Artim bija taisnība – atkodām...

Nokost Znaroku nebija vienkāršs uzdevums un tas prasīja no spēlētājiem mazliet vairāk nekā tie ikdienā spēj nest. Tas nav nekas ārkārtējs - izslēgšanas spēlēs parasti sviedri ir kopā ar asinīm. Pretinieks bija mazliet pārvērtēts, jo sērijas gaitā viņi rādīja agresīvu un primitīvu hokeju. Kad trešajā mačā agresivitāte pārauga rupjībā, arī Znaroks saprata, ka tas viņus ved pretī brīvdienām ātrāk nekā viņi vēlējās. Tāpēc ceturtais, piektais un sestais mačs bija daudz savāktāks, ja raugāmies no maskaviešu ierakumiem. Vienīgi kā jau minēju – pret Rīgu ir jāspēlē ne tikai ar kājām, bet arī ar galvu. Par kājām Oļegs Znaroks runāja visu sezonu, bet pavasarī tas jau kļuva par apmātību. Viņi noskries, viņi pārskries, viņi pieskries... Maskavas Dinamo patiešām skrēja, tikai jēgu pārsvarā šajā joņošanā nevarēja saskatīt. Jā, mēs fiziski bijām vājāki par pretiniekiem un tagad varam atzīt, ka viņi dominēja šajā priekšnesumā, taču par gaisa maisīšanu uzvaras nedod. Radošajā ziņā Rīga uz laukuma Maskavu pārtrumpoja. Pieņemu, ka tieši tas arī bija Arta Ābola sezona laikā paustais testaments - sak, mēs viņu spēli esam atšifrējuši. Tas bija drosmīgi teikts, taču kā izrādījās vēlāk – patiesi. Brīnos, ka Znaroks bija ieņēmis galvā, ka viņa komandai pilnai laimei pietrūkst tikai Kriss Saimons – labs hokejists, taču ne jau kā spēles veidotājs. Ja zupā jau ir sāls, priekš kam to pārsālīt? Šatans bija daudz pārliecinošāka atbilde, taču nepaveicās – rokas lūzums un sēdi malā... Likt vairākumā vārtu priekšā Saimonu - tas ir tas pats, kas nodzīt mazākumā Ozoliņu. Mēs ar savu resursu izrīkojāmies gudrāk, Znaroks ar savu – ne visai... Savās NHL karjerās abiem minētajiem hokejistiem uz laukuma bija savi skaidri spēles uzdevumi, tāpēc ir naivi domāt, ka tādā pieaugušo hokeja līgā kāds ir KHL, pēkšņi viņi paveiks kaut ko ārkārtēju – kaut ko tādu, ko nebija parādījuši iepriekš, vai - kas viņos uz NHL ledus līdz šim netika pamanīts vai izmantots.

Kāpēc Rīga uzvarēja? Mēs beidzot uz laukuma pilnā apmērā izmantojām ceturto maiņu. Nekādi mākoņu stūmēji viņi nebija, taču tieši ceturtie iedeva mūsu spēlei to mazo impulsu, kas ļāva arī pārējiem savākt sevi tiešajiem pienākumiem. Agresīvs hokejs ar mērķi – piespiest pretinieku pēc iespējas ilgāk palikt savā aizsardzība zonā. Darbs necils un ļoti vienkāršs, taču spēles gaitā tam ir milzu nozīme. Starp citu, kad sezonas sākumā bijām uz punktu vākšanas viļņa, arī tad liela loma bija ceturtajiem. Tas, ka treneri vēlāk viņus sāka uzskatīt par rezervistiem, jaunajiem vai citādi nespējīgiem uz laukuma paveikt komandas labā kaut ko nozīmīgu, nebija pašu hokejistu ziņā vai viņu vaina. Otrs faktors – spēle nevienādos sastāvos. Aizdomājieties – mūsu skaitliskais vairākums uzziedēja pret KHL klubu, kas visas sezonas garumā bija pārliecinoši veiksmīgs mazākumā! Atbilde – Sandis Ozoliņš. Tāda laukuma izjūta, situācijas izspēle vai konkrētās epizodes izpratne KHL mērogos nav praktiski nevienam. Pieņemu, ka 38 gadu vecumā viņš šovasar būs karstākais kartupelis uz daudziem šīs līgas klubu saimnieku iegribu galdiem. Turklāt paturam prātā – Ozoliņš ir Rīgas Dinamo kapteinis, kas ne tikai uz ledus, bet arī ģērbtuvē ir autoritāte. Viņš nav lielāks par pašu spēli, taču noteikti ir svarīgs mezgls, lai komandas kuģis peldētu gan ar vajadzīgo ātrumu, gan iegrimi. Zīmīgi – pērn mēs MVD zaudējām bez Ozoliņa sastāvā – sērijas beigās viņu ārsti un treneri nelaida laukumā, jo savainotais elkonis izskatījās bēdīgs... Trešais – vārtsargu sniegums. Tas kā Šuplers ir iepakojis divu labu vārtsargu potenciālu un pratis to izmantot – prasās pēc ļoti pieklājīgiem aplausiem. Ja trenera stihija ir rotācija, ar ko viņš, atzīsim, sačakarēja sezonas pirmajā pusē daudzus labi iesāktus darbus gan starp aizsargiem, gan uzbrucējiem, tad no Telkvista un Holta izslēgšanas spēlēs viņš ir izspiedis praktiski maksimāli labāko. Nomināli kā pirmais numurs sēriju sāka zviedrs, bet pabeidza - amerikānis. Visā sērijas laikā bija tikai viena epizode, par kuru varēja teikt – netrāpīja. Tā bija otrā cīņa, kad Telkvistu norāva malā pēc ceturtajiem zaudētajiem vārtiem un pēc mirkļa Holts sadega ar pirmo šāvienu uz savu vārtu pusi. Visi citi gadījumi ar vārtsargu raustīšanu attaisnojās. Viens ir uzminēt, kam šodien dūša un varēšana, pavisam kas cits – dabūt no viņiem to ārā pašā svarīgākajā brīdī. Var uzskatīt, ka šāda ķīmija ir unikāls precedents, jo nebūs pasaulē daudz tādu komandu, kur likmes uz diviem zirgiem (vārtsargiem) rada tik efektīgu sauso atlikumu.

