot vairs nekad neizdosies. Tas ir jāsaprot gan treneriem, gan spēlētājiem. Es domāju, ka galvenais, lai mūsu spēlētājiem ir laba prakse Eiropas klubos, kas viņu līmeni tikai cels. Ir jāprot strādāt jaunos apstākļos. Šobrīd ir jāsaprot tas, ka mums ir pietiekami laba jauno spēlētāju paaudze, kuri sevi sāk apliecināt labos, teiksim, Eiropas vidusmēra klubos,” uzskata Kazakevičs.

Visi aptaujātie eksperti ir vienisprātis, ka metodes, ar kādām Starkovs aizveda Latvijas izlasi uz Portugāli, bija efektīvākās, lai sasniegtu maksimālo rezultātu – pieverot acis uz interešu konfliktiem, kā arī morāli ētiskiem aspektiem. Tomēr laiki ir mainījušies, bet - vai Starkovs arī? 2010. gada PK kvalifikācijas cikls apliecināja, ka arī šī paaudze, uzaugusi ar modernākiem pamperiem un košākām multiplikācijas filmām, spēj līdz pat pēdējai kārtai cīnīties par tikšanu tālāk. Gan Dobrecovs, gan Kazakevičs norāda uz futbolistu skaitu, kas spēlē ārpus Latvijas – agrāk tik daudz nebija. Kazakevičs ir pārliecināts, ka tur arī slēpjas visa panākumu sāls. „Ir uzmanīgi jāseko līdzi, kādās shēmas spēlētāji spēlē savos klubos, lai varētu izdarīt pareizo izvēli taktikā.”

Lai to veiksmīgi darītu, par izlases treneri ir jāstrādā uz pilnu slodzi, ko arī Starkovam novēlam. Pārfrāzējot kādu „Prāta Vētras” dziesmu – nav komandas mazas, nav komandas lielas – ir tikai mūsējā. Tas ir jāpatur prātā, pirms pēc kārtējās neveiksmes ņemt rokā Damokla zobenu.