Par medaļām, naudu un... misiju

Publiski mums abu atlētu ceļi ir zināmi līdz formālajai medaļu pasniegšanai. Montgomerijs, ejot uz lielo apbalvošanu, bija nevaldāms, jo zelts priekš viņa bija galvu reibinoša dāvana. Varbūt tāpēc pirms medaļas saņemšanas rudmatis mierīgi apstaigāja Vankūveras vecpilsētas bārus, ar milzu pieclitrīgu alus krūku rokās un platu smaidu bārdā, kas savienoja abu ausu ļipiņas. Tik priecīgs viņš bija! Dukurs savus godus uztvēra racionālāk – kā sezonas līderim, viņu tikai paša kļūda varēja aizbīdīt prom no augstākā pakāpiena. Kas - arī notika. Abi sarokojās pirms apbalvošanas, Jons atvainojās Martinam par emociju nesavākšanu uzreiz pēc finiša trases malā – tur kanādietis burtiski no laimes ārdījās, liekot latvietim no malas noskatīties šajā vulkānā – un abi saņēma tās medaļas, ko bija pelnījuši. Starp cēlmetāliem bija septiņas sekundes simtdaļas, kam četru braucienu summā, samērojot skeletona ātrumus, dabā ekvivalents ir pusotrs sprīdis. Vienu reizi nomirkšķiniet acis un te jums būs – cik tālu vai tuvu Latvija palika pie zelta sliekšņa.

Par sasniegumiem Olimpiskajās spēlēs Martins Dukurs saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Vēl viņš no valsts saņēma naudu – 50 000 latu, kas ar Ministru kabineta noteikumiem pienācās par iespēto Vankūverā. Starp citu, Dukuru ģimenes kopējais Vankūveras materiālais cēliens bija 97 500 latu – brālim Tomasam 15 000 par ceturto vietu olimpiādē, bet abu atlētu trenerim Dainim Dukuram 32 500 latu. Latvietis vaicā – kur likāt naudu, kā tērējāt? Dukuri neslēpj – daļu no prēmijas viņi jau likuši atpakaļ skeletonā. Bija vajadzīgi jauni slieču materiāli, citi nieki, kas palīdz labāk gatavoties atbildīgajiem startiem. Daudz atbalstītāju pēc olimpiskajiem vējiem aiz viņiem nav sastājušies, taču ir bijušas kompānijas un cilvēki, kas paši piezvanījuši un teikuši – mēs gribam jums palīdzēt. No sirds. Līdzīgi kā abi brāļi citu daļu no jau minētās prēmijas dāvājuši savām bijušajām skolām – kā pateicību par kopīgi paveikto. Cēli! Piekritīsiet... Viņi netaisa sabiedrisko attiecību kampaņas, lai par šīm aktivitātēm stāstītu – ja prasu, atbild. Bet zīmēties – tas nav Dukuru dabā... Naudiņu aizsūtījuši arī bojā gājušā Gruzijas kamaniņu braucēja ģimenei: „Mēs viņu labi zinājām, daudz kopā trenējāmies – viņš par sportistu kļuva šeit Siguldā. Tas bija mūsu pienākums, vismaz tādā veidā godināt drauga piemiņu...”

Par saniegumiem Olimpiskajās spēlēs Jons Montgomerijs no Kanādas olimpiskās komitejas saņēma 20 000 dolāru. Šāda summa pienācās visiem šīs valsts olimpiešiem, kas Vankūverā tika pie zelta. Mītu, ka Jons tagad ir kļuvis par miljonāru, gaisina viņš pats: „Olimpiskais zelts ir milzu vērtība, taču ne visos apstākļos to izdodas pārkalt ienākumu un sponsoru upē...” Viņam joprojām ir tikai daži privātie atbalstītāji – tie paši, kas rudmataino automašīnu izsoļu vadītāju un pārdevēju materiāli balstīja pirms Vankūveras. Alus tirgotavas būtu gribējušas izmantot Montgomerija slaveno pastaigu ar alus krūzi savām mārketinga vajadzībām, taču Kanādas likumdošana to neatļauj. Vien uzaicinājuši Jonu novadīt vairākus alus festivālus. Montgomerijs joprojām sportu apvieno ar darbu auto biržā – tur viņš tirgo automašīnas, vasarā tas aizņem visu darba dienu. Atvaļinājumu izmantojis lekciju lasīšanai: kā olimpisko čempionu viņu iesaistīja aktivitātēs, kuru laikā tika izbraukāta puse pasaules (pārsvarā – Āzijas galā). Par savu veiksmes stāstu viņš saņem vidēji 10 000 dolāru par lekciju. Tā kā Jons uz mutes nav kritis, viņam pēc spēlēm ir bijušas vairāk kā divdesmit šādas tikšanās, atbilstoši tiek lēsti ienākumi – vairāk kā 200 000 dolāru. Tā ir viņa iegūtā zelta atdeve. „Mani par tipisku profesionāli nevar saukt – tieši tāpēc mans piemērs cilvēkus iedvesmo un aizrauj”, pārliecināts ir Jons.

Skeletona olimpiskā pieredze saka – neviens no medaļniekiem pēc četriem gadiem savu sasniegto nespēj atkārtot, nemaz nerunājot par kāpšanu augstāk. Martins šajā ziņā ir stoicisks: „Tad būs jāizdara viss, lai šo kārtību koriģētu...” Jons pagaidām par to nedomā – jo viņam ir zelts.