Starp miljoniem un tirgus bābām...
Ja par Rīgas Dinamo neko neraksta, tas gan nenozīmē, ka klubā darbs nenotiek. Sarunas ar spēlētājiem par jaunajiem līgumiem ir dienas kārtības punkts nr.1 un tāds tas paliks līdz pat sezonas sākumam.
Tāpat kā divas iepriekšējās vasaras, Dinamo menedžments sastāvu veido nevis no māliem, kurus var paņemt vai nopirkt tirgū, bet – gan no tās masas, ka paliek pāri, vai citiem netīšam pakritusi zem galda drupaču veidā. Tas nav nekas nosodāms, jo maza budžeta komandai, par kādu, protams, jāuzskata arī Rīgas klubs, citādi nemaz nevar būt. Mēs stāvam rindā... Komandas vadība šajās dienās sarunas ar spēlētājiem daudz nekomentē, jo tās nav vieglas. Lai gan – kāpēc vajadzētu sev iestāstīt, ka algota darba izvēle un attiecīgi salīgtais finansiālais gandarījums, tāda bērnu spēlīte vien ir? Ņem no kuras puses gribi – no komandas vai spēlētāja – abi cīnās. Darba devējs vienmēr vēlas par maksimāli zemākām izmaksām sasniegt maksimāli augstus rezultātus. Iespējams, tāpēc viens no Dinamo akcionāriem šajās dienās publiski stāsta Latvijas sabiedrībai, ka algas šajā hokeja klubā ir ļoti labas un zemākā esot bijusi ap 6000 eiro mēnesī... Tur gan kungs melo, jo Dinamo maksāja arī mazāk, taču publisko attiecību klasikā pastāv kūts noteikumi – kas pirmais sāk maut, to arī padzirdina...
Skatoties Rīgas virzienā, paturēsim prātā, kādas vibrācijas šajās dienās nāk no Minskas puses. Tur esot sākušās nesaskaņas starp hokeja kluba jaunās sezonas iecerēm un realitāti. Situācija apmēram tāda: lai tirgū aizrunātu hokejistus, minskieši ir skraidījuši pa pasauli ar svarīgu seju un izspiedušos kabatu. Tam pēdējam vajadzēja simbolizēt naudas svaru. Bet naudu ir viegli apsolīt, grūtāk – to iedot. Laikam tieši šajā brīdī, kad no solījumiem bija laiks pāriet pie darbiem – proti, sākt slēgt līgumus – kluba vadība pakasīja aiz auss un nolēma mainīt spēles noteikumus. Tieši tāpēc vairāku spēlētāju aģents vai interešu pārstāvis nolēma mežmalā sākt saukt pēc palīdzības – sak, apzog! Zagt jau pa lielam vēl nav ko, jo nekas nav iedots. Taču arī solījumu laušana ir noteiktās aprindās uzskatāma par negodīgu rīcību. Kas iekodis Minskas varenajiem? Visticamāk, komandas vadības pārlieku lielā aizraušanās ar leģionāru grupām, aptecināja dūšu baltkrievu hokeja godam, prātam un sirdsapziņai - prezidentam Lukašenko. Tā ir viņa nauda, kas tiek tērēta šai komandai un viņš grib saprast – kur tā paliek? Cik lietderīgi un prasmīgi notiek sastāva komplektācija? Tā kā bijušās padomijas telpā hokeja komandās pārsvarā visu nosaka viens cilvēks un tas noteikti nav kluba menedžeris, var tagad sākt tulkot tās skaņas, kas nāk no Baltkrievijas puses. Beigu galā, baltkrieviem hokejs ir nacionālā sporta godā – tam pakārtota valsts atbalsta politika sportam kopumā. Droši vien Lukašenko pavaicāja, vai tiešām neviens baltkrievs par sakarīgu cenu nevar konkurēt ar izvēlētajiem ārzemniekiem un nesaņēmis skaidru atbildi – uzlicis pagaidu veto uz Minskas Dinamo darbojošos personu nodomiem. Tad nu tirgū stress iet vaļā ne pa jokam.
