Pirms 10 gadiem. Rubins uzstāda Latvijas transfēru rekordu – 2 miljoni sterliņu mārciņu

Daudziem no mums, pārcilājot rakstāmgalda atvilkņu saturu vai, piemēram, atritinot kādu pieliekamajā rūpīgāk noglabātu ievārījuma burciņu, kādreiz rokās trāpījusies kāda vecāka un varbūt jau iedzeltējusi laikraksta lappuse, kas momentā nozog visu uzmanību. Pastāsts, kas uzjundī senas atmiņas, fotoattēls, kurā smaidu izraisa kāda mūsdienu varoņa vien ar grūtībām atpazīstamās formas vai frizūra - bieži vien tas izrādās daudz interesantāk, nekā kārtējās šā brīža peripetijas. Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem - turpmāk reizi nedēļā ieskatīsimies vecajās „Sporta Avīzēs”. Iepriekšējo nedēļu apskati atrodami sadaļā „Pirms 10 gadiem”.

”Sporta Avīze” Nr. 257 (2000. gada 23.–29. oktobris)

Azerbaidžānā spēlē Latvijas transfēru rekordists

Pašlaik Azerbaidžānas klubā „Karabah” maizi pelnošais Latvijas izlases pussargs Andrejs Rubins pirms 10 gadiem uzstādīja Latvijas transfēru rekordu, jo tika pārdots uz Anglijas pirmās divīzijas klubu "Crystal Palace" par diviem miljoniem sterliņu mārciņu!

Lai nu ko varētu teikt par omulīgo angli Geriju Džonsonu kā treneri, viņa laikā Latvijas futbolistu eksports tika noorganizēts tādā līmenī, kādā neatkarīgi no ekonomiskajām krīzēm vai „treknajiem gadiem” ne pirms, ne pēc tam nav piedzīvots.

„Pirms trim, četriem gadiem kluba "Skonto" prezidents Guntis Indriksons stāstīja, ka drīz vien pienāks laiki, kad viņš pārdos pirmo Latvijas futbolistu par miljonu ASV dolāru. Pirms pusotra gada šie Indriksona vārdi kļuva par realitāti - 1999. gada februārī Marians Pahars tika pārdots Anglijas premjerlīgas klubam "Southampton" par 800 000 sterliņu mārciņu (pat vairāk nekā miljonu dolāru). Indriksona nosaukto maģisko summu sasniedza arī Imanta Bleideļa un Igora Stepanova transfēri. 21 gadu vecais Andrejs Rubīns kļuvis par ceturto futbolistu, kas pārdots par "miljonu vai vairāk dolāru", un viņa pārejas nauda ir gandrīz trīs miljoni "zaļo".

.. Rubīns pēdējā gada laikā .. paspēja aizbraukt uz ilgāku vai īsāku pārbaudes posmu piecos (!) Anglijas premjerlīgas un pirmās divīzijas klubos: "Charlton Athletic", "Arsenal", "Tottenham", "Wolverhampton Wanderers" un "Nottingham Forest". Tomēr beigās Rubīns nokļuva klubā "Crystal Palace", kura spēli un futbolistus agrāk bija redzējis vienīgi kā skatītājs.

.. "Crystal Palace" galvenais treneris Alans Smits norādīja: "Mēs jutāmies apmierināti ar Rubīnu, sekojot līdzi viņam ilgākā laikposmā, un nolēmām, ka viņš ir jāiegūst savā īpašumā, cik vien ātri iespējams." Tagad kluba "Crystal Palace" vadība jūtas gandarīta, ka cīņā par Rubīna iegūšanu ir apsteigusi pat premjerlīgas klubus. Sākumā angļu informācijas aģentūras vēstīja, ka Rubīna pārejas nauda ir aptuveni 1,5 miljoni sterliņu mārciņu. Arī mēs varam būt gandarīti, jo pirmās divīzijas klubu līmenī tā ir augsta transfēra summa un pat daži premjerlīgas klubi, ieskaitot "Southampton", viena futbolista iegādei tērēt tik lielus līdzekļus atļaujas ļoti reti. Tiesa, pāris dienu vēlāk klubs "Crystal Palace" oficiāli ziņoja, ka Rubīns nopirkts par vēl lielāku summu - diviem miljoniem mārciņu.”