Kas vēl bija šajā sērijā? Hartigans beidzot savā karjerā kļuva par play off spēlētāju. Laikam jau viņam pašam palika neērti, vērot notikumus no malas, lai gan ārsti to atļāva darīt desmit turpmākās dienas, skaitot no pagājušās pirmdienas. Tieši tāpēc Marks nebrauca kopā ar komandu uz Maskavu (piektā spēle)... Cirkšņa savainojums profesionālajā hokejā ir profesionāla slimība un tas var kalpot par ieganstu gan objektīvām, gan subjektīvām nevarēšanas pārdomām. Sestajā mačā Hartigans spēlēja. Tātad – viņš ļoti gribēja palīdzēt. Tātad – labi saprata, ka viņš šai komandai ir vajadzīgs uz laukuma. Nesaku, ka pirms tam kanādietis simulēja, vienkārši – viņš pirms nedēļas bija vairāk algotnis, nekā patriots. Bet ar algotņiem vien lielas uzvaras parasti neizcīna. Rīgas Dinamo spēlēja pacietīgi un gudri. Pirmajā mačā bija disciplīnas paraugstunda, otrajā – rakstura pārbaude. Vai atceraties, ka tieši tajā vakarā mēs divreiz atspēlējāmies mača gaitā un tas arī varēja iedot papildus motivāciju – sak, velns īstenībā nav velns, bet elles katlus mēs paši pretiniekam varam uzsildīt. Trešajā spēlē pa gaisu gāja emocijas – abās laukuma pusēs. Ceturtajā hokejisti atspēlēja maču kā mazliet nobijušies – arī abās laukuma pusēs. Piektajā spēlē jau likās, ka esam nolēmuši, lai pretinieks to izšķirošo uzvaru vienkārši uzdāvina – tik pasīvi gribējām sagaidīt savu veiksmi. Visbeidzot – sestā un izšķirošā. Brīdī, kad likās, ka mums šī sezona beigsies sestdien, Rīgas Dinamo iekodās izdevībā un to neatlaida. Laba spēle aizsardzībā un totāla veiksme! Latviešiem šajā sakarā patīk vārds - cūcene. Taču, ja neej mežā - tās nevar atrast.
Kas notiks ar Znaroku? Viņam ar Maskavas Dinamo beidzas līgums. Jau esot piedāvāts jauns. Noteikumi - tie paši. Maskavas galvenie miliči pēc zaudējuma izturas stoiciski - var nojaust, ka starp abām pusēm (komandas saimniekiem un treneriem) ir kāda nerakstīta vienošanās. Tā pati, kas ļāva Znarokam palikt pie Dinamo stūres pēc izgāztā janvāra, kad bija vienpadsmit zaudējumi pēc kārtas. Ticami, ka Oļegu šonedēļ sāks lenkt kāda no tām lielajām komandām, kas arī būs izslēgšanas spēlēs palikusi gribot vai - kas izlidos nākamajā kārtā. Sezonas laikā Magņitogorska bijusi varen ieinteresēta. Tiesa, pavasaris Znarokam ar Vītoliņu vienalga paies hokeja zīmē, jo viņiem ir darbs Latvijas izlasē. Tā nu ir ironiski sanācis – pērn komanda gaidīja pirms pasaules čempionāta trenerus, šogad treneri gaidīs komandu.

Kā spēlēt pret Lokomotīvi? Vai nebūtu labāk pret Atlant? Vai Rīgai pietiks spēka? Šajā turnīra stadijā pretiniekam vairs nav nozīmes – jākapājas... Tagad raksturam un pašatdevei laukumā pieaug cena ar katru nākamo trešdaļu. Ja tas nebūs, ar meistarību vairs nespēku piesegt nevarēs. Mūsējiem tas nav jāmāca, atliek - parādīt.

P.S. Atvainojos tiem, kam solīju pagājušajā nedēļā rakstu galus, bet – kurus neuzrakstīju. Viens cilvēks domā, cits cilvēks – dara... Paldies par izpratni.