Vai Rīgā ir savādāk? Jā, te vismaz ar naudu nemētājas, jo tās nav daudz. Vismaz kluba pamatdoma ir tērēt spēlētāju tirgū simboliski jeb tik, lai varētu savākt vismaz trīs pieklājīgas maiņas. Taču, ja jums saka, ka Dinamo nākamgad spēlēs Ozoliņš, Dārziņš vai Ņiživijs, tad formāli to varam pieņemt zināšanai, taču juridiski tam nav nekāda pamata. Līgumus ar minētajiem hokejistiem klubs vēl nav noslēdzis. Vienošanās ir, bet līgumu nav. Tiesa, nav vēl dzirdēts, ka solīto komanda neizpilda, taču šīs rindas netiek rakstītas tāpēc, lai kaut ko apšaubītu. Vienkārši – konstatējam faktu. Līgumu vēl nav. Redz, Minskā jau arī pirms divām nedēļām skaitīja, kas viņu krāsās tīsies jaunajā sezonā, taču tagad tiek mesti kūleņi uz citām pusēm un ej nu sazin’, kur pēc tādiem kumēdiņiem tie dibeni vēl piezemēsies. Mūsu Dinamo šajā ziņā ir civilizētāks, taču nacionālās īpatnības arī te netrūkst. Katrā ziņā – kamēr hokejisti neizies laukumā KHL jaunās sezonas pirmajā spēlē, droši nevaram būt par neko.
Tagad pa baumām, kas apkārt... Lai gan ziņa no Dinamo puses par Miķeļa Rēdliha iespējamo spēlēšanu komandā ir palaista kā neoficiāla pīle, pagaidām spārni šim putnam nav. Abas puses esot ļoti tuvu kompromisam, taču brāļa Jēkaba kāzās Miķelis vēl nevarēja teikt, ka viņi abi spēlēs vienā komandā. Savukārt, rokasspiediens Herbertam Vasiļjevam esot sagatavots – kā jau agrāk teicis menedžeris Normunds Sējējs, tad Latvijas izlases kapteiņa klātbūtni Rīgas Dinamo var nodrošināt tikai akcionāru papildus dāsnums. Tas nu esot laikam apzināts ar plusa zīmi. Nekādi neizdodas komandai nolikt uz galda vismaz nosacīti konkurētspējīgu līguma projektu vārtsargam Edgaram Masaļskim, lai gan menedžments turpina dzīvot ar pārliecību, ka esošais piedāvājums tomēr spēs ieinteresēt pagājušās sezonas varoni. Iespējams, ka šādai pārliecībai pamats meklējams Masaļska ģimenē, kas gaida pieaugumu un, kā saka latvieši – ko tu, Edža, dauzīsies pa Krieviju ar zīdaini uz rokas... Cik var nojaust, tieši šajās dienās Masaļska ģimenes padome liks uz svariem visus piedāvājumus. Ja viņš būtu vecpuisis, tad šo rindu autors ar diezgan lielu pārliecību varētu pasvītrot nākamos vārdus šajā teikumā – Edgars jaunajā sezonā Rīgā nespēlēs. Taču pagaidām to teikt nevar. Masaļskim ir vairāki labi piedāvājumi, kur neviens no tiem nav saistīts ar agrāk pieminēto Minskas Dinamo interesi.
Ja komandā būs Vasiļjevs, tad neticu, ka Dinamo iedos prasīto naudu Mārtiņam Karsumam. Tas būtu tas pats, ja Sīkstulis mums zināmajā pasakā, iznestu no virtuves naktsmāju meklētajam Sprīdītim ne tikai treknu karbonādi ar piedevām, bet arī gultas veļu... Ar diviem hokejistiem Dinamo vēlas slēgt tā sauktos try out līgumus. Runa ir par pagaidu iespēju došanu bez garantijām. Ja jaunā Aināra Podziņa gadījumā tam pat varētu atrast izskaidrojumu un pamatojumu, Jura Štāla piemērā tas gan ir mazliet divdomīgi. Nu, protams, ja trenerim Šupleram nav pārliecības, kā Štāls izskatīsies viņa sastāvā, tad var likt Jurim sevi apliecināt arī tādā statusā. Taču, jāatceras, ka viņš bija viens no redzamākajiem uzbrucējiem Latvijas izlasē pasaules čempionātā Vācijā. Te drīzāk vajadzēja runāt par iespēju noslēgt līgumu ar garantijām, jo kā ceturtās maiņas dzinējs Štāls būtu vienkārši lielisks. Cita lieta, ka trenerim un menedžeriem ir sajūta, ka viens turnīrs nav salīdzināms ar garu sezonu. Varbūt profesionālā intuīcija saka šiem priekšā – ņem, bet apdrošini... Ziņa, ka no nesenā KHL draftā izvēlētā somu centra uzbrucēja Niklasa Luceniusa tiesībām ir atteikusies Atlantas Thrashers, kas līdz šim viņu formāli piesaistīja NHL tirgum, apliecina un skaidro mūsu komandas iniciatīvas šajā sakarā. Vai nu Sējējs jau ir ar šo hokejistu vienojies, vai viņa rīcībā ir droša informācija, ka kāds cits KHL klubs vēlas šo spēlētāju dabūt pie sevis. Tā kā KHL robežās tiesības uz šo censoni pieder Rīgai, tas mums ir labs aktīvs, lai tirgotos vai, otrā versijā – iespēlētu viņu Dinamo kreklā.
