Grūti? Nu tad mēs to izdarīsim

Maldās tie, kas domā: ledus hokeja arēnās ir biezs un stabils. Īpaši plāns un vietām nenoturīgs tas rādās treneriem. Kamēr viņa komandai veicas, tās „tēvs un skolotājs” gozējas slavas saulītē (kas arī klusām vien kausē ledu), bet kad pienāk neveiksmju laiks, tad... Tad vēl vakar slavētais un mīļotais ir aukstā āliņģī līdz ausīm – ja ne dziļāk. Vai tas tiešām tā? To vaļsirdīgi stāsta Ēvalds Grabovskis, kurš hokeja trenera amatā ir apēdis pustrešu pudu sāls. Interesants ir viss, kas dzīvē nāk priekšā pirmoreiz.

Dzīvoja Grabovski paši savā, tēva celtā mājā tieši aiz Vefa, pie Oškalniem. Turpat līdzās savu māju uzbūvēja arī slavenais hokejists Elmārs Bauris, tālaika zvaigzne. Viņa dēls bija Ēvalda cīņu biedrs. Viens nesa čemodānu, otrs nesa nūjas uz „Daugavas” stadionu – cik tur tālu! Bet pirms stadiona kopš neatminamiem laikiem bija slidošana uz katra ledus pleķīša un pa apledojušiem trotuāriem. Protams, arī hokejs – ar līkiem zariem, ar šāļu malkas „nūjām” , ar ripām, izgrieztām no riepu gumijas. Vēlāk lielais Bauris varēja atļaut sīkajiem kādu nekādu meistaru salauztu nūju, kas izrādījās lielākā greznība.
Pirmās slidas jaunajam censonim uzdāvināja uz Ziemsvētkiem—daiļslidošanas slidas, citādas no kara tikko pārnākušais tēvs dēlam par prieku nevarēja sadabūt. Slidas nu būtu – bet zābaku nav! Risinājums radās ātri: slidas piestiprināja pie tēva kara zābakiem ar visiem stulmiem. Lai piepildītu pieauguša cilvēka pēdu telpu, puikam nācās maukt kājās visas biezās vilnas zeķes, cik tik bija mājās. Un tad māte palaida dēlu uz trotuāriem. Atpakaļ nereti viņš atgriezās četrrāpus, jo zābakos visa sistēma bija sajukusi šķērsām.
Vēlāk jau varēja nopirkt kārtīgas slidas – nurmenes, bendenes un tikt stadionā, kur ar ledu bija nolietas milzīgas platības. Tur drīz arī parādījās tolaik jaunais un ambiciozais treneris Edgars Rozenbergs. Viņš savāca četrpadsmitgadīgus puišeļus, un lika priekšā nopietni nodarboties ar hokeju. Zēni bija lepni ar pirmajiem kājsargiem no bambusa nūjiņām; ja kādam gadījās īstie hokejcimdi, tad tas bija karalis

Tolaik atklātajā laukumā cīnījās Rīgas „Daugava”. Tajā no 1967. līdz 1970. gadam sparojās arī Ēvalds, un 29 gadi šķiet pārlieku niecīgs vecums meistara gaitu beigšanai. Diemžēl Daugavā pēc Kārļa Roņa viss notika savvaļā; mainījās treneri, caurstaigāja visādi krievi, līdz atbrauca viestreneris, smalkais čehs Staņislavs Motls ar diviem čemodāniem hokejgrāmatu. Un dabūja Rīgā kā ar bomi pa galvu. Funkcionāri vis nemēģināja izprast un balstīt speciālistu, bet lauza viņu zem sevis. Treneris savukārt sacēla spuras. Galu galā, vismaz uz ārpusi, pretrunas tika aplīdzinātas, tomēr iekšā vārījās. Meistarkomandas jaunā paaudze, saliedēta jau iepriekš, junioru komandā pie Rozenberga, sāka dumpi. Pret to aplamību komandas saimnieciskajā darbībā, kas atstāja graujošu iespaidu uz visu sistēmu. Un buntavniekus vienkārši padzina no komandas. Taisnību atzīt priekšniekiem nebija interesanti.

