Latvietis Marta trakumā

“Vienmēr biju skatījies Marta trakuma spēles pa televizoru nesaprotot, kādas ir šīs sajūtas – spēlēt play-off basketbolu šādā līmenī. Tagad, kad pats tur beidzot nonācu un iesildījos pirms pirmās spēles – tas bija neaprakstāmi. Apziņa, ka to redzēs gandrīz katrā mājā, un tūlīt tu uzstāsies visas Amerikas priekšā... Uztraukums, arī iedvesma,” jūtams, ka 23 gadus vecais uzbrucējs patiešām izbaudījis šos brīžus. “Lieliskas sajūtas, ļoti īpašas. Manā karjerā noteikti vienas no visemocionālākajām spēlēm. Tribīnes pilnas. Biju domājis, ka nebūs tik daudz, bet tiešām – ļoti, ļoti daudz cilvēku. Amerikāņiem basketbols ļoti patīk un šādā līmenī neviens nešķiro – spēlē tava komanda, vai divas svešas, tāpat nāk un atbalsta. Piemēram, mūsu skolas arēnā ir vietas 16,5 tūkstošiem skatītāju un sezonas laikā uz mūsu spēlēm tās bija pilnas par 95%.”

Iespējams, emocijas būtu mazliet citas, ja debijas spēle būtu noslēgusies citādi, nevis kā tagad – ar 20 punktu uzvaru pār NCAA vēsturē titulētāko komandu UCLA. Ošeniekam šajā spēlē bija uzticēta svarīga misija, kuru viņš savās 19 minūtēs laukumā arī apņēmīgi realizēja. “Man bija dots uzdevums apstādināt viņu 15. numuru, gaidāmā NBA drafta Top-5 prospektu [Šabazu] Muhamedu. Sedzām zonu, bet viņš man bija jāsedz individuāli. Uzskatu, ka tiku galā labi – tajā laikā, kuru viņš laukumā pavadīja pret mani, iemeta tikai sešus punktus,” stāsta 23 gadus vecais uzbrucējs. Par labu latvieša darbu aizsardzībā atzina arī ESPN, spēles aprakstā Muhameda sniegumu aprakstot šādi: “UCLA uzbrukums izskatījās haotisks un pirmgadnieks Šabazs Muhameds, kurš jau gatavojas pārcelties uz NBA, pirmajā puslaikā netrāpīja visus septiņus metienus. Muhameds spēli pabeidza ar 20 punktiem, taču viņa komandas biedri bieži meklēja citas uzbrukuma iespējas, un lielāko daļu punktu viņš guva laikā, kad UCLA izmisīgi mēģināja atspēlēties, taču ne reizi netika pat tuvumā.”

Ja komandas rezultāti iepriecināja (otrajā kārtā Minesota nebija spēlējusi kopš 1994. gada), tad par savu sezonu individuāli Oto ir ļoti kritisks. Izrādās, ka pamats neveiksmei tika ielikts jau rudenī... “Bija paredzēts, ka man būs jāspēlē daudz, taču [konkurents uz vietu uzbrucēja pozīcijā] Trevors Mbakve dabūja sesto gadu koledžā – kaut gan pēc noteikumiem var būt tikai pieci. Viņš atgriezās komandā un tas uzreiz izsita arī manas pozīcijas – man priekšā bija divi [nākamie] NBA spēlētāji un treneris jau uzreiz pateica, ka man būs grūti dabūt minūtes. Tā kā spēlēju gan pa trešo, gan ceturto pozīciju, laukumā varēju tikt vairāk, taču no soliņa spēlē iesaistījos diezgan slikti, nespēju iekļauties spēles ritmā un tāpēc treneris sēdināja atpakaļ,” spēlētājs ir paškritisks, taču vienlaikus pārliecināts, ka citā lomā būtu noderīgāks. “Basketbolu šeit spēlēju otro gadu, skolā esmu jau trešo. Esmu daudz iemācījies un zinu, ka gribu spēlēt vairāk nekā 10-15 minūtes spēlē. Esmu pārliecināts arī par to, ka, ja vairāk būšu laukumā, vairāk arī spēšu izdarīt un uzlabosies arī mana statistika.”

