Pirms 10 gadiem. Lakučs atpakaļ no treka uz BMX. "Esmu vīlies..."

Daudziem no mums, pārcilājot rakstāmgalda atvilkņu saturu vai, piemēram, atritinot kādu pieliekamajā rūpīgāk noglabātu ievārījuma burciņu, kādreiz rokās trāpījusies kāda vecāka un varbūt jau iedzeltējusi laikraksta lappuse, kas momentā nozog visu uzmanību. Pastāsts, kas uzjundī senas atmiņas, fotoattēls, kurā smaidu izraisa kāda mūsdienu varoņa vien ar grūtībām atpazīstamās formas vai frizūra - bieži vien tas izrādās daudz interesantāk, nekā kārtējās šā brīža peripetijas. Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem - turpmāk reizi nedēļā ieskatīsimies vecajās „Sporta Avīzēs”. Iepriekšējo nedēļu apskati atrodami sadaļā „Pirms 10 gadiem”.

”Sporta Avīze” Nr. 260 (2000. gada 13. – 19. novembris)

Pēdējais piliens Ivo Lakuča kausā

Pirms Sidnejas olimpiskajām spēlēm par Ivo Lakuču runāja kā par Latvijas treka riteņbraukšanas brīnumbērnu. Kad kopš pārsteidzoši labās debijas pagājuši tikai astoņi mēneši, valmierietis ir gatavs aiziet. Kāpēc, viņš stāsta intervijā „SA”.

„- Esmu sācis trenēties un gatavoties nākamajai sezonai, un var teikt, ka roka jau gandrīz pilnībā sadzijusi. Sāpēt vairs nesāp, bet pagaidām palicis neliels piepampums. Taču, braucot ar riteni, to nejūt, un nu jau būs nedēļa, kopš atkal esmu kustībā gan šosejā, gan uz veltņa, gan BMX.
- Tas nozīmē, ka esi nolēmis atgriezties BMX?
- Nē, tik kategoriski es uzreiz neteiktu. Kā nekā vienpadsmit gadu esmu trenējies šajā sporta veidā, un man joprojām tā lieta ir sirdij tuva. Ritenis joprojām stāv mājās, arī draugi visi pārsvarā "bēemiksisti", līdz ar to turēties pretī šim kārdinājumam nav manos spēkos.
- Kad sāksies nākamā treka sezona?
- Es nezinu, neesmu treneris. Pagājušogad mēs sākām treniņus 19. janvārī, taču šogad jārēķinās ar to, ka man ir kārtīgs darbs skolā, turklāt pašam jāturpina mācīties .. Sporta pedagoģijas akadēmijas nulles grupā ...
- Šobrīd tu strādā jomā, kurā esi izglītojies, proti, par fizkultūras skolotāju. Tas nozīmē - saņem skolotāja 70-80 latu...
- Bet vai, būdams profesionālis, es saņēmu vairāk? Es Latvijas Olimpiskajā vienībā saņēmu 25 latus mēnesī, no kuriem vēl tika atrēķināti nodokļi. Tad nu "uz rokas" es saņēmu solīdu stipendiju - 13 latu.
- Ja nerēķina neveiksmīgo kritienu, pagājusī sezona tev bija diezgan veiksmīga. ..
- Aizvadītajā sezonā man bija gan divas trešās vietas, gan sestā vieta kilometrā - turklāt jāatceras, ka man šis bija pirmais gads un sevi par štata trekistu vēl saukt nevarēju. Labi, olimpiskajās spēlēs nepaveicās, taču astotā vieta jau arī nav slikti. No otras puses - ja man vēlreiz piedāvātu iekļauties tādā gaisotnē, kāda šajā laikā bija treka riteņbraukšanā, un vēlreiz izbaudīt tās pašas attiecības, es to nedarītu ne par kādu naudu. Ja būtu izdevība atgriezties 2000. gada 7. janvārī, kad saņēmu piedāvājumu izmēģināt spēkus trekā, diezin vai es piekristu. .. Pirmkārt, mēs nebijām kā komanda - tas vienreiz ir jāpasaka atklāti. Otrkārt, ne īpaši esmu apmierināts ar treneru darbu un gaisotni, kas valda treniņos. Tu aizej treka riteņbraukšanā, bet izaugsmes nav pilnīgi nekādas - trenējies, esi vienā līmenī un tādā arī paliec. Netiek darīts pilnīgi nekas, lai stimulētu tavu izaugsmi. Tāds ir mans viedoklis. Viņi tur vienkārši sēž, dara savu ikdienas darbu un tad paļaujas, ka būs rezultāti. Ja to nav, nekas nemainās: atkal tas pats - viss no sākuma.
- Vai tev ir savas idejas, kā būtu jāstrādā?
- Kad es BMX laikā trenējos individuāli, mani rādītāji laboratorijās bija augsti - es varbūt kādā ziņā biju spēcīgāks pat par to pašu Ķiksi vai Bērziņu. Tagad es patrenējos ar viņiem kopā, nobraucu tos n-tos tūkstošus kilometru - vai mani rezultāti ir uzlabojušies? Nav. Tie nav arī kritušies, taču izaugsme ir apstājusies. ..

Treneris teica: ja tu gribētu, jau sen ārpus treniņiem būtu aizgājis un iemācījies stāvēt. Taču mani tas šobrīd neinteresē! Man galvenais mērķis bija nobraukt to pirmo apli 18,5 sekundēs, un viss. Man taču nebija jābrauc ne sprintā, ne kilometrā. .. Tas, ka es Itālijā nobraucu to kilometru, bija tīri treniņa pēc - tas bija normāli. Bet, kad mani turpat, Itālijā kilometrā ielika par trešo cilvēku - manuprāt, tā bija vislielākā kļūda, kas vēlāk atspoguļojās uz visu manu turpmāko sniegumu. Es nebiju tam gatavs, un tā bija atslēga, kas manī tobrīd salūza. Nevar atnākt kaut kāds jaunais gurķis un uzreiz braukt 1200 metru, turklāt iepriekšējā dienā nobraucis kilometru. Ko tad - no manis spiež ārā pēdējo sulu un cer, ka esmu kaut kāds baigākais brīnumbērns?! .. Uz svaigumu esmu uzsitis to savu rezultātu, tomēr tālāk ir nepieciešams ne tikai pamatīgs darbs, bet, kas vēl svarīgāk, - pareizs darbs. Ne jau tikai braukšana pa šoseju. ..

Protams, visi grib braukt ātrāk. Bet otrreiz uz tādiem pašiem noteikumiem es neparakstīšos. Redzēsim, kā viss attīstīsies un kā mēs trenēsimies. Ja viss paliks pa vecam - tāpat kā bijis jau neskaitāmus gadus -, tad nē, man tas nav vajadzīgs. .. Tas emocionālais un psiholoģiskais klimats, kas valda tajā komandā, - ar to nebūs "aršana". .. Tātad ja komanda ir tāda, kāda tā ir šobrīd, tad, manuprāt, rezultātu nevar būt - jārunā atklāti un jāsaka, kā ir. Nezinu, varbūt kādam ir jāaiziet.

- Ļeonovs ir teicis, ka tev varētu būt lieliskas perspektīvas kā sprinterim - šogad vienos mačos jau biji septītais. Lai arī tajos nebija spēcīgākais sastāvs, tomēr tu uzvarēji vīrus, kas ar šo lietu nodarbojas jau gadiem, - vai tas neliecina, ka vari būt labs sprinteris? ..

Droši vien, ka galvenais iemesls, kādēļ situācija komandā ir tāda, kāda tā ir, ir fakts, ka treka riteņbraukšana tomēr ir individuālā disciplīna. Katrs domā vairāk pats par sevi, un līdz ar manis parādīšanos nekas nemainījās - varbūt viņi vienkārši neticēja, ka mēs trijatā varam būt ātri. Ķiksis un Bērziņš jau savā starpā ir konkurenti, un līdz ar īpašībām, kas dažiem cilvēkiem piemīt, nekas labs tur nesanāk. Tas, protams, atspoguļojas arī uz rezultātiem. Ja cilvēks mani, jaunu gurķi, uzreiz var sākt uzskatīt tikai par konkurentu, tad man nav ko teikt. .. Ainārs Ķiksis. Viesturs jau neko. Par tādām lietām jau ir daudz runāts: atnākot uz treku, inventāra man nebija kā komandā jaunam cilvēkam. Tādas lietas kā paskaidrošana, palīdzēšana, atbalsts - nekas tamlīdzīgs no viņu puses nenāca. Ja, kopā trenējoties, viens uz otru var turēt ļaunu prātu trīs mēnešus - kāds gan tur var sanākt rezultāts? It kā, uz starta nostājoties, tas viss tiek nolikts malā un visi cenšas, kā prot, taču sagatavošanās posmā tas iespaido. Es kā jaunais to izjutu vissāpīgāk. Biju pieradis, ka BMX mēs dalījāmies ar visu - nekavējāmies ar padomu, nemēģinājām slēpt inventāru, atteikt palīdzību. Ja kādam nedēļu pirms sacensībām kas salūst, nebija iespējams, ka kāds varētu pieļaut pat domu nepalīdzēt - man bija pārsteigums, ka cilvēks var tā rīkoties. It kā viena komanda, viens mērķis. Tādā ziņā arī trenerim nebija labāka attieksme - kaut vai pret to pašu Ķiksi. Lai gan trenerim šajā ziņā bija taisnība, kad viņš atzina: "lielie" treniņā jau vairs faktiski nav kontrolējami, viņi paši zina, ko darīt. Bija epziodes, kad treneris gatavoja treniņplānu tikai mums trijiem - Gvido, Viesturam un man, kamēr Ainārs aiz savas pārgudrības atsakās no šā treniņa. Viss, uz redzēšanos! Viņš pat nav iesaistīts mūsu iesildīšanās procesā. Kas tad tur var sanākt? ..

Tā gan es nekad neesmu apgalvojis - ka nepametīšu treku. Es teicu, ka koncentrēšos uz šo lietu. Bet vai tad es varēju teikt citādi - jau pirms olimpiskajām spēlēm dezorganizēt sevi un citus? Tagad es varu teikt: ja trekā nekas neatrisināsies un turpinās iet uz grunti, es atgriezīšos BMX. Šobrīd manā vērtību skalā priekšroku es dodu mācībām, tad nāk BMX un tikai tad - treks. BMX es varu braukt un paralēli mācīties, bet treka taču Latvijā nav. Braucot un trenējoties pēc savas programmas, es BMX neesmu nekāds švakais, un tikai laiks rādīs, vai ir vērts atkal atgriezties trekā. Cik esmu dzirdējis, šobrīd tur nekas nenotiek un visi ir pilnīgā neziņā.”

Sportacentrs.com atkāpe: Tā arī, īsti nesākusies, Ivo Lakuča epopeja treka riteņbraukšanā beidzās. Var pat apgalvot, ka drīz pēc viņa aiziešanas no šī sporta veida beidzās arī pats sporta veids. Iespējams, tieši attiecību komandā dēļ.

VEF pret Igoru Miglinieku (lasi – ACSK) 111:85

1968./1969. līdz 1983./1984. gada sezonās ACSK PSRS čempionātu nevinnēja tikai vienā sezonā – 1974./1975. gada uzvarētājs bija Ļeņingradas „Spartak”. Taču Valda Valtera laika „melnā nāve” neatzina neuzvaramus pretiniekus – bieži ar rīdziniekiem mocījās otrs 80. gadu PSRS basketbola līderis Kauņas „Žalgiris”, bet šai spēlei papildus intrigu pielēja Igora Miglinieka pāriešana uz Maskavas ACSK (tā tolaik sauca šo komandu Latvijā) brīvprātīgi, nevis iesauktam armijā. To viņam nepiedeva ne VEF kolektīvs, ne līdzjutēji.

1985. gada 26. oktobrī PSRS meistarsacīkšu kārtējā spēlē tikās Maskavas ACSK un Rīgas VEF basketbola meistarkomandas. „Par skatītāju pieplūdumu nevarēja vis žēloties, kaut gan uzvarētāju zīlēt, šķiet, nepavisam nebija grūti. VEF kopš atgriešanās PSRS augstākajā līgā 1977. gadā bija pieveikusi visas līgas komandas, izņemot vien ACSK. Pēdējais rīdzinieku panākums pret Maskavas zaldātiņiem attiecināms uz 22 gadu senu pagātni, uz 1963. gadu...”

„Iepriekšējās meistarsacīkstēs "ciska" (kā krievu abreviatūru CSKA lasīja latviešu līdzjutēji) gan bija pazaudējusi gluži vai nobruņoto čempiontitulu Kauņas "Žalgirim", taču .. to taču vadīja un kopa pats Saimnieks jebšu Sudrablapsa - kā rīdziniekiem no piecdesmitajiem gadiem labi pazīstamo treneri Aleksandru Gomeļski dēvēja luncīgā padomju sporta prese. Sen viņš vairs nebija vienkārši Saša, bet padomju basketbola gandrīz vienpersonisks diktators, kurš gan noteica komandu skaitu augstākajā līgā, gan izlēma, kurus tiesnešus sūtīt komandējumos vai ņemt līdzi uz ārzemēm, gan spēles laikā izrīkoja ne tikai savas komandas dalībniekus, bet arī tiesnešus kā laukumā, tā pie galdiņa, dažkārt - pat sāncenšu komandas vadību... Aiz tādas muguras, kaut pavisam šauriņas, pa visu valsti atlasītie un uz ACSK aizkomandētie milži jutās kā paša Staļina azotē.”

„Astoņās sezonās kopš atgriešanās augstākajā līgā rīdzinieki jau bija paspējuši apēst nepieciešamo pudu sāls. Bija gūta gan salda, gan rūgta pieredze, un šķita, ka mūsējos nekas vairs nevar īpaši pārsteigt. Taču... jauno meistarsacīkšu pirmajā tūrē Kuibiševā VEF gandrīz sagrāva viens pats cilvēks - Maskavas tiesnesis Grigorjevs, kurš samērā vienkāršā situācijā ļāvās savām emocijām un notrieca no laukuma trīs rīdzinieku labākos spēlētājus - Dudorovu, Karavajevu un Valteru. Līdz pat pēdējam brīdim Rīgas posma sākumā nebija zināms, vai šie basketbolisti netiks diskvalificēti uz vairākām spēlēm, tā izjaucot rīdzinieku izveidoto ātro sadarbību. Apvainotie gan spēlēt tika, taču VEF jau Rīgā piedzīvoja divus tiešām satriecošus zaudējumus ar viena vienīga punkta starpību - pret Ļeņingradas "Spartaku" un Maskavas "Dinamo".”

”Sporta pils arēnā Gomeļskis, ejot garām žurnālistu pūlītim, latviešu valodu tomēr neaizmirsis, pašapmierināti izmeta: "Viss būs labi!" .. Bet VEF vecākais treneris Maigonis Valdmanis .. pauda: "Lai viņš necer uz pastaigāšanos!" Arī skatītāji bija pacentušies ar šāda teksta plakātu:
„Igors Miglinieks ir klāt.
Kā mums viņu godināt?
Ļausim bumbas piepumpēt,
Valdim kedas aizšņorēt!”

VEF sūtīja laukumā četrus ātros – Valteru, pavisam jauniņo Vētru, Muižnieku, Jēkabsonu un rezervistu Spolīti. ACSK cementēja 2,22m garais ukrainis Tkačenko. Nesen bija ieviesta trīspunktu tālmetienu līnija. Labi tika spēlēts aizsardzībā, īpaši 20 cm īsākais Spolītis pret Tkačenko. „Savukārt uzbrukums risinājās spoži, maskavieši reizi pēc reizes nepaspēja atpakaļ un tūdaļ tika sodīti. Ļoti bieži - ar trīspunktniekiem. Pēdējo reizi neizšķirts bija redzams spēles 8. minūtē, bet tad, pēc Muižnieka trejača, VEF nevaldāmi aizgāja tālāk, atstājot kā uz vietas apmulsušos .. "ciskas". Pēc pirmā puslaika - jau 54:42 rīdzinieku labā. .. Vieglie un zibenīgie, sporta pils jumtu cilājošā "Sarauj!" pavadītie VEF uzbrukumi turpinājās arī otrajā puslaikā, ACSK aizvien vēl cenšoties realizēt savu lielo auguma pārsvaru zem groziem.”

„Gomeļskis, šķiet, tā īsti notic savas komandas zaudējuma draudiem otrā puslaika ceturtajā minūtē, kad rīdzinieki aiztraucas līdz pat 67:44. Jau iepriekš raidījis laukumā otru ACSK milzi, kādu brīdi arī Rīgas ASK loloto Pankraškinu, Saimnieks ķeras arī pie tiesnešu "atregulēšanas". Īpaši paklausīgs izrādās soģis Gorbatovs, kurš centīgi nododas rīdzinieku apsvilpšanai. Bet ko tu ar svilpi vari padarīt, ja VEF ātrie uzbrukumi vispār līdz fiziskam kontaktam ar pretiniekiem nenonāk, metieni tiek izdarīti pēc tādām Valtera piespēlēm, kuras maskavieši pavada ar nopūtu, bet skatītāji - ar nebeidzamām gavilēm. Zaudējis paļāvību uz saviem stabiem zem groza, Gomeļskis arī liek mēģināt tālmetienus, taču ACSK tovakar šajā prasmē tālu atpaliek no laukuma saimniekiem (VEF realizēja 16 trejaču, bet ACSK - tikai 2). Kad rīdzinieki pārkāpj simta robežu (101:83), Gomeļskis apsēžas un "aizveras" pilnīgi. .. Atcerēsimies, ka vefā tovakar spēlēja un punktus guva: Valters - 33, Jēkabsons - 25, Vētra - 16, Muižnieks - 15, Kalniņš - 7, Spolītis - 6, Karavajevs - 5, Gruničevs - 3. Rīdzinieki izdarīja 87 metienus no spēles pret sāncenšu 63 mēģinājumiem.

Sportacentrs.com atkāpe: Jaunais Igors Miglinieks, Valtera klātbūtnē nespēdams kļūt par komandas līderi, bija izvēlējies ceļu uz Maskavu, tuvāk izlases izredzēm. Vēlāk Seulā šīs cerības arī attaisnojās. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Miglinieks vēlreiz izvēlējās „plašo un nedalāmo”, bet palika bez medaļām Barselonas olimpiādē, cīņā par bronzu zaudējot leišiem. Ka pašmāju spēlētāji var spēlēt labāk, un vienotāk, apliecina arī mūsdienu mocības ar dažu labu ārzemju spēlētāju azotē, bet brīžos, kad Valdim Valteram kas laukumā bija jāpierāda, neviens nebija spējīgs viņu apturēt.

Andra Reinholda organisma īpatnības

Latvijas airētājs Andris Reinholds Sidnejas olimpisko spēļu laikā tika pieķerts aizliegto medicīnisko preparātu (nandrolons) lietošanā, un sportists centās pierādīt, ka Austrālijas notikumi viņa sakarā ir viens liels pārpratums.

„Reinholds par pieķeršanu uzzināja dienā, kad Igors Vihrovs neatkarīgajai Latvijai izcīnīja pirmo olimpisko zelta medaļu. Protams, tā ir tikai sakritība, taču rezonanses ziņā airētāja nedarbs plašajā pasaulē izskanēja daudz skaļāk nekā vingrotāja iegūtais zelts. Jau no paša sākuma Reinholds teicās, ka neko aizliegtu viņš neesot lietojis un pilnībā esot paļāvies uz Latvijas Olimpiskās vienības ārstu kompetenci. Tātad - apzināti vai ar nodomu šādā negodīgā veidā uzlabot rezultātu airētājs nav mēģinājis. Arī LOV daktere Maruta Noveičuka, kas pēc pozitīvo dopinga analīžu rezultātu paziņošanas bija tikpat apjukusi, cik Reinholds, apgalvoja, ka viņas medicīnas somiņā neesot bijis nekā tāda, kas būtu aizliegts. Gaidot B proves rezultātus, tika izteikti visdažādākie minējumi par Latvijas airētāja krišanu dopinga grēkā, taču tā arī nekļuva skaidrs, kā sportista organismā konstatētais nandrolona līmenis varēja būt četras reizes augstāks, nekā to pieļauj noteiktās normas. .. Arī Reinholda B proves rezultāts bija pozitīvs. ..

Ar Latvijas Olimpiskās vienības atbalstu (tātad - valsts jutās līdzvainīga) Reinholds pēc olimpiskajām spēlēm uzsāka cīņu par taisnību, kas izpaudās šādi: viņš brauca uz Maskavu un nodeva analīzes, kas, protams, nekādas aizliegto vielu pēdas viņa organismā neatklāja. Vēl pēc kāda laika sportists jau nodevās citam eksperimentam: viņš centās modulēt situāciju, it kā būtu olimpiskajās spēlēs, lietoja tos pašus medicīniskos preparātus ko Sidnejas laikā, un atkal prasīja Maskavas mediķiem analīžu rezultātus. Tie, protams, bija negatīvi.”

Sportacentrs.com atkāpe: Eksperimenti ar organisma īpatnībām neko vairāk par diskvalifikāciju nedeva. Iespējams, ka Andrim patiešām tās bija organisma īpatnības, taču tādā gadījumā tas bija jānoskaidro pirms sacensībām. Neapvainojot viņu par dopinga lietošanu, atceros tikai vienu gadījumu, kad sportists (sportiste) pati atzina dopinga faktu. Tā bija Latvijas trīssoļlēcēja Gundega Sproģe, kura bija lietojusi dopinga vielas saturošas zāles.

Pārējās tēmas

Joprojām Doņeckas „Šahtar” klubam piederošais Andrejs Štolcers, tikko kļuvis par Krievijas čempionu, pārcēlies uz Angliju – „Fulham” klubu. Doņecka viņu pārdevusi par 1,5 miljoniem sterliņu mārciņu. Uz gadu diskvalifikāciju par draudzēšanos ar „zaļo pūķi” gan olimpiskajās spēlēs Sidnejā, gan pasaules junioru čempionātā Čīlē saņēmis Eiropas jauniešu čempions soļošanā Māris Putenis. Latvijas Futbola federācijas aptaujā par gada labāko futbolistu 34 futbola speciālistu vērtējumā uzvarējis Marians Pahars. Jaunizveidotā hokeja kluba „Rīga’ 2000” hokejisti gan spēlē Latvijas un AEHL (var teikt, ka tas pats BAČ priekštecis) čempionātos, saņem pa četriem simtiem latu, bet... nespēlē tā, kā vajadzētu. No izlašu pārbaudes turnīra Francijā no Eiropas klubos spēlējošajiem hokejistiem izveidotā Latvijas izlase mājās pārrodas ar vienu uzvaru (8:0 pret Francijas klubos spēlējošo ārzemnieku izlasi) un 2 zaudējumiem (4:5 pret Slovākijas olimpisko izlasi un 1:2 (pēcspēles metienos) pret Franciju... Karolīnas „Hurricanes”, kurā tobrīd spēlēja divi Latvijas hokejisti (Sandis Ozoliņš un Arturs Irbe), boss datormagnāts Pīters Karmanoss sācis kursu uz izdevumu samazināšanu sācis taupīt uz hokejistu algu un kvalitatīvu hokejistu rēķina (jautājums – kāpēc tādā gadījumā iegādāts Ozoliņš?!).