Darbu, maizi un hokejprieku Ēvalds atrada Brocēnos, kur spēlēja, trenēja un dzīvoja turpat četrus gadus. Trenējās tā, ka tvaiks nāca pa ausīm ārā. Visās lietās – arī kāzās – viņi vienmēr bija komanda.
Ēvalds: „Brocēnos bija manas trenera karjeras sākums, kad pirmo reizi ieguvu apzīmējumu: „strādātgribošs”. Kad atgriezos Rīgā, Politehniskajā institūtā man bija jau divas komandas, pats beidzu Fizkultūras institūtu. RPI arī bija mana pēdējā spēlētāja vieta. Tad mani sporta biedrība Daugava aizsūtīja par treneri uz Latvijas Bērzu, otro meistarkomandu. Gadu nostrādāju Bērzā, bet tad uz jau sakārtoto Dinamo mani par trešo aicināja galvenais jeb pirmais treneris Viktors Tihonovs.
Tas bija spēcīga rakstura ļoti mērķtiecīgs treneris un cilvēks. Darbi pierādīja, ka spēj sasniegt iecerētos mērķus. Viņš nežēloja ne tikai citus – sevi arī. Jā, neliegšos, man no viņa pēc kopīgā darba zināmā mērā pieņemts hokeja domāšanas veids, arī runasveids. Biju priecīgs par doto iespēju strādāt kopā ar tādu hokeja autoritāti. Palīdzēju meklēt sastāvu, ar kuru varētu realizēt Tihonova idejas. Kandavas treniņbāze faktiski ir izkopta pēc manām idejām. Biju arī tāds kā šodien skauts spēlētāju meklēšanā.
Man ir dažas fotogrāfijas, kur esmu redzams iekšlietu karaspēka formā. Oficiālās pieņemšanās citādi nevarēja. Komandā visiem bija savas činas, bet no formastērpa nēsāšanas visi izvairījās.
Tihonovs, aizkomandēts uz Maskavu, savā vietā ieteica mani. Kāpēc? To prasi viņam. Tagad jāuzmin: varbūt imponēja mana ļoti nopietnā attieksme pret darbu komandā, varbūt aizgājējam līdzīgie hokeja principi, varbūt analītiskā domāšana? Mans princips ir bijis un paliek: zeme vienmēr jāuzrok divu lāpstu dziļumā. Un tad jāskatās: kur ir sliekas? Vēl – ar ikvienu cilvēku jārunā kā ar līdzvērtīgu. Un vēl man patīk Leha Valensas doma: „Ak tas ir grūti? Nu tad mēs to izdarīsim!”. Vēlāk arī Jurzinovs tam piekrita: kas ir grūti, tas ir aizraujoši.”

Jurzinovs bija tas, kurš Grabovski nobīdīja malā – maskavietim vajadzēja labu vietu. Bet Ēvaldu sāpju remdēšanai aizsūtīja uz tolaik par treknu uzskatīto Bulgāriju. Cik tur tā darba – pastrādāt ar Bulgārijas nacionālo un jaunatnes izlasi 1980. un 1981. gadā. Pans Grabovskis ir vadījis arī Polijas izlasi 1993. un 1994. gadā, līdz beidzot 1995. gadā viņu pamanīja Latvijas hokeja vadītāji, ceļot valstskomandas trenētāja godā.
Ēvalds: „Esmu dzīvē pietiekami burzīts, lai iemācītos skatīties pāri sīkiem kreņķiem lielas lietas labad. Jāprot piedot un jāspēj saprast. Tam krievam varbūt tādas īpašības no dabas nav dotas, toties mums – ir! Bet ja būsim tādi muguriņas luncinātāji vien, tad ne agrāk, ne tagad pie jēgas netikt. Noniecinot citus vājie cenšas ar muti celt savu vērtību. Esi tas, kas spēj būt. Neloki muguru un mēli, bet rādi, kā darbs ir padarāms.”
Pienāca laiks, kad padomju impērija saplīsa pa visām šuvēm. Kurā pusē nostāsies Grabovska komanda? Tajā taču sparojās pat nākamais krievu izcelsmes Latvijas izlases treneris ar vēlākoVācijas pasi kabatā, kurš Vankuvērā apgalvoja: latviešu hokejisti tie paši krievi vien esot un par Krievijas izlasi vien slimojot...
Lielākas vai mazākas ideoloģiskas domstarpības Dinamo, tāpat kā jebkur citur, sākās līdz ar perestroiku. Kad bija jāiet aizstāvēt Latvijas valdību, komanda sadalījās divās daļās. Daļa gāja uz barikādēm, citi palika ierakumos. Nogaidīja, vēroja un teica: gan jau visus noliks pie vietas...
Ēvalds: „Atceros to vakaru, kad notika omoniešu uzbrukums. Bijām treniņnometnē, skatījāmies televizoru. Nākamajā dienā spēle ar Maskavas „Spartaku”. Ģenerāļi sēž siltās čībās savos bunkuros, esmu viens tas galvenais pie komandas. Protams, ka palaidu visus mājās; pa visādiem apvedceļiem braucām pie ģimenēm. Pie Juglas stāv veči dzelžainiem ģīmjiem, automāti kaklā. Būs tā, kā būs. Ne latvietis, ne krievs nevarēja zināt: kas notiks tālāk. Taču iekšēji katram savs lēmums jau veidojās. Tā krīze pagāja, ar „Spartaku” izspēlējām citreiz, bet pienāca atkal augusts. Tad nu esam ūkstā atpakaļ! Partijas šūniņā notika kādas sapulces. Taču pie pogām cits citam neķērās – iespējams, tā paša kopā spēlētā hokeja dēļ.
Pats, piemēram: neesmu sarkans, taču neesmu arī balts. Bet komanda – tā nav tikai ideoloģija vai tikai draudzība, tikai tautība, tas, lielā mērogā, visupirms ir maizes darbs, elementārās dzīvības nodrošināšana tev un tavai ģimenei. Tādas būtiskas lietas vārdā dažkārt var arī pieturēt muti un dienēt tālāk sistēmā, kāda nu atnākusi – tieši krieviņam nepaprasot. Ja mēs būsim kopā kā vienota komanda, tad varbūt mēs noturēsimies, bet katrs par sevi – noteikti ne. Loģiski, ka mēs kopā spēlējām līdz galam, no situācijas izgājām godam. Līdzjutēji to novērtēja. Savukārt es nekad neesmu bijis politiķis; vienmēr paļāvies uz savu, kā pašam šķiet, veselīgo saprātu, iekšējo izjūtu.”