Vai tas notiks Minesotā, pagaidām Ošeniekam drošas atbildes nav. Pēc tik labām sezonas beigām nedaudz negaidīti tika atbrīvots no darba treneris Tabijs Smits, kas Minesotas komandu bija vadījis pēdējos sešus gadus, bet savulaik bijis gan NCAA, gan Sidnejas olimpiskais čempions. Viņa vietā pagājušajā nedēļā tika apstiprināts 30 gadus vecais Ričards Pitino, tiesa, mūsu sarunas laikā šis fakts vēl nebija zināms. “[Kad tiks apstiprināts jaunais treneris,] varēs satikties, saprast, kāda stila basketbolu viņš gatavojas spēlēt, un pieņemt lēmumu – vai man tajā būs vieta, vai labāk iet un spēlēt pie kāda cita trenera. To viņam arī skaidri prasīšu – vai iederēšos viņa komandā. Ja ne, nav jēgas šeit palikt,” atklāja Oto. “Ja būs šāda situācija, varēšu pārcelties uz citu skolu, un man nebūs jāizlaiž gads – drīkstēšu uzreiz iet un spēlēt. Sakari izveidojušies labi un arī iespējas ir, jo treneri vienmēr meklē tādus spēlētājus ar pieredzi, kas pārceļas no citas skolas un var pastiprināt komandu.”

Minesotas komandas aprises nākamgad zīmējas diezgan pieticīgas – abi starta piecinieka uzbrucēji Viljamss un Mbakve ies uz NBA (drafta prognozēs abi šobrīd ieņem vietas otrās kārtas vidū), tāpat viņu pēdās varētu sekot saspēles vadītājs Andrē Holinss, atzīst Ošenieks. Jaunajam trenerim vajadzēs jaunus līderus un, ja Pitino nolems uzticēties latvietim – viņš ir gatavs palikt arī tad, ja rezultāti vairs nebūs tik labi. “Konference “Big10”, kurā spēlē Minesota, ir spēcīgākā Amerikā, ranga pirmajā vietā, līdz ar to tai pievērsta lielākā mediju un skautu uzmanība, visvairāk translāciju ESPN utt. Spēlēšana šeit garantē atpazīstamību un vairāk iespēju izcelties, tapēc gadījumā, ja man piedāvās 30 minūtes – palikšu šeit un spēlēšu, jo nākotnē tas atmaksāsies.”

Pērn Ošenieks bija arī Latvijas izlases nometnē, taču šogad uz Rīgu nepošas – arī tad, ja saņems Bagatska uzaicinājumu. Pamatīgāku vasaras darbu prasa kreisais ceļgals, bet papildu uzmanību – trenera vai pat skolas maiņa. “Ir skaidrs, ka šovasar man būs jāmācās jauna basketbola sistēma – vienalga, tas notiks Minesotā, vai kur citur. Būs jāspēlē pie jauna trenera, jāsaprot viņa filozofija un jāiegūst uzticība. Tāpēc mana izvēle šogad kritīs uz to, ka palikšu Amerikā un mēģināšu iekarot sev pozīcijas, lai nākamgad varētu spēlēt vairāk un labāk. Pagaidām neesmu tik pieredzējis, lai stabili varētu spēlēt Latvijas izlasē. Šogad spēlēs Janičenoks un citi labākie, tā ka savas iespējas vērtēju objektīvi un domāju, ka šobrīd tas ir pareizākais lēmums, ko varu pieņemt.”

Plašāka intervija un materiāls par Oto gaitām Minesotā, Marta trakumā un perspektīvām tiekties uz NBA būs lasāmi šās nedēļas drukātajā “Sporta Avīzē”.