Kad pauti nav dekorācija

Rīta treniņā bija sajūta, ka Rīgas Dinamo vakaru gaida formāli – jā, spēle notiks, iesim laukumā, sitīsimies, bet... Kad treneri piedāvāja šai nodarbībai brīvo apmeklējumu, slidas uzāva vien nepilna maiņa un tie paši – no zemā gala un drošie rezervisti. Citi – kur kurais – pēc pašsajūtas... Pilnīgi pretējas vēsmas bija Torpedo nometnē, kas uz rīta treniņa iznāca kā armijas rota – visi kā viens, bez izņēmuma, ieskaitot savainotos. Arī uz ledus viņi nedaudz pastrādāja, liekot saprast, ka nevēlas atlikt šīs sērijas iznākumu, vēl jo mazāk – domāt par septīto spēli... Jā, viņiem bija divas dzīvības vairāk nekā Rīgai, bet treneris Jalonens nav nekāds vakarējais. Viņš zināja, ka atlikt šo pasākumu nedrīkst, tāpēc iesildīšanās pagāja kā kaujas mācībās. Mača gaita parādīja, ka Torpedo gribēja un varēja, bet – viņi nebija gatavi tam, ka šīs pašas sajūtas un kvalitāti spēles gaitā servēs arī viņu pretinieks. Vai kādam atgādināt Torpedo galvenā trenera pieredzes vizītkarti?

Sestā spēle noņēma jebkādus jautājumus par Rīgas Dinamo trenera korpusa šīs sezonas kvalitāti, lai gan līdz pat pavasarim ticība Rautakalio vadības stilam un hokeja izpratnei tika apšaubīta. Līdzjutējus varētu saprast – viņi pasākumu vēro no malas, kreklus nešķiro, atmiņā joprojām sēž blakus Šupleram uz baltā zirga un stāsta, ka „tie tik bija laiki”... Bet, kad pirms sērijas kluba padomes priekšsēdētājam piemetās kārtējā kompetences caureja, kritizējot trenera darba metodes, gribējās skaļi pavaicāt – klau, kurš īsti ir muļķis šajā reizē? Paši noskata ratu vilcēju, bet pēc tam sāk viņam stāstīt, cik viņš slikts. Turklāt, Rautakalio jau netika paņemts kā vientuļa jaunava – bija taču konkurss! Vismaz publiski to visiem stāstījāt, Savicka kungs... Peka esot toreiz visus pārliecinājis ar savu redzējumu... Tiesa, ne toreiz, ne vēl jo vairāk tagad, komandas vadība nebija rēķinājusies ar vienu apstākli – ka Rautakalio personā viņi nav saņēmuši lupatu vai kājslauķi. Starp citu, ar to labu sezonas daļu nebija rēķinājušies arī komandas spēlētāji, kas pieraduši pie iepriekšējās pieguļas, tagad saskārās ar pārliecinātu, autoritāru un stingru veci, kas, pirmkārt - saprata hokeju. Arī kapteinim vajadzēja pierast, jo izrādījās, ka viņš atrodas komandā, kurā beidzot atkal ir treneris un - to pašu par sevi varēja teikt menedžeris...

Nav svarīgi, ko ar šiem māliem būtu iesācis cits – Peka Rautakalio nodemonstrēja, ka ieviešot vai uzspiežot jaunu kārtību, viņš savu misiju pie šīs komandas izpildīja. Ievērojāt, viņš neteica pēc sestās spēles – mēs uzvarējām, mēs izpildījām spēles plānu, mēs bijām gatavi cīņai... Viņš uzsvēra hokejistu lomu šajā panākumā, sevi noliekot ne tikai otrajā plānā, bet tālu fonā. Tur nebija ne pazīmes no eiforijā krituša vai starojoša indivīda, kas tagad dižojas ar spalvām, lai gan – vai kāds viņam to pārmestu, ja tā notiktu? Kad kolēģi pavaicāja, kā viņš vērtē Holta spēli, kurš bija pašaizliedzīgi atgriezies laukumā pēc savainojuma apārstēšanas – Peka mierīgi norādīja. „Vārtsargam daudz darba nebija, bet – kad vajadzēja, viņš bija solīds...” Un tā ir taisnība, kas vēl nav sapratuši – šī komanda nevar uzvarēt tikai ar pliku Holtu. Ja aizsardzība nav līmenī, tad Krisam ar ripām tiek samesta ja ne pilna kule, tad tik – lai pretinieks varētu vinnēt spēli. Tā šoreiz nenotika? Pirms spēles jau bija vēl daži izbrīnīti un zobgalīgi jautājumi, kas tika vērsti treneru virzienā – kā, Ankipāns nespēlēs kopā ar Hosu? Štāls trešajā maiņā pie Lundmarka? Reķa vietā Laviņš? Ņiživijs bija gatavs spēlēt, bet Peka pateicis – lai šoreiz atpūšas... Kā var nelikt laukumā Sašku!? Vajadzēja paiet vienai sezonai un izslēgšanas sērijas sešām spēlēm, lai daudzi apjēgtu – treneri (visi četri!) šajā komandā ir tāpēc, ka viņi zina, kāpēc tiek pieņemti šādi un ne savādāki lēmumi. Jo pretējā gadījumā mēs šajās dienās dzīvotu ar atmiņām par iepriekšējiem gadiem, nevis priecātos par laicīgajiem komandas sasniegumiem.

Kas izšķīra sesto spēli, ko varam saukt par kvalitatīvāko Rīgas Dinamo izpildījumā? Tā bija ceturtā maiņa. Jā, jā – nevis Holts, kas caur sāpēm sargāja vārtus, nevis Sprukts, kas guva uzvaras nesošos, nevis Hosa, kas iemeta tukšos, vai Ozoliņš, kas atdeva labu piespēli Miķelim... Tie bija ceturtie! Bukarts, Bičevskis un Meija. Tieši viņu ātrums, spēka spēle, mērķtiecība uz vārtiem un prasme noturēt pretinieku viņu zonā, bija trešās trešdaļas vizītkarte. Rautakalio visu sezonu ar mājieniem lika Bukijam saprast, ka bez darba viņš ar savu talantu par labu hokejistu nekļūs. Paskatieties – kā sērijas pēdējās trīs spēlēs Roberts ir uzziedējis! Viņš vairs nespēlē junioru hokeju, viņš vairs negaida, kad komandas biedrs viņam iedos piespēli – Bukarts pats ir spēles virpulī un iesaistās spēka spēlē. Bičevska sīkstums un spēles izpratne nepārstāj pārsteigt, bet, ja diviem tādiem blakus ir viens no komandas fiziski stiprākajiem (uz kājām) spēlētājiem kā Gints Meija, atliek šo hokeju tikai baudīt. Attieksme kompensē kvalitātes robus... Bukartam – 21, Bičevskim – 20, Meijam – 24... Gadi!

Kā beigsies septītā spēle? Tam vairs nav lielas nozīmes, ja runājam par Rīgas komandas sezonas izslīpēto garu un parādīto sniegumu. Dinamo ir savs rokraksts un – tas ir pamats šīs sezonas veikumam. Protams, tas neliegs arī nākamajā Rīgas Dinamo padomes sēdē apšaubīti Rautakalio kompetenci un prasmes, bet viens paliks nemainīgs – šim vecim pauti nav dekorācija... Un tagad mēs redzam, ka to pašu var teikt arī par komandu.