Ēvalds laikam nekad nav gribējis un spējis būt diplomāts. Arī būdams pie hokejkluba Rīga stūres 1992. gadā neprata iekļauties mežonīgā kapitālisma virpuļos—jo ar deviņdesmitajiem gadiem atkal sākās izslavētā laivas šūpošana, kad katrs gribēja būt tas smagais gals. Tas visu izšķīra, labākie hokejisti strauji aizplūda plašajā pasaulē. Tai skaitā arī Grabovskis – uz Poliju. Viņam atbrauca pakaļ.
Jau pirmajā gadā treneris senču dzimtenē pacēla Novitargas Podhale no septītās uz pirmo vietu. Pilsētā ar 35 tūkstošiem iedzīvotāju piepildīja 7000 skatītāju halli tā, ka septiņtūkstoš pirmajam vairs neatradās vieta. Tāpēc, ka neviens treneri necentās regulēt, viņš varēja brīvi strādāt. Līdzīgi arī Polijas izlasē. Būtu uzcēlis villu Zakopanē un vadījis mūža otro pusi cepuri kuldams kā viens pans...
Ēvalds: „Paldies Polijai, bet... lai droši varētu pastāvēt, vajag arī Dzimteni zem pēdām. Man vēlāk, Vācijas un Šveices laika beigās, tās ārzemes bija galīgi piegriezušās; gribējās mājās, savējo vidū. Es atgriezos mājās ar idejām kā sakopt Latvijas hokeju, ne tikai savu dārziņu. Dzīvot svešā zemē nav mans sapnis.”
Mājās uz palikšanu atgriezies, Grabovskis bija Latvijas hokeja federācijas ģenerālsekretārs, tagad ir tās pašas federācijas izpilddirektors.

--Vai izcilam hokeja speciālistam tikai tāda čina kantes nerīvē?
--Tagad mums ir kārtība – lai citi saka, ko grib. Kas ir 17 hokeja halles Latvijā? Tas ir sistēmas rezultāts. Būdams ģenerālsekretārs, kā pašam šķiet, piedevu satvaru valsts meistarsacīkstēm un piekārtoju jaunatnes lietas. Tagad esam izveidojuši Sergeja Žoltoka fondu, cenšamies saglabāt un darīt plašai publikai pieejamu mūsu hokeja vēsturi. Manuprāt, tas nav „tikai”.
--Diezin, kas notiktu, ja rītvakar „Arēnā Rīga” viens pret otru izietu divi dažādi „Rīgas Dinamo” hokejklubi? Tas, kuru trenēja Ēvalds Grabovskis 1990. gadā pret to, kuru tagad cīņās vada Jūliuss Šuplers. Kurš vinnētu?
-- Uzvarētu – draudzība. (Plati smaida.)
Nav jau tik svarīgi, cik kurš kādā brīdī pats sev liekas varens un gudrs. Svarīgi ir, lai tavs darbs ļaudīm derētu un patiktu. Es tiešām priecājos par „Dinamo” pašreizējiem panākumiem. Man patīk.