Pirms 10 gadiem kopā ar Apsonu Igors Stepanovs tika vērtēts kā nākamo 10 gadu „Arsenal” aizsardzības līnijas balsts, bet pavisam uz Angliju bija pārceļojuši seši Latvijas futbolisti:

1.Andrejs Rubīns - uz "Crystal Palace" par 2 000 000 mārciņu#.
2.Igors Stepanovs - uz "Arsenal" par 1 000 000 mārciņu.
3.Marians Pahars - uz "Southampton" par 800 000 mārciņu.
4.Imants Bleidelis - uz "Southampton" par 650 000 mārciņu.
5.Aleksandrs Koliņko - uz "Crystal Palace" par 600 000 mārciņu.
6.Vitālijs Astafjevs - uz "Bristol Rovers" par 150 000 mārciņu.
#Transfēra summas meklētas dažādos avotos un ir aptuvenas.

Sportacentrs.com atkāpe: Par Rubina pārdošanu tika parakstīts daudzpakāpju līgums, un visus 2 miljonus Guntis Indriksons saņemtu tikai tad, ja tiktu izpildīti visi šā līguma nosacījumi. Visticamāk, ka tā nenotika, jo arī angļi nav muļķi. Lai cik arī tā summa beigās liela nebija, Rubins kļuva par visu laiku lielākā potenciālā transfēra rekordistu, apsteidzot pat Māra Verpakovska 2003. gadā iespēto (2 miljoni eiro).

„LainERS” bija, ir, ... būs??

Pirms 10 gadiem toreizējais basketbola klubs "LainERS" ir viena no četrām komandām (vēl arī "broči", Liepājas vienība un BK "Ventspils"), kas piedalījusies visos 10 Latvijas Basketbola līgas čempionātos, tomēr vienības pastāvēšana bija uz jautājuma zīmes, jo klubs bija ļoti grūtā situācijā.

„LBL pirmā (pus)sezona sākās 1992. gada 15. februārī .. Tajā arī ir jāmeklē "LainERS" pirmssākumi, jo LBL pirmajā sezonā startēja komanda "Princips", kas toreiz izcīnīja trešo vietu. Vadīt šo vienību bija uzņēmies Juris Petkēvičs, taču tas viņam neizdevās sevišķi labi, jo jau 1992./93. gada sezonas izskaņā, pirms play-offturnīra Petkēvičs vairs nepildīja savas saistības un komanda bija nonākusi grūtā situācijā. Tā kā jau pirms viņa demisijas bija runāts par iespējamo sadarbību ar "Lainbanku", komandas spēlētāji paši nolēma izmēģināt laimi un deleģēja vienu no basketbolistiem, lai viņš aiziet un noskaidro, vai pastāv atbalstīšanas iespējas. Šis basketbolists bija Andris Vanags - pašreizējais "LainERS" menedžeris. "Banka bija jauna, tās vadītāji bija jauni, un bija ļoti interesantas personības," stāsta Vanags. "Beigās sarunājām, ka viņi iedos naudu, lai mēs varētu normāli beigt sezonu." Andris Vanags noliedza, ka menedžera loma viņam tika uzspiesta pret paša gribu, jo tajā laikā viņš vēl pats aktīvi spēlēja basketbolu un ar prieku palīdzējis glābt komandu no iziršanas.

Pirmajās divās sezonās komanda spēlēja ar nosaukumu "Princips", bet jau 1992./93.gada sezonas play-off laikā tās galvenais atbalstītājs bija "Lainbanka" un arī uz tērpiem parādījās tās nosaukums. "Sākumā vienojāmies ar "Lainbanku", ka tā atbalstīs tikai uz play-off laiku un tad jau redzēs, ko var darīt ar sadarbības iespējām," atceras A. Vanags. "Beigās jau bija doma par ilgstošu sadarbību, jo bankas cilvēkiem gribējās uztaisīt īstu profesionālu klubu."

