Izlase meklē sarkano krāsu

Neviens nav skaļi teicis un pat skaļi padomājis, ka Latvijas izlasei šis pavasaris var izvērsties par lielo iespēju čempionātu. Kā jau tas ir iegājies, tad olimpiskajā gadā hokeja lielvalstis uz pasaules čempionātu ierodas ne pašos spēcīgākajos sastāvos un tas ir saprotams. Garā sezona nacionālajos čempionātos un olimpiskais turnīrs hokejistiem atņēmis daudz spēka, uzplēstas vecas savainojumu brūces kuru sadzīšanai ir nepieciešams laiks, emocijas atstātas Vankūverā un līdz ar to izlasēs ir iesaukti spēlētāji, kuri nav pieskaitāmi pie pirmā lieluma spīdekļiem. Uz kopējā fona izņēmums varētu būt Krievijas izlase, kurai jau vairākus mēnešus kaulā kož olimpiskais pazemojums un kaimiņvalsts savu hokeja goda mundieri var notīrīt tikai ar zeltu pasaules čempionātā. Par krieviem mums maza bēda. Ar šo izlasi ātrāk par ceturtdaļfināli nespīd tikties, tāpēc līdz spēlei ar Krieviju vēl ir jātiek. Toties ir zināms ar ko spēlēsim grupu turnīrā un ar ko - otrajā posmā (ja tajā iekļūsim).

Grupu izloze Latvijas izlasei patiešām bijusi pieklājīgi veiksmīga, un būtu grēks to neizmantot. Pat citkārt draudīgā Kanādas izlase šogad neizskatās tik baismīgs zvērs, lai uz šo maču dotos ar iežmiegtu asti kājstarpē. Pafantazēt nevienam nav aizliegts. Tieši kanādieši ir viena no pāri palikušajām izlasēm (arī Somija un Čehija), kuru čempionātos joprojām nav izdevies uzvarēt... Neviens hokejistiem nepārmetīs, ka to neizdosies izdarīt arī Manheimā un ar šo tradīciju nāksies sadzīvot vēl kādu laiciņu, taču visām sērijām reiz pienāk gals. Kā tas bija pirms gada, kad pirmo reizi tika pārspēta Zviedrija un Šveice.

Latvijas izlasei ir palikuši vēl divi baltie plankumi, kurus vajadzētu aizkrāsot ar uzvaras krāsu un kā reizi tieši sestdien ir tā lielā iespēja, uz kuru tiek gaidīts katra čempionāta pirmajā dienā. Iepriekšējos trīspadsmit pavasaros tā arī ne reizi nav izdevies iesākt ar uzvaru. Zaudējumi sagūluši viens aiz otra, vien 2006. gads bija izņēmums, kad čempionāts Rīgā tika iesākts ar neizšķirtu pret Čehiju (1:1, toreiz vēl nebija pagarinājumi un pēcspēles bullīši). Pārējie gadi - viena vienīga bēdu ieleja.

Ja pirms gada beidzot izdevās nolauzt Šveici, tad kāpēc tos pašus šveiciešus neizmantotu kā vēl vienas bēdīgās tradīcijas laušanas palīgus? Iespējas ir, jo pagājuši tie laiki, kad Šveices izlasi trenējis Ralfs Krīgers kura vietā pavisam nesen stājās Šons Simsons. Svaigas asinis, svaigas vēsmas, kuras var dot divejādu efektu: negaidītu sprādzienu gan ar plusa, gan ar mīnusa zīmi, taču viens gan ir skaidrs - būs nepieciešams laiks, lai jaunais treneris sadziedātos ar spēlētājiem un spēlētāji ar treneri. Šveice ir jāuzvar, pretējā gadījumā atkal mīcīsimies pa sen apnikušo 9. līdz 12. vietu...

Visbeidzot vēl viens bubulis - Čehijas izlase! Arī šī izlase pasaules čempionātos joprojām nav uzvarēta. Ar čehiem ir spēlēts kā līdzīgs ar līdzīgu, taču allaž vienu (divas) ripas vairāk iemetuši čehi. Arī šogad draud spēlēšana ar Čehiju un, lai vēlreiz ar viņiem uzspēlētu, jāiekļūst otrajā posmā. Čehi šogad nav nekādi monstri. Pat Vankūverā, tā bija uzvarama komanda. Ceturtdaļfinālā tikai 2:3 pagarinājumā un nebūt nebija tā, ka čehi mūsējos mizoja no pirmās līdz pēdējai sekundei. Pēdējā trešdaļā čehiem vairāk bija jādomā par to, kā ar kaunu neatgriezties no olimpiādes...