Visbeidzot, vēlreiz par Dinamo akckionāru vaidiem. Jau kuro reizi varam izlasīt kādas atbildīgas personas izteikumus par šī hokeja kluba iespējamo nākotni. Daļturis Juris Savickis citēts žurnālā Sestdiena: „Ja Itera zaudēs interesi, visticamāk, beigsies arī Dinamo”. Ik gadus šī Krievija gāzes kompānija, kam, starp citu, Latvijā pieder monopola tiesības uz publiskā pakalpojuma nodrošināšanu iedzīvotājiem, Dinamo projektam atmet 10 miljonus dolāru. Interesanti, ka Savickis nosauc cenu, par kādu pats šobrīd būtu gatavs pārdot hokeja kluba projektu. Viņa aprēķini apstājas pie cipara 25 miljoni... Vai tas ir mājiens, ka Itera patiešām varētu balstīt Dinamo vēl vienu gadu, vai kārtējais neveiklais, mēģinājums uzrunāt Latvijas valsts uzņēmumus? Katrā ziņā, šoreiz Savickim tas izdevies gaumīgāk, nekā pirms gada ar to pašu stabuli izpūta Ulmanis. Amizanti, ka tajā pašā rakstā viens no kluba lielākajiem akcionāriem atkal aktualizē jautājumu par jaunas halles celtniecību, kas laikam ir cits mājiens – šoreiz Arēnas Rīga virzienā. It kā jau viss loģiski, ka savs jumts ļautu komandai mazliet mērķtiecīgāk organizēt saimniecisko un sporta darbību, tajā pašā laikā realitāte saka priekšā kaut ko citu – vismaz divus vai trīs nākamos gadus būs vien jāspēlē hokejs pēc Rietumu bankas noteikumiem. Līdzīgi kā gadījumā ar gāzes patēriņu, kur nav iespēja izvēlēties konkurentus, Savickim pašam ticis pa kājām cits monopoluzņēmums, kas darbojas pēc tiem pašiem Iteras principiem – proti, kur tu liksies, ja nav citu iespēju? Ja Dinamo akcionāri nebūtu kā tirgus bābas, kas klaigā par katru balodi, kas tirgū pie gaļas paviljona knābā maizes drupačas, tad viņi rīkotos gudrāk. Piemēram, aicinātu Arēnu Rīgu kļūt par kluba akcionāriem vai – piedāvātu pārdod arēnu. Starp citu, tās neoficiālā tirgus cena ir ap tiem pašiem 25 miljoniem (eiro). Taču tas būtu no šiem cilvēkiem par daudz prasīts – pārāk lielas galvas... Tā vietā viņi piedāvā klubu par divdesmit pieciem miljoniem, kam ikgadējais zāģis ir desmit miljoni... Ja esam objektīvi, tad Iteras 10 miljonus nu nekādi nevaram pieskaitīt pie Dinamo saimnieciskās peļņas. Tā drīzāk ir korporatīvā kārtā sarunāta dotācija. Ja Savickis pārdod Dinamo ar Itera garantijām, ka nākamos desmit gadus šāds sponsorējuma apjoms saglabājas, tad būtu savādāk. Bet – tā jau nav! Tā vietā komandas pārstāvji biznesa izdevumos stāsta par Rīgas Dinamo peļņu, kas izraisa neviltotu interesi galvenajā finanšu cauruma lāpītājā – proti, ja reiz jums ir peļņa, priekš kam vajag naudu ņemt no Krievijas? Bet citādi – lietas notiek...
[+] [-]
+1 [+] [-]