Sadarbība ar "Lainbanku" gan turpinājās vēl divas sezonas, un sponsora ietekmē arī tika pārdēvēts klubs, kas ieguva nosaukumu "LainERS". Šo divarpus sezonu laikā tika paveikts ļoti daudz, taču 1994./95. gada sezonas izskaņā bankas ēkā aizdomās par dažādām nelikumībām tika arestēta "Lainbankas" vadība, un pēc šā gadījuma lielākā daļa bankas klientu, nobijušies par savas naudas drošību, slēdza savus kontus. Pēc šāda trieciena "Lainbanka" vairs nespēja atgūties. Tas bija smags trieciens arī "LainERS" klubam, un tam bija grūtības pabeigt jau 1994./95. gada sezonu. Pēc šīs sezonas "LainERS" problēmas nekad nav beigušās.”

1995./96.gada sezonu "LainERS" uzsāka ar vairāku ceļu būves organizāciju atbalstu, sezonas beigās negaidot ar 10 tūkstošiem ASV dolāru palīdzēja Somijas sabiedrība "Leaf", kas gribēja ienākt Latvijas tirgū ar košļājamām gumijām "Sportslife", un kopš tā laika "LainERS" budžets tā arī tika veidots - no maziem sponsoriem savākta nepieciešamā naudas summa.

Gandrīz visu šo laiku (arī nākamos 10 gadus) komandu pie dzīvības uzturējušas Andra Vanaga aktivitātes, kurš vienmēr spējis sameklēt sponsorus, lai klubs varētu izvilkt vēl vienu sezonu. „"Reizēm jau mani nokaitina apkārtējo nesapratne, sevišķi jau no spēlētāju puses," atzīstas menedžeris. "Pēc idejas mēs dodam lielisku iespēju nodarboties ar basketbolu neprofesionāli - spēlēt un paralēli arī strādāt. Ja nav naudas, tad tas nenozīmē, ka esmu to iebāzis kabatā. Nav noslēpums, ka jebkurā momentā mēs varam pazust no basketbola sabiedrības, jo man jau tagad viss ir līdz kaklam."”

Pirms 10 gadiem vēl nebija nokārtotas saistības par iepriekšējo sezonu gan ar Ivaru Liepu, gan ar Kasparu Skrastiņu, un vienībai bija tikai divi sponsori - ceļubūves firma ACB un Saulkrastu 2.CBR ar atbalstītājiem veselības centru "Body & Soul" un spēļu klubu "Melnais kaķis". Nākotnes plānos tika cerēta sadarbība ar sporta bāru "Barons", kuru tuvākajā laikā tika plānots atklāt Krišjāņa Barona ielas posmā starp Sporta pili un centrālo sporta namu "Daugava".

"LainERS" līdz uzvarai Latvijas čempionātā bija jāgaida līdz 2008. gada pavasarim, kad tas izdevās ar nosaukumu „Barons/LMT”, tomēr lainerieši pacentās izcelties citās jomās. Viņu komandā parādījās pirmais viesspēlētājs (1992./93. gada sezonas izskaņā izpalīdzēja Ainars Bagatskis, kurš, spēlēdams Norvēģijas komandā, no tās piespēlēja Mikiju Džeksonu. Lai arī Džeksons nebija sevišķi augstas klases centra spēlētājs, 1980. gada ASV olimpiskās izlases kandidāts šķēpa mešanā 5 spēlēs "LainERS" sastāvā vidēji mačā guva 13,6 punktus un izcīnīja 11,8 atlēkušās bumbas.

Laineriešiem pirmajiem parādījās arī karsējmeitenes, kluba talismans – pīle, un "LainERS" pirmais sāka rīkot konkursus līdzjutējiem. Vienu sezonu komandai bija pat krāsainas programmas, ko varēja nodēvēt arī par mazu žurnālu, jo programmās bija pat intervijas ar toreiz ASV koledžā spēlējošo Raimondu Miglinieku un viņa vecāko brāli Igoru Miglinieku, kurš spēlēja Vācijā.

Sportacentrs.com atkāpe: Andra Vanaga pirms 10 gadiem teiktais par to, ka komanda jebkurā momentā var pazust no basketbola sabiedrības, ir spēkā joprojām. Ne velti 2009. gada vasarā vienību neiekļāva BBL Elites līgas dalībnieku vidū un ne velti vismaz šīs sezonas sākumā komandu velk vakarējie juniori un dažādas (maz)trenētības pieredzējušāki spēlētāji.

Pārējās tēmas

Pasaules jauniešu čempionātā vieglatlētikā Čīlē Inga Kožarenoka, kas ar šķēpa mešanu bija nodarbojusies 3 gadus, izcīnīja sudraba medaļu, bet „vienu sacensību” atlēts soļotājs Māris Putenis tika diskvalificēts. Trīs 5. vietas Latvijas pārstāvjiem: pasaules junioru čempionātā vieglatlētikā 400m barjerskrējienā Irēnai Žaunai, stenda šāvējam Borisam Timofejevam - pasaules kausa finālā, savukārt pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā – šosejas riteņbraucējam Romānam Vainšteinam. Paša rīkotā soļošanas festivālā Valmierā Aigars Fadejevs pulcēja lērumu bērnu un izcīnīja 3. vietu 5km distancē aiz olimpiskā čempiona Kožeņovska no Polijas un pasaules čempiona Iļjas Markova. Intervijā „SA” sporta menedžeris Igo Japiņš stāsta, ka pēc būtības ir treneris, bet par menedžeri kļuvis, apstākļu spiests. Viņa aizbilstamo soļotāju Aigaru Fadejevu gan esot grūti ietekmēt, toties riteņbraucējiem pirms 1992. gada olimpiādes gadu iepriekš Barselonas bronzas medaļas ieguvējs Dainis Ozols pārslimojis dzelteno kaiti, bet Kaspars Ozers un Arvis Piziks spēlēm sagatavojušies, braucot lietuviešu komandā. Jau 10 gadus atpakaļ viņam radās idejas par kalnu divriteņu un ZZK velorallija Vecāķu pludmalē sacensību rīkošanu. Japiņa sapni par viņa audzēkni – pasaules čempionu – īstenoja Romāns Vainšteins, bet nākamā īstenošanos viņš vēl gaida – kādam jākļūst arī par olimpisko čempionu...

Ar pamatīgu blīkšķi jauno NEBL sezonu sāk LMT basketbolisti, kas uzvar CSKA. „PCSK/Rīga” volejbolisti un ASK handbolisti iekļuvuši Eiropas kausu izcīņas nākamajā kārtā. Par pirmo komandu Latvijas hokeja vēsturē, kas zaudējusi dienvidu kaimiņiem lietuviešiem, kļūst HK „Rīga”, Kontinentālā kausa izcīņas 2. kārtā piekāpjoties „Energija” vienībai ar 4:6. Latvijas hokejisti ir pieprasīti gandrīz visu Eiropas hokeja lielvalstu virslīgu čempionātos, tomēr nomācošais vairākums no viņiem cenšas neizkrist līgu zemāk. Pēc 2 nospēlētām spēlēm LBL vadībā izvirzījusies „ASK/Buki” vienība. Savu turnīru (Latvijas jauniešu U-18 izlašu kvalifikācijas turnīra divas spēles (0:2 ar Velsu un 0:6 ar Slovākiju)) zaudēja arī Latvijas pieaugušo izlases galvenā trenera Gerija Džonsona brālis Pīters. NHL vārtsarga Terija Savčuka rekords pārspēts! To izdarīja Kolorado „Avalanche” spēlē pret Vašingtonas „Capitals” spēja Patriks Ruā, izcīnot savu 448. uzvaru karjerā. Par gada debitantu karaliskajā F-1 čempionātā 2000. gadā tiek pasludināts „Williams” pilots Džensons Batons.

P.s. Diemžēl nākamais 10 gadu vēstures numurs (30. oktobris – 5. novembris) prozaisku iemeslu dēļ līdz jaunajam gadam būs pēdējais – „Sporta Avīzes” arhīvos šajā periodā žurkas izgrauzušas 2 mēnešu caurumu. Ja nu pēkšņi kādam no lasītājiem bēniņos kaut kur saglabājušies vecie 2000. gada nogales numuri, kuri akurāt saimniecībā nav nepieciešami, „Sporta Avīze+” labprāt padalīsies ar 10 gadu veciem notikumiem arī ar pārējiem lasītājiem.