Sliktie zaudētāji

Sākšu ar labo. Manuprāt, aizvadījām pieklājīgu pirmo puslaiku. Mums bija divas ļoti labas izdevības gūt vārtus - viesos pret šādu pretinieku tas nav maz. Arī otrā puslaika sākums nebija peļams. Pāri visam, protams, Pāvela Mihadjuka gūtie vārti (1:0). Tālākam pietrūka rakstura. Ar zobiem un nagiem, ar disciplīnu, bet šādās spēlēs zaudēt nedrīkst. Mēs nepratām labi iesākto novest līdz pozitīvām beigām. Turklāt mača izskaņā virsroku ņēma nesavaldība. Protams, ka ir liels sarūgtinājums piekāpties, ja vēl 75. minūtē esi vadībā. Taču arī zaudēt ir jāprot. Mēs nepratām. Nonākot iedzinējos ar 1:2, mēs saplīsām, nevis devām skaidru mājienu, ka gribam visu vērst uz labu, gribam vismaz neizšķirtu. Iepriekšējā mačā pret Izraēlu šāda griba bija. Jā, toreiz bija cits - pakaļdzīšanās scenārijs, un tomēr. Grācā mēs parādījām, ka pie rakstura stingrības vēl daudz jāstrādā.

Beigās nervi neizturēja. Tālu no vārtiem nevajadzīgi bīstami spēlēja Mihadjuks, bet visvairāk sarūgtināja aizsarga Oskara Kļavas spēriens no aizmugures pretiniekam, kam vairs nebija bumbas. Mēs labi zinām, ka laukumā Kļava nav nekāds pareizais džeks. Asi pārkāpumi - tā ir viņa vizītkarte. Dažkārt tas strādā. Taču tas, ko šoreiz izdarīja Oskars, bija nevietā. Nesavaldījās. Pārkāpums bija un, manuprāt, par to Oskaram nekavējoties bija jāparāda sarkanā kartīte, nevis otra dzeltenā. Šobrīd tam vairs nav nekādas nozīmes, kāda un cik kuram kartīšu. Tas paliks vēsturei.

Nozīme ir tam, kāds iespaids būs palicis par Latvijas valstsvienību. Kļava labi zināja, ka ir vainīgs, ka pārkāpums bija, bet tad kāpēc viņš to vēl apstrīdēja? Šādos brīžos spēlētājam ir jāatstāj laukums bez liekām runām vai žestiem, kas adresēti tiesnesim vai pretiniekiem. Šādos brīžos esi tiesīgs dusmoties tikai un vienīgi uz sevi.

Šī bija pārbaudes spēle. Tās mēdz saukt arī par draudzības mačiem. Diemžēl Kļavas nesportiskā uzvedība atstāja nepatīkamu pēcgaršu. Mēs nepratām zaudēt. Šī ir valstsvienība, nevis kaut kāda sētas komanda. Izlasē visi futbolisti ir profesionāļi. Tādai jābūt arī attieksmei. Būt profesionālim nenozīmē tikai prasmes labi spēlēt futbolu un pelnīt naudu. Tas nozīmē arī labu uzvedību, morāli. Izlasei ir jābūt paraugam. Futbolā, protams, gadās visādi, taču valstsvienības kreklā tā rīkoties nedrīkst. Šī droši vien bija pēdējā reize, kad austrieši piedāvāja aizvadīt pārbaudes spēli. Droši vien arī viņu kaimiņi - šveicieši, vācieši - iespēju varbūt kādreiz uzspēlēt pret Latviju atvirzīs vēl tālākā plauktā. Viņiem nevajag pretinieku, kurš nav prognozējams. Viņiem nevajag, ka nesavaldības dēļ tiek savainots viņu spēlētājs, ka tas notiek pārbaudes mačā.

Kāpēc Kļava tā rīkojās? Viņam būs pietiekami daudz laika atrast atbildi. Valstsvienībai nākamā spēle būs augustā. Cerams, tiks izdarīti pareizie secinājumi. Cerams, viņš un visa komanda mācīsies no kļūdām, nākamreiz parādīs stingrāku raksturu un pratīs spēli aizvadīt līdz pozitīvām beigām. Mēs spēlējām pret labu komandu, taču tā noteikti nebija grands. Tajā spēlē individuāli meistarīgāki futbolisti, taču spēle apliecināja, ka mums šāds pretinieks bija pa zobam. Ja nespējam veiksmīgi pabeigt šādas spēles, mums nav argumentu cerēt uz ko vairāk. Iespējams, valstsvienība ir nogurusi no zaudējumiem. Kopš 2010. gada sākuma aizvadītas 15 spēles. Bilance? Divas uzvaras, četri neizšķirti un deviņi zaudējumi. Vienīgās uzvaras izcīnītas pār Maltu (2:0) un Bolīviju (2:1). Turklāt uz otro maču vēl met pamatīga totalizatora skandāla ēna... Ir sakrājies. Vieglākais būtu visu norakstīt uz paaudžu maiņu. Droši vien jārok